”Jūras dārgakmeņi”

Visos pasaules okeānos milzīgā daudzumā ir sastopamas diatomejas jeb kramaļģes — mikroskopiskas aļģes, kas ieslēgtas sarežģīti ornamentētos stiklveidīgos vāciņos. Zinātniekus tās ir aizrāvušas jau gadsimtiem ilgi, kopš tā brīža, kad tika izgudrots mikroskops un cilvēkiem radās iespēja uzskicēt sīciņās skaistules. Kramaļģes pelnīti tiek dēvētas par jūras dārgakmeņiem.

Alfrēds Nobels, kas 19. gadsimta 60. gados izgudroja dinamītu, fosilās kramaļģu atliekas izmantoja par pildvielu, lai stabilizētu nitroglicerīnu un izgatavotu droši transportējamus sprāgstvielas stieņus. Mūsdienās fosilās kramaļģu čaulas tiek komerciāli izmantotas dažādiem mērķiem, piemēram, atstarojošas ceļu apzīmējumu krāsas izgatavošanai, vīna attīrīšanai un peldbaseinu ūdens filtrēšanai.

Taču daudz svarīgāks ir fakts, ka šie sīkie vienšūnas augi nodrošina ceturto daļu no visa fotosintēzes procesa, kas norisinās uz mūsu planētas. Prinstonas universitātes (ASV) zinātnieki Allens Miligans un Fransuā Morels ir atklājuši, ka silīcija dioksīds, ko satur kramaļģu vāciņi, izraisa ķīmiskas pārmaiņas ūdenī, kas ieslēgts starp vāciņiem, un šīs pārmaiņas rada ideālus apstākļus fotosintēzei. Pēc zinātnieku domām, sarežģītais raksts vāciņus rotā tāpēc, ka tas čaulas iekšienē palielina ar ūdeni saskarē esošās virsmas laukumu, un līdz ar to fotosintēze noris vēl efektīvāk. Zinātnieki joprojām nav precīzi noskaidrojuši, kā no silīcija, ko satur jūras ūdens, veidojas šīs mikroskopiskās, bet brīnišķīgi skaistās aļģu čaulas, taču viens ir pilnīgi skaidrs — absorbējot ogļskābo gāzi un izdalot skābekli, kramaļģes veic svarīgu uzdevumu, kas palīdz uzturēt dzīvību uz zemes. Šajā jomā kramaļģēm, iespējams, ir pat vēl lielāka nozīme nekā vairākumam sauszemes augu.

Izdzīvošanas un vairošanās spēju ziņā kramaļģes, kā uzskata F. Morels, ir ”vieni no sekmīgākajiem dzīvajiem organismiem uz zemes”. A. Miligans piebilst, ka siltumnīcas efekts uz zemeslodes varētu būt vēl daudz smagāks, ja kramaļģes nepatērētu tik daudz ogļskābās gāzes.

Kad kramaļģes mūžs ir galā, tās atliekas, kas bagātas ar oglekli, nogrimst okeāna dibenā un ar laiku pārvēršas fosilijās. Daži zinātnieki domā, ka no fosilo kramaļģu slāņiem liela spiediena apstākļos vismaz daļēji ir veidojušies pasaules naftas krājumi. Taču aug bažas, ka, globālās sasilšanas ietekmē palielinoties ūdens temperatūrai jūrās un okeānos, baktērijas paspēs pārstrādāt kramaļģu atliekas, pirms tās būs nogrimušas jūras dibenā, un līdz ar to ogleklis atbrīvosies un atgriezīsies ūdens virspusē. Arī šie sīciņie ”jūras dārgakmeņi” pieder pie brīnišķīgi izveidotās sistēmas, kas padara iespējamu dzīvību uz mūsu planētas un kas šobrīd acīmredzot ir nopietni apdraudēta.

[Norāde par attēla autortiesībām 31. lpp.]

© Dr. Stanley Flegler/Visuals Unlimited