Piemiņa no varenās Romas impērijas

NO ATMOSTIETIES! KORESPONDENTA VĀCIJĀ

Kas ir vairāk nekā 1900 gadu vecs un vairāk nekā 500 kilometru garš un turklāt tiek uzskatīts par vienu no ievērojamākajiem Romas impērijas vēstures pieminekļiem Viduseiropā? Tie ir romiešu būvētie robežas nocietinājumi, ko dažkārt mēdz dēvēt latīņu vārdā par limes.

ŠĪS nocietinājumu līnijas romieši uzbūvēja, lai aizsargātu valsts ziemeļu robežas pret ģermāņu cilšu iebrukumiem. Mūsdienās to paliekas atgādina par senās Romas impērijas kādreizējo varenumu.

Sākotnēji latīņu vārds limes nozīmēja ”taka vai ceļš, kas šķērso teritoriju, sadalot to divās daļās”. Kad romieši sāka ierīkot limes, viņi būvēja ceļu, nevis robežu, taču ar laiku šis ceļš ieguva robežas nozīmi. Robežas nocietinājumu būve iezīmēja krasu pavērsienu Romas impērijas vēsturē.

Kāpēc romieši būvēja limes?

Ģermāņu ciltis, kas dzīvoja tā dēvētajās barbaru zemēs aiz Romas ziemeļu robežas, bija romiešu ienaidnieki. Gan hati, gan citi klejotāji regulāri iebruka Romas pierobežas apgabalos. Taču hati bija drosmīgi un nežēlīgi karotāji, tāpēc karagājiens pret viņiem nozīmētu lielus upurus un izdevumus.

Romieši nevis centās iekarot šīs barbaru zemes, bet uzbūvēja tām cauri limes, izveidojot koridoru, kas stiepās šķērsām pāri nepakļautajai teritorijai no Reinas līdz pat Donavai. Vietām ceļš bija izcirsts cauri biezam  mežam, un pa to patrulēja kareivji, tāpēc ceļinieki tur varēja justies samērā droši.

Sākumā romieši ierīkoja tikai platu ceļu, bet vēlāk gar to tika uzcelti koka torņi, kuros apmetās kareivji. Torņi atradās pietiekami tuvu cits citam, lai no viena torņa varētu saskatīt nākamo. Gar ceļu no nosmailinātiem koka mietiem romieši uzslēja arī vairāk nekā divarpus metrus augstu palisādi, un vēlāk nocietinājumus papildināja arī valnis un aizsarggrāvis. Dažās vietās tika uzceltas arī akmens sienas un mūra sargtorņi.

Nomaļās vietās romieši uzbūvēja papildu apmetnes savām karaspēka daļām. Līdz mūsu ēras trešajam gadsimtam limes nocietinājumu līnija ģermāņu zemēs jau bija pārsniegusi 500 kilometru garumu. Tajā ietilpa 60 lieli cietokšņi un liels skaits mazāku nocietinātu karaspēka apmetņu. Pa ceļu patrulēja sargkareivji, kas bija izvietoti vismaz 900 sargtorņos. Pēc dažu speciālistu domām, šiem torņiem bija trīs stāvi un to augstums varēja būt ap 10 metru.

Mākslīga robeža

Tā ceļš cauri naidīgām zemēm pamazām pārtapa par mākslīgu robežu. Šī nocietinājumu līnija šķērsoja tagadējās Vācijas teritoriju un iesniedzās mūsdienu Nīderlandē līdz pat Ziemeļjūras krastam. Romiešu iekarotajā Britānijā tika uzcelts Adriāna mūris un Antonīna mūris, lai atvairītu kaledoniešu ciltis, kas dzīvoja tagadējā Skotijā.

Nocietinājumu mērķis nebija pilnīgi noslēgt robežu. Ik pa gabalam tajos bija ierīkoti vārti, lai barbaru zemju iedzīvotāji varētu šķērsot limes un iekļūt Romas pierobežas provincēs Rētijā un Augšģermānijā. Tas ļaudīm deva iespēju tirgoties ar savām precēm.

Šo robežas nocietinājumu būve iezīmēja krasu pārmaiņu Romas politikā. Vēsturnieks Timotejs Poters rakstīja:  ”Daudzus gadsimtus romiešiem gandrīz vai prātā nevarēja nākt doma, ka impērijai būtu vajadzīgas nemainīgas, galīgas robežas.” Limes ierīkošana vēstīja, ka sācies ”būtisks pavērsiens — impērija pārstāja izplesties un sāka sarukt”.

Kas ir saglabājies?

Mūsu ēras trešajā gadsimtā jau palēnām bija sācies impērijas ilgais noriets. Ar laiku romiešu armija atkāpās no nocietinātās robežas, un nocietinājumi tika pamesti novārtā. Kokmateriālus un akmeņus aizvāca projām un izmantoja citām vajadzībām. Drīz vien robežas būves, kas bija sargājušas vienu no pasaules varenākajām impērijām, pārvērtās par drupām, aizauga ar krūmiem un zāli un izgaisa no ļaužu atmiņas.

Taču 19. gadsimta beigās Vācijā atdzima interese par Romas vēsturi un tradīcijām, un kopš tā laika ir restaurēti nelieli limes aizsarggrāvja, vaļņa un sienas posmi, kā arī daži senie cietokšņi un sargtorņi. Tomēr lielākā daļa nocietinājumu nav atjaunoti, un to atliekas ir grūti pamanāmas.

Viens no interesantākajiem ir restaurētais Zālburgas cietoksnis Taunusas apvidū aptuveni 40 kilometru attālumā no Jehovas liecinieku Vācijas filiāles. Šo cietoksni, kura  platība ir aptuveni 150 reiz 220 metri, iejož grāvis un mūra siena ar sargtorņiem, un savulaik tajā bija izvietota 500 vīru liela karaspēka vienība. Cietokšņa vidū atrodas galvenā ēka, tā dēvētā principia.

Principia aizmugurē atradās svētnīca, kurā glabājās vienības karogs jeb standarts. Brošūrā Limeskastell Saalburg (Zālburgas cietoksnis) sacīts: ”Karoga svētnīca bija veltīta dieviem, kas tika uzskatīti par Romas aizbildņiem, un imperatora pielūgsmei. Pa dienu karoga priekšā atradās godasardze.” Kā redzams, restaurētajās limes būvēs rodams apstiprinājums, ka reliģijai bija liela nozīme militārajā dzīvē.

Kopš atjaunošanas limes nocietinājumi ir kļuvuši par populāru tūrisma objektu. Daudzās vietās pa kādreizējo robežas nocietinājumu līniju ved tūristu takas. Ja jūs kādreiz viesosieties Vācijā, varbūt arī jums radīsies izdevība aplūkot šo vēstures pieminekli, kas spilgti atgādina, ka agrāk vai vēlāk pat visvarenākās cilvēku impērijas sairst un beidz pastāvēt.

[Papildmateriāls/Attēls 15. lpp.]

ROMIEŠU KAREIVJA DZĪVE

Romas armiju veidoja leģionāri, kas bija Romas pilsoņi, un palīgspēki (auxilia), kas tika vervēti no impērijas pakļautajām ciltīm un tautām. Mazākā armijas vienība bija contubernium, kurā bija aptuveni desmit kareivju, kas dzīvoja kopā. Desmit contubernium veidoja centūriju, ko komandēja virsnieks — centurions. Sešdesmit centūrijas veidoja leģionu, kurā ietilpa aptuveni 4500 līdz 7000 kareivju.

”Armija maršē uz vēdera,” reiz esot izteicies Napoleons Bonaparts. Romieši to saprata jau ilgi pirms Napoleona, un viņu armijā karavīri tika labi ēdināti. ”Romas armijā ne reizi neizcēlās dumpis sliktas pārtikas dēļ,” teikts žurnālā Archäologie in Deutschland. ”Dažās Romas impērijas daļās karavīru pārtika pat bija labāka nekā civiliedzīvotāju uzturs.”

Karavīra dienas devā ietilpa svaiga gaļa, augļi, dārzeņi, kviešu maize un eļļa. Tomēr karavīri netika lutināti. ”Romiešu armijā nebija ēdnīcas,” stāstīts minētajā žurnālā. Katrai pamatvienībai (contubernium) bija pašai jāgatavo sev ēdiens.

Pēc 25 gadus ilga dienesta romiešu kareivis tika ar godu demobilizēts un viņam tika piešķirta noteikta naudas summa vai zemes gabals. Demobilizētie palīgspēku kareivji saņēma Romas pilsonību, un tā tika piešķirta arī viņu bērniem. ”Daudziem dienests Romas armijā bija ātrākais ceļš, kā iegūt Romas pilsonību,” teikts grāmatā Der Limes zwischen Rhein und Main (Romiešu robežbūves starp Reinu un Mainu).

[Karte/Attēli 16., 17. lpp.]

(Pilnībā noformētu tekstu skatīt publikācijā)

REKONSTRUĒTIE ROBEŽAS NOCIETINĀJUMI VĀCIJĀ

–– Limes nocietinājumu līnija

1 Vīsbādene

Palisāde un mūra sargtornis

2 Bucbaha

Koka karkasa sargtornis

3 Veisenburga

Akmens cietokšņa ziemeļu vārti

4 Zālburga

Viens no skaistākajiem rekonstruētajiem cietokšņiem

5 Rainava

Koka tornis un žogs

[Norāde par autortiesībām]

Mountain High Maps® Copyright © 1997 Digital Wisdom, Inc.