Skaņu pasaule tavu pirkstu galos

NO ATMOSTIETIES! KORESPONDENTA LIELBRITĀNIJĀ

”IZCILĀKAIS no visiem mūzikas instrumentiem.” Šādiem vārdiem ir raksturotas klavieres — apbrīnojami daudzveidīgs un izteiksmīgs instruments, kas ir vienlīdz piemērots gan klasikas, gan džeza, gan populārās mūzikas atskaņošanai. Tās var dominēt skatuves centrā kā iespaidīgs solists un var atkāpties otrajā plānā, nodrošinot neuzkrītošu pavadījumu pat biklam dziedātājam. Tās ir spējīgas vienas pašas skanēt kā vesels orķestris, bet jau nākamajā mirklī saplūst vienotā harmonijā ar gandrīz jebkuru instrumentu. Šis daudzkrāsainais instruments, ko reizēm salīdzina ar mākslinieka paleti, ir iedvesmojis komponistus radīt vienus no skaistākajiem skaņdarbiem mūzikas vēsturē. Kāda ir klavieru izcelsme, un kas ir nodrošinājis to popularitāti līdz pat mūsdienām? *

Klavieru priekšteči

Vieni no pašiem senākajiem stīgu strinkšķināmajiem instrumentiem ir arfa un lira. Vēlāk parādījās cimbāle, kuru spēlēja, sitot pa stīgām ar maziem veserīšiem. Viduslaikos Eiropā tika izgudroti instrumenti ar klaviatūru, kas tika izmantota stīgu iestrinkšķināšanai vai ieskandināšanai ar piesitienu. Lielāko popularitāti šo instrumentu vidū ieguva klavihords un klavesīns. Klavihords izskatījās pēc taisnstūrveida kastes ar vāku, un tā stīgas no apakšas ieskandināja plānas metāla plāksnītes jeb tangentes. Klavihorda skanējums bija izteiksmīgs, bet kluss, tāpēc citi instrumenti vai dziedātāja balss to viegli nomāca. Klavesīnam, kas bija lielāks par klavihordu un pēc izskata atgādināja mūsdienu flīģeli, bija garākas stīgas, ko iestrinkšķināja putnu spalvu stobriņi vai plektri. Spēlējot klavesīnu, varēja iegūt spēcīgu un dzidru skanējumu, taču nebija iespējams panākt skaņas stipruma gradācijas.

18. gadsimts mūzikā ienāca ar vēl nebijušu dramatismu un ekspresivitāti, tāpēc komponisti ilgojās pēc instrumenta, kam piemistu gan klavihorda niansētība, gan klavesīna spēks.

Dzimst jauns instruments

Apvienojot klavesīna pamatkonstrukciju un klavihorda skaņu veidošanas principus, itāliešu mūzikas instrumentu meistars Bartolomeo Kristofori izgudroja instrumentu, kura stīgas ieskandināja mazi, ar ādu apvilkti koka āmuriņi. Savam izgudrojumam viņš deva nosaukumu gravicembalo col piano e forte (klavesīns, kuru var spēlēt gan klusi, gan skaļi), ko vēlāk saīsināja kā pianoforte jeb vienkārši piano. Tas bija taustiņinstruments, kuram salīdzinājumā ar tā priekštečiem bija daudz izlīdzinātāks un bagātāks skanējums un daudz plašākas atskaņojuma dinamiskās iespējas.

Diemžēl B. Kristofori nepiedzīvoja laiku, kad piano jeb, kā mēs šo instrumentu pazīstam, klavieres iemantoja plašu atzinību. Tā kā sākumā tikai nedaudzi cilvēki parādīja interesi par viņa izgudrojumu, viņš atgriezās pie klavesīnu būves. Kad bija pagājuši gandrīz 30 gadi, kopš B. Kristofori bija izgatavojis pirmās klavieres, vācu ērģeļmeistars Gotfrīds Zilbermanis rūpīgi izpētīja šī instrumenta konstrukciju un sāka gatavot pats savas klavieres. Tālāk šo instrumentu pilnveidoja vācu un austriešu instrumentu būvētāji, cenzdamies  radīt mazāku un vieglāku klavieru modeli, kas vēlāk kļuva pazīstams kā tāfelklavieres.

Anglijā darbojās kāda klavieru būvētāju grupa, kuru veidoja meistari, kas 18. gadsimta piecdesmito gadu beigās bija emigrējuši no Vācijas. Viens no viņiem — Johanness Cumpe — izveidoja modeli, kas iemantoja lielu popularitāti. Savu ieguldījumu klavieru attīstībā deva arī francūzis Sebastjēns Erārs un vairāki citi meistari Eiropā un Amerikā. Kāds skotu mēbeļu galdnieks, vārdā Džons Brodvuds, sprieda, ka klavieres varētu kļūt par ideālu instrumentu jaunām dāmām no turīgā sabiedrības vidusslāņa. Drīz viņa uzņēmums sāka aktīvi ražot gan četrstūrainās tāfelklavieres, gan spārnveida formas klavieres jeb flīģeļus.

Nākamais mērķis, ko centās sasniegt klavieru būvētāji, bija izveidot kompaktas klavieres, neupurējot to skanējuma kvalitāti. Iznākumā parādījās modeļi, kuriem stīgas bija novilktas vertikāli, nevis horizontāli, taču instrumenta izmērus šis izgudrojums nevis samazināja, bet pat palielināja. Vienam no Brodvuda modeļiem stīgas sniedzās 2,7 metrus virs klaviatūras, kas instrumentu padarīja tik nestabilu, ka bija bīstami to spēlēt. Kāds cits modelis, kurš tika nodēvēts par žirafklavierēm, patiesībā bija flīģelis, kas novietots stāvus ar šauro galu gaisā. Visbeidzot 1800. gadā anglis Džons Izaks Hokinss uzbūvēja klavieres, kurām stīgu apakšējais stiprinājums atradās gandrīz grīdas līmenī, tādā veidā radot pirmo veiksmīgo stateniskā tipa modeli. Šī tipa klavierēm attīstoties, tāfelklavieres savu nozīmi arvien vairāk zaudēja.

Komponisti un klaviermūzika

Ar laiku komponisti sāka parādīt aizvien lielāku interesi par klavierēm. Kad 1777. gadā jaunais Volfgangs Amadejs Mocarts Bavārijā apmeklēja Johana Šteina darbnīcu un tur izmēģināja jauno instrumentu, viņu tas sajūsmināja. Drīz viņš sāka aktīvi rakstīt mūziku šim instrumentam, četru gadu laikā sacerot veselus 15 klavierkoncertus. Tomēr nevis Mocarts, bet Ludvigs van Bēthovens bija tas, kurš dažus gadus vēlāk savos darbos spilgti nodemonstrēja jaunā instrumenta plašās iespējas. Viņa mūzika lika klavierēm atdzīvoties un burtiski dziedāt. Beidzot mūzikas pasaulē bija ienācis instruments, kas tik ilgi bija gaidīts, un sākās periods, ko raksturoja jauna stila mūzika — kaismīga un romantiska. Frideriks Fransuā Šopens, kas ir slavens ar savas klaviermūzikas neparasto poētiskumu, klavieres uzskatīja par lielisku līdzekli, kā iedzīvināt mūzikā savas domas un jūtas. Savukārt Ferenca Lista spēcīgā, kolorītā mūzika klavierēm lika skanēt kā veselam orķestrim, un viņa virtuozitāte klausītājus aizrāva un saviļņoja.

Diemžēl klavieru koka rāmis un uz tā nostiprinātās smalkās stīgas nebija piemērotas skaļam un brāzmainam klavierkoncertu izpildījumam. Tāpēc klavieru būvētāji sākumā mēģināja no koka gatavoto rāmi nostiprināt ar metāla detaļām, bet vēlāk no metāla sāka liet visu rāmi vienā gabalā. Šis uzlabojums ļāva ieviest resnākas stīgas un smagākus āmuriņus, kas palielināja instrumenta jaudu. Lai skaņu padarītu mazāk griezīgu, āmuriņi tika apvilkti ar filcu. Skaņas kvalitāti uzlaboja arī tas, ka garās stīgas sāka  nostiprināt pa diagonāli pāri īsajām, turklāt šādi tika ietaupīta arī vieta. Parādoties modernajām klavierēm, radās arī daudz izcilu pianistu, un klaviermūzikas mīļotāji straumēm plūda uz koncertzālēm, lai klausītos, kā viņi atskaņo skaņdarbus no arvien pieaugošā klavierdarbu klāsta. Tikmēr klavieru būvētāji Eiropā un Amerikā pilnā sparā nodarbojās ar klavieru masveida ražošanu, lai apmierinātu milzīgo pieprasījumu.

Lai kur paskatītos — visur klavieres

20. gadsimta sākumā gandrīz katra ģimene uzskatīja par vajadzīgu iegādāties šo jauno sociālā stāvokļa simbolu, vienalga, vai kāds no ģimenes locekļiem prata spēlēt vai ne. Bija liels pieprasījums pēc pianistiem, kas izklaidētu klientus un ceļotājus, spēlētu fonā mēmajām filmām, kuras nesen bija parādījušās, vai pasniegtu klavierstundas neskaitāmajiem interesentiem. Svētkos, kas tika atzīmēti ģimenes lokā, klavieres atradās uzmanības centrā. Amatieri atskaņoja savus darbus. Radās ne vien jaunas kompozīcijas, bet arī jauni mūzikas stili — ritmiski spilgtais regtaims, nostaļģiskais blūzs, trakulīgais bugi-vugi un citi.

1910. gadā pasaulē tika saražots rekordliels klavieru skaits — 600 tūkstoši —, bet pēc Pirmā pasaules kara klavieru popularitāte un līdz ar to noiets pakāpeniski samazinājās. Klavieru vietā par ģimenes izklaides nodrošinātājiem kļuva skaņuplašu atskaņotājs, radio un vēlāk arī televizors. Bet tas nenozīmēja klavieru galu. Līdz ar tehnikas sasniegumiem, kādus pasaule pieredzēja pēc Otrā pasaules kara, klavieres piedzīvoja savu atdzimšanu, un 1980. gadā izgatavoto instrumentu skaits pārsniedza 800 tūkstošus. Mūsdienu vieglo klavieru modeļu izgatavošanā tiek izmantota plastmasa un dažādi metālu sakausējumi, un to baltos taustiņus sedz nevis ziloņkauls, bet sintētiskie materiāli. Japāna ir kļuvusi par vienu no lielākajiem klavieru ražotājiem pasaulē, un Ķīnā šis instruments ir ieguvis ”mūzikas instrumentu karalienes” statusu.

Vai nevēlaties apgūt klavierspēli?

Ir instrumenti, ar kuriem ir krietni jānopūlas, lai no tiem izvilinātu kaut skaņu, bet nospiediet tikai pareizā secībā dažus klavieru taustiņus — un jūs jau muzicējat! Daži cilvēki ir apveltīti ar spēju spēlēt pēc dzirdes, bet lielākā daļa var iemācīties ar labo roku nospēlēt melodiju un ar kreiso pievienot pavadījumu, izmantojot vienkāršas pašmācības grāmatas. Iedomājieties, cik gandarīts jūs justos, ja spētu nolikt priekšā nošu lapu un nospēlēt savam priekam kādu iemīļotu melodiju! Vai jūs izvēlētos mundru maršu, līganu valsi vai varbūt lirisku, aizkustinošu dziesmu? Varbūt jūs dotu priekšroku mūzikai latīņamerikāņu ritmos vai džeza stilā? Cik aizraujoši būtu nospēlēt ar draugu kaut ko četrrocīgi! Un padomājiet, cik patīkami būtu muzicēt kopā ar citiem, kas vai nu dzied, vai spēlē kādu mūzikas instrumentu. Vai jūsos nerodas vēlēšanās atklāt skaņu pasauli, kas atrodas jūsu pirkstu galos?

[Zemsvītras piezīme]

[Papildmateriāls/Attēls 21. lpp.]

Mehāniskās klavieres

Klaviermūzikas mīļotāji, kas paši neprata spēlēt, varēja izlīdzēties ar mehāniskajām klavierēm. Šajā instrumentā, kas atskaņoja mūziku bez tiešas cilvēka līdzdalības, taustiņu vadīšanai tika izmantots perforēts papīra veltnis. Pirmajos modeļos, kas parādījās 19. gadsimta deviņdesmitajos gados, klavieru priekšā atradās mehānisms, kas, cilvēkam minot pedāļus, spieda taustiņus ar koka ”pirkstiem”. Vēlākajos modeļos šis mehānisms tika iemontēts klavierēs iekšā. Visizsmalcinātākās ”reproducējošās klavieres” deva iespēju atskaņot daudzu izcilu pianistu spēli, un veltņi ar viņu ierakstiem tika pavairoti un tirgoti, gluži tāpat kā mūsdienās diski vai kasetes. 1925. gadā mehāniskās klavieres Amerikas Savienotajās Valstīs ražošanas apjomu ziņā apsteidza pat parastās klavieres, bet jau trīsdesmitajos gados, kad parādījās radio un gramofons, šis instruments zaudēja savu popularitāti un gandrīz pilnībā izzuda.

[Norāde par autortiesībām]

Culver Pictures

 [Papildmateriāls/Shēma 22., 23. lpp.]

Flīģeļa darbības pamatprincipi

Vairāk nekā 200 paralēli nostiprinātas un nospriegotas tērauda stīgas ļauj iegūt 88 notis. Īsās un tievās stīgas, ātri vibrējot, rada augstas skaņas, bet garās un resnās stīgas, kas parasti ir apvītas ar vara stiepli, rada zemas skaņas. Pašām zemākajām skaņām ir uzvilkta viena stīga, bet pārējo skaņu iegūšanai izmanto divas vai trīs stīgas, kas ir noskaņotas unisonā.

Kad tiek nospiests klavieru taustiņš (1), īpaša sviru un atsperu sistēma iekustina polsterētu āmuriņu, kas uzsit pa taustiņam atbilstošajām stīgām un tūlīt atlec atpakaļ. Ja taustiņš tiek turēts nospiests, stīgas turpina vibrēt un skaņa izdziest pakāpeniski. Kad taustiņš tiek atlaists (2), stīgām piespiežas klusinātāji un noslāpē skaņu. Piespiežot klavieru pedāli labajā pusē, visi klusinātāji paceļas, līdz ar to stīgu skanējums tiek paildzināts un ir iespējams vienu skaņu sasaistīt ar otru.

Stīgas ir novilktas pāri koka detaļām, ko sauc par tiltiem (3). Tie ir piestiprināti rezonanses dēlim (4), kas, stīgām vibrējot, rezonē un daudzkārt pastiprina skaņu. Flīģeļa koka korpuss darbojas kā skaņas papildu pastiprinātājs.

Stīgas uz izlietā metāla rāmja ir nostiprinātas ar tērauda tapām (5). Flīģeļa rāmim ir jābūt ļoti izturīgam, jo stīgu kopējais nostiepums var sasniegt 30 tonnas.

[Shēma]

(Pilnībā noformētu tekstu skatīt publikācijā)

Klusinātājs

Stīga

Āmuriņš

Taustiņš nospiests

Taustiņš atlaists

[Attēls]

Vecākās B. Kristofori klavieres, kas saglabājušās līdz mūsdienām, 1720. gads

[Norāde par autortiesībām]

The Metropolitan Museum of Art, The Crosby Brown Collection of Musical Instruments, 1889. (89.4.1219) Photograph ©1983 The Metropolitan Museum of Art