Durstīgais mielasts

NO ATMOSTIETIES! KORESPONDENTA DIENVIDĀFRIKAS REPUBLIKĀ

AICINĀM jūs paviesoties kādā interesantā Dienvidāfrikas apvidū, ko vietējie dēvē par Norsveldu. Tādu nosaukumu šis pustuksnešainais apgabals ieguvis tāpēc, ka te lielā daudzumā aug dzeloņaini sukulenti — eiforbijas, ko šejienieši sauc par noors. Kā var redzēt šajā attēlā, fermeri te audzē tādus lopus kā angoras kazas, kas dod vērtīgu, baltu vilnu, no kuras tiek vērpta slavenā mohēras dzija. No tās auž smalku, bet izturīgu audumu, kas piemērots visdažādāko izstrādājumu darināšanai, sākot ar moderniem tērpiem un beidzot ar grīdsegām. Bet kā kazu ganāmpulki izdzīvo šajā sausajā apvidū?

Eiforbiju puduri, starp kuriem kazas ganās, ir galvenais to izdzīvošanas priekšnoteikums. Šī eiforbiju suga, Euphorbia coerulescens, ziemā veido vairāk nekā 40 procentus kazu barības. Taču kazām ir jābūt uzmanīgām, lai tās nesavainotos, skrubinot asām adatām klātos stumbrus. Baroties kļūst vieglāk, kad kazas iemācās notraukt ērkšķus ar ragiem.

Pēc spēcīgiem lietiem kazas ēd augus, kas zaļo ap eiforbiju puduriem, bet arī tad tās nedrīkst aizmirst piesardzību. Lauksaimnieks Jirgens Karijs grāmatā par Norsveldu raksta: ”Ja angoras kaza ar savām mīlīgajām, sprogainajām cirtām iedrošinās grauzt sulīgos augus, kas aug eiforbiju pavēnī, tā ļoti viegli var sapīties ērkšķos.” Šāda neveiksme kazai var maksāt dzīvību. ”Laikā, kad vasaras saule karsē visnegantāk, tāda ērkšķos sapinusies kaza neizturēs ilgāk par divām stundām,” paskaidro J. Karijs.

Norsveldu laiku pa laikam piemeklē ilgstošs sausums, un tad eiforbijas glābj ganāmpulkus no bada nāves. Lopkopji ar savām pļaujmašīnām braukā pa eiforbiju krūmājiem un kapā augus mazos gabaliņos. Kad augi ir tā sasmalcināti, kazām ir vieglāk tos apēst, neriskējot sadurties. Mielastam pievienojas arī savvaļas dzīvnieki. ”Sausuma periodos kudu labprāt izmanto šo ”glābšanas riņķi”. Šīs antilopes bieži var redzēt pie ceļiem baltajos  laukumos, kur nopļautas eiforbijas, jo izsalkums piespiež dzīvniekus aizmirst savas bailes no cilvēkiem.”

Citas sugas eiforbijas, Euphorbia ferox, neizaug tik lielas kā iepriekš minētā suga, bet tās klāj tik daudz asu dzelkšņu, ka lielākā daļa dzīvnieku netiek klāt ēdamajam stublājam. Tā kā šie augi ir ļoti izturīgi pret sausumu, arī tie palīdz ganāmpulkiem saglabāt dzīvību. Kad ilgāku laiku nav lijis, lopkopji un viņu strādnieki ķeras pie smaga darba — ar lodlampām un citiem rīkiem viņi nosvilina eiforbijām ērkšķus. ”Kad ērkšķi ir nodeguši, lopi kāri barojas ar stublājiem,” stāstīts grāmatā Dienvidāfrikas velda augi (Veld Plants of Southern Africa). ”Ceļotājantilopes drīz vien iemācās ēst apsvilušās eiforbijas un kļūst ļoti drošas. Tās bieži ganās.. turpat blakus cilvēkiem, kas dedzina ērkšķus.”

Vērojot kazu barus, kas ganās starp eiforbijām, mēs varam vienīgi apbrīnot Jehovas radītā daudzveidību. Lai gan eiforbijas izskatās draudīgas un pat nāvējoši bīstamas, šajā sausajā apvidū tās daudzus dzīvniekus glābj no bojāejas.

[Attēls 24. lpp.]

Šīs sugas eiforbijas veido vairāk nekā 40 procentus no kazu ziemas barības

[Attēli 25. lpp.]

Ziedošas eiforbijas un bīstamie ērkšķi tuvplānā