Marko Polo. Pa ”Zīda ceļu” uz Ķīnu

NO ATMOSTIETIES! KORESPONDENTA ITĀLIJĀ

Venēcijas ostā no galeras izkāpj trīs vīri. Neviens nesteidz viņus sagaidīt. Viņu atgriešanās pēc divdesmit četriem tālumā pavadītiem gadiem nemaz nebūtu pamanīta, ja vien apkārtējo uzmanību nepiesaistītu viņu dīvainais izskats. Atbraucēji ir tērpušies no smalka zīda darinātā, bet laika gaitā noplīsušā mongoļu apģērbā, un viņi, kā teikts kādā avotā, ”gan pēc izturēšanās, gan izrunas, kurā jaušas gandrīz aizmirsts venēciešu dialekts, ļoti atgādina tatārus”. Šie cilvēki ir Marko Polo, viņa tēvs un tēvabrālis. Ir 1295. gads.

POLO stāsti par ceļojumu uz tālo Kataju, kā toreiz sauca Ķīnu, viņu laikabiedriem šķita neticami. Marko Polo atmiņu apkopojumā, kam sākotnēji bija dots nosaukums Pasaules apraksts, bet vēlāk — Marko Polo grāmata, bija stāstīts par nepazīstamām un bagātām zemēm, kurās bija pārpilnām preču, pēc kurām tā tīkoja rietumu tirgotāji. Viņa grāmata spēcīgi ietekmēja lasītāju iztēli. Divdesmit piecus gadus pēc Marko Polo atgriešanās dzimtenē viņa ceļojumu apraksts jau bija pieejams franču un latīņu valodā, Toskānas un Venēcijas dialektā un, iespējams, arī vācu valodā — grāmatas popularitātes ziņā nepārspēts sasniegums viduslaikiem. Divus gadsimtus viņa grāmata tika pārrakstīta ar roku, bet kopš 1477. gada tā atkārtoti tiek iespiesta daudzās valodās. Marko Polo, šķiet, ir pats slavenākais eiropietis, kas jebkad ir devies pa ”Zīda ceļu” uz Ķīnu. Kāpēc viņš devās šajā ceļojumā? Vai var ticēt visiem viņa stāstiem par to, ko viņš redzējis un darījis?

Venēcijas tirgotāji

13. gadsimtā daudzi venēciešu tirgotāji apmetās Konstantinopolē (tagad Stambula) un kļuva tur bagāti. Starp viņiem bija arī Nikolo un Mafeo Polo, Marko Polo tēvs un tēvocis. Ap 1260. gadu viņi pārdeva savus Konstantinopolē iegūtos īpašumus, naudu ieguldīja dārgakmeņos un devās uz Mongoļu impērijas rietumu hanistes galvaspilsētu Saraju, kas atradās pie Volgas upes. Darījumi veicās labi, un viņi divkāršoja savu kapitālu. Kara dēļ viņi neatgriezās Konstantinopolē, bet gan devās uz austrumiem, uz ievērojamo tirdzniecības pilsētu Buharu, kas tagad atrodas Uzbekistānā.

Nemieru dēļ viņi šeit aizkavējās trīs gadus, līdz Buharā ieradās sūtņi, kas bija ceļā pie mongoļu lielhana Hubilaja, kura valdījumi stiepās no Korejas līdz Polijai. Sūtņi aicināja Nikolo un Mafeo Polo doties kopā ar viņiem, jo, kā vēlāk  stāstīja Marko Polo, hans nekad nebija sastapis nevienu ”latīni” (ar to droši vien bija domāti Dienvideiropas iedzīvotāji) un priecātos ar kādu no viņiem parunāt. Pēc aptuveni gadu ilga ceļojuma brāļi Polo nonāca Mongoļu impērijas dibinātāja Čingishana mazdēla hana Hubilaja pilī.

Hans Hubilajs abus Polo laipni uzņēma un sīki izjautāja par dzīvi rietumos. Viņš tiem iedeva zelta plāksnīti, kas tiem nodrošinātu neaizskaramību atpakaļceļā, un pāvestam adresētu vēstuli, kurā bija izteikts lūgums atsūtīt ”simts gudrus vīrus, mācītus Kristus likumos, septiņu mākslu zinātājus, lai tie mācītu [Hubilaja] ļaudis”.

Marko Polo piedzima, kad viņa tēvs jau bija devies svešumā. Viņi pirmo reizi satikās 1269. gadā, kad Marko bija 15 gadu. Atgriežoties ”kristīgajā pasaulē”, Nikolo un Mafeo Polo uzzināja, ka pāvests Klements IV ir miris. Viņi gribēja sagaidīt pāvesta pēcteci, taču līdz nākamajam pāvestam bija jāgaida trīs gadi — tas bija ilgākais pāvestu varas pārtraukums vēsturē. 1271. gadā, divus gadus pēc atgriešanās, viņi atkal devās ceļā pie hana Hubilaja, ņemot līdzi septiņpadsmitgadīgo Marko.

Marko ceļojums

Palestīnas pilsētā Ako ievērojams baznīcas politiķis Teobaldo Viskonti brāļiem Polo iedeva hanam adresētas vēstules, kurās bija paskaidrots, kāpēc tie nebija spējuši izpildīt hana lūgumu nosūtīt viņam simt gudrus vīrus. Sasnieguši Mazāziju, ceļinieki uzzināja, ka par pāvestu ir iecelts pats Viskonti, tāpēc viņi atgriezās Ako, lai to satiktu. Jaunais pāvests Gregorijs X simt gudro vietā hanam sūtīja tikai divus mūkus, kuriem bija tiesības ordinēt priesterus un bīskapus, un iedeva tiem atbilstošas pilnvaras un hanam paredzētas dāvanas. Grupa devās ceļā, taču bailēs no kara, kas postīja apvidu, mūki drīz vien griezās atpakaļ. Visi trīs Polo turpināja ceļu.

Viņi šķērsoja tagadējās Turcijas un Irānas teritoriju un, nosprieduši tālāk doties pa jūru, nonāca līdz Persijas līcim. Taču, ieraudzījuši kuģus, viņi tos atzina par braukšanai nederīgiem, ”nožēlojamiem vrakiem.., kurus kopā saturēja tikai auklas”, un nolēma turpināt ceļu pa sauszemi. Dodoties ziemeļaustrumu virzienā, viņi šķērsoja tuksnesīgus plašumus, iespaidīgas kalnu grēdas, zaļojošas plakankalnes, Afganistānas auglīgās ganības un Pamiru, līdz nonāca Kašgarā, kas tagad atrodas Ķīnā, Siņdzjanas Uiguru autonomajā rajonā. Tad, ejot pa senajiem karavānu ceļiem dienvidos no Tarimas baseina un Gobi tuksneša, viņi sasniedza Hanbaliku, kā  toreiz sauca Pekinu. Viss ceļojums, kura laikā viņi pieredzēja bargus laika apstākļus un Marko pārcieta kādu slimību, ilga trīsarpus gadus.

Marko Polo ceļā redzēja un dzirdēja daudz interesanta. Savā grāmatā viņš apraksta kalnu Armēnijā, uz kura esot apstājies Noas šķirsts, vietu Persijā, kur, kā tika uzskatīts, bija apglabāti magi, kas apmeklēja Jēzu, zemes tālu ziemeļos, kur valda spēcīgs sals un mūžīga nakts. Marko Polo ir pirmais rietumu autors, kas piemin naftu. Viņš atklāja, ka ”salamandra” nebūt nav kāda pret uguni izturīga dzīvnieka vilna, kā toreiz tika uzskatīts, bet gan azbests, minerāls, kas bija atrodams  Siņdzjanas Uiguru apgabalā. Melni akmeņi, kas deg, — ogles — Ķīnā bija tādā vairumā, ka tur katru dienu varēja iet karstā vannā. Ikvienā vietā viņš pievērsa uzmanību rotājumiem, ēdieniem un dzērieniem — it īpaši viņš atzīmēja raudzētu ķēves pienu, ko lietoja mongoļi —, kā arī reliģiskiem un maģiskiem rituāliem, dažādiem amatiem un precēm, ko pārdeva tirgū. Kaut kas pavisam jauns viņam bija papīra nauda, ko lietoja hana Hubilaja valstī.

Marko Polo savos stāstos nekad neatklāja personiskās izjūtas, bet bezkaislīgi atstāstīja to, ko bija redzējis vai dzirdējis. Var tikai minēt, kā viņš jutās, kad grupai, kurā viņš ceļoja, reiz uzbruka laupītāji, kas sagūstīja dažus no viņa ceļabiedriem, bet citus nogalināja.

Hana Hubilaja dienestā?

Marko Polo apgalvo, ka viņš kopā ar tēvu un tēvoci 17 gadus ir atradies lielhana Hubilaja dienestā. Šajā laikā viņš bieži ir ticis sūtīts uz tālām lielhana impērijas malām vākt ziņas un pat ir bijis pārvaldnieks pilsētā, ko tagad sauc Jandžou un kas atrodas Dzjansu provincē.

Tiek debatēts par to, cik patiess ir Marko Polo stāstījums. Mongoļi neuzticējās ķīniešiem, ko viņi bija pakļāvuši, un valsts amatos mēdza nodarbināt svešzemniekus. Taču šķiet neticami, ka Marko Polo, nemācīts cilvēks, būtu varējis kļūt par pārvaldnieku. Iespējams, viņš ir pārspīlējis, runādams par savu amatu. Tomēr zinātnieki piekrīt domai, ka viņš būtu varējis būt ”teicams kāda ranga sūtnis”.

Lai kā arī būtu, Marko Polo spēja stāstīt par krāšņām, neizmērojami bagātām metropolēm, kurās valdīja pagāniskas un svešas tradīcijas, kas piederēja pasaulei, kurai Eiropa nebija pievērsusi nekādu vērību un par kuru bija zināms tikai no baumām un pasakām. Vai šādas milzīgas civilizācijas, bagātākas par Eiropas valstīm, patiešām pastāvēja? Tas šķita neiespējami.

Lielhana pils bija ”lielākā pils, kāda jebkad uzbūvēta”, izteicās Marko Polo. ”Celtne ir tik milzīga, grezna un skaista, ka neviens cilvēks pasaulē nespētu radīt neko pārāku.” Tās sienas bija klātas ar zeltu un sudrabu, rotātas ar apzeltītām pūķu, dzīvnieku, putnu un bruņinieku skulptūrām un elku tēliem. Pils augstais jumts, krāsots koši sarkanā, dzeltenā, zaļā un zilā krāsā, laistījās kā kristāls. Tās krāšņajos parkos bija redzami visdažādākie dzīvnieki.

Atšķirībā no viduslaiku Eiropas pilsētu līkumotajām ieliņām, Hanbalikas ielas bija tik taisnas un platas, ka no viena pilsētas mūra varēja redzēt pretējo. Hanbalikā tika ”ievests vairāk dārgu un retu preču.. nekā jebkurā citā pasaules pilsētā”, rakstīja venēciešu ceļotājs. ”Nav tādas dienas, kad pilsētā netiktu ievests tūkstoš vezumu zīda vien.”

Kuģu skaits, kuri kuģoja pa Jandzi upi, vienu no garākajām upēm pasaulē, bija pārsteidzošs. Jau tikai vienā pašā Siņdzjui ostā, pēc Marko Polo aprēķiniem, piestāja vismaz 15 000 kuģu.

Runādams par mongoļu tradīcijām, Marko Polo piemin mirušu bērnu apprecināšanu. Ja vienā ģimenē bija miris dēls, kam bija četri gadi vai mazliet vairāk, bet citā bija mirusi meita aptuveni tādā pašā vecumā, tēvi varēja nolemt, ka mirušie bērni ir jāapprecina. Tādā gadījumā tika noslēgts laulības līgums un sarīkoti lieli svētki. Tajos tika nolikts ēdiens mirušajiem un sadedzināti  no papīra veidoti vergu, naudas un mājsaimniecības piederumu attēli pārliecībā, ka ”jaunlaulātie” saņems šīs mantas viņpasaulē.

Marko Polo ļoti iespaidoja mongoļu militārās iemaņas, valdīšanas paņēmieni un reliģiskā iecietība. Starp sociālekonomiskajiem sasniegumiem viņš minēja to, ka tika sniegta palīdzība nabadzīgajiem un slimajiem, organizētas patruļas ugunsgrēku un nemieru novēršanai, bija izveidotas graudu rezerves, lai mazinātu postu plūdu gadījumā, un pasta sistēma, kas palīdzēja ātri sazināties.

Kaut arī Marko Polo zināja par mongoļu mēģinājumiem iekarot Japānu, viņš neapgalvoja, ka jebkad būtu tur bijis. Taču viņš stāstīja, ka Japānā ir bijis tik daudz zelta, ka imperatora pils jumts un grīdas ir bijušas klātas ar zeltu. Līdz 16. gadsimtam Marko Polo grāmata bija vienīgais rakstiskais avots Eiropā, kur pieminēta Japāna.

Marko Polo grāmata gadsimtu gaitā ir tikusi gan apbrīnota, gan izsmieta. Mūsdienās pētnieki, izvērtējuši grāmatā atrodamās neprecizitātes, to raksturo kā ”nepārspētu aprakstu” par hana Hubilaja valdīšanas ziedu laikiem.

Atgriešanās Venēcijā

Polo trijotne atstāja Ķīnu ap 1292. gadu. Marko Polo vēstī, ka mājupceļā, kas ilga gadu un deviņus mēnešus, viņi devās no vietas, ko tagad sauc Cjuaņdžou, īsi uzkavējās Vjetnamā, Malakas pussalā, Sumatrā un Šrilankā un tad gar Indijas krastu devās uz Persiju. Ceļa pēdējais posms veda uz Konstantinopoli un galu galā uz Venēciju. Tā kā ceļinieki bija bijuši prom no mājām 24 gadus, nav grūti iedomāties, ka radinieki viņus tik tikko pazina. Kad Marko Polo atgriezās, viņam jau bija 41 vai 42 gadi.

Ir grūti noteikt, cik garš bija Marko Polo ceļojums. Kāds pētnieks, kas nesen mēģināja ceļot pa maršrutu, pa kādu bija ceļojis Marko Polo, veica vairāk nekā desmittūkstoš kilometru no Irānas līdz Ķīnai un pa šo valstu teritoriju vien. Pat ar modernajiem transporta līdzekļiem šāds ceļojums bija īsts varoņdarbs, saistīts ar daudzām grūtībām.

Tiek uzskatīts, ka 1298. gadā, atrazdamies Dženovas cietumā, Marko Polo ir nodiktējis savu grāmatu citam ieslodzītajam, vārdā Rustikello. Saskaņā ar nostāstiem, Marko Polo bija komandējis venēciešu galeru jūras kaujā ar Dženovu, ar ko Venēcija tajā laikā karoja, un šīs kaujas laikā kritis gūstā. Viņa cietuma biedrs Rustikello agrāk bija rakstījis stāstus franču valodā vai tālaika itāliešu literatūrā populārajā itāliskotajā franču valodas formā, un Marko stāstītais viņu acīmredzot pamudināja to pierakstīt.

Marko Polo tika atbrīvots, iespējams, 1299. gadā, kad Venēcija un Dženova noslēdza mieru. Viņš atgriezās Venēcijā, apprecējās, un ar laiku viņam piedzima trīs meitas. Viņš nomira savā dzimtajā pilsētā 1324. gadā 69 gadu vecumā.

Daudzi joprojām šaubās, vai Marko Polo tiešām ir pats pieredzējis visu, par ko stāstījis, vai arī viņš vienkārši ir atstāstījis no citiem ceļotājiem dzirdēto. Taču, lai kāds būtu viņa sniegto ziņu avots, pētnieki atzīst Marko Polo grāmatas vērtību. ”Ne pirms, ne pēc tam nav pieredzēts,” raksta kāds vēsturnieks, ”ka viens pats cilvēks būtu sniedzis rietumu pasaulei tik daudz jaunu ģeogrāfisku ziņu.” Marko Polo grāmata ir apliecinājums cilvēka vēlmei ceļot, redzēt tālas zemes un gūt jaunus iespaidus.

[Karte 24. lpp.]

(Pilnībā noformētu tekstu skatīt publikācijā)

Marko Polo ceļojums uz Ķīnu (skatīt publikācijā)

Ceļojumi pa Ķīnu (skatīt publikācijā)

Mājupceļš (skatīt publikācijā)

ITĀLIJA

Dženova

Venēcija

TURCIJA

Stambula (Konstantinopole)

Trabzona

Aka (Ako)

(Saraja)

GRUZIJA

Ararats

IRĀNA (PERSIJA)

Persijas līcis

AFGANISTĀNA

UZBEKISTĀNA

Buhara

PAMIRS

Kašgara

TARIMAS BASEINS

GOBI TUKSNESIS

MONGOLIJA

(KOREJA)

ĶĪNA (KATAJA)

Pekina (Hanbalika)

Jandžou

Jandzi upe

Cjuaņdžou

MJANMA

VJETNAMA

MALAKAS PUSSALA

SUMATRA

ŠRILANKA

INDIJA

[Norāde par autortiesībām]

Karte: Mountain High Maps® Copyright © 1997 Digital Wisdom, Inc.

[Attēls 24. lpp.]

Venēcija

[Attēls 24., 25. lpp.]

Ararats

[Norāde par autortiesībām]

Robert Azzi/Saudi Aramco World/PADIA

[Attēls 24. lpp.]

Mongoļu sieviete

[Norāde par autortiesībām]

C. Ursillo/Robertstock.com

[Attēls 24., 25. lpp.]

Zvejnieks, Mjanma

[Attēls 25. lpp.]

Lielais Ķīnas mūris

[Attēls 25. lpp.]

Pekina

[Attēls 25. lpp.]

Vjetnama

[Attēls 25. lpp.]

Indijas garšvielas

[Attēli 26. lpp.]

Ķīniešu jātnieki, hans Hubilajs, Jandzi upe

[Norādes par autortiesībām]

Jātnieki: Tor Eigeland/Saudi Aramco World/PADIA; hans Hubilajs: Collection of the National Palace Museum, Taiwan; Jandzi: © Chris Stowers/Panos Pictures

[Norāde par attēla autortiesībām 23. lpp.]

© Michael S. Yamashita/CORBIS

[Norāde par attēla autortiesībām 27. lpp.]

© 1996 Visual Language