Kad raizes par ārieni pārtop apsēstībā

LIELĀKĀ daļa cilvēku, paraugoties spogulī, pamana kaut ko tādu, kas viņu ārienē būtu labojams. Ja nepieciešams, viņi sakārto apģērbu vai pieglauž matus, varbūt liek lietā nedaudz kosmētikas un tad dodas savās ikdienas gaitās. Šādas rūpes par ārējo izskatu ir pilnīgi dabiskas. Taču daļai cilvēku raizes par savu ārieni pārtop slimīgā stāvoklī, ko sauc par dismorfofobiju.

Izdevumā The Merck Manual of Diagnosis and Therapy dismorfofobija ir skaidrota kā ”pārmērīgas raizes par kādu trūkumu ārējā izskatā, kuras izraisa spēcīgu stresu un nevēlami ietekmē sociālo, profesionālo un citas nozīmīgas dzīves jomas”. * Tie, kas cieš no dismorfofobijas, mēdz sev iegalvot, ka viņu ārienē ir kāds defekts, vai arī pārspīlēt nenozīmīgus trūkumus, tāpēc viņu stāvoklis reizēm tiek saukts par iedomātu neglītumu.

Dienvidfloridas universitātes (ASV) profesors Kevins Tompsons izteicās, ka dismorfofobija, pēc visa spriežot, ir reti sastopama un ”tā varētu būt aptuveni 1 līdz 2 procentiem no visiem iedzīvotājiem kopumā un 10 līdz 15 procentiem to cilvēku, kas ambulatoriski ārstējas no kādiem psihiskiem traucējumiem”. Tomēr viņš piebilda: ”Ir speciālisti, kas uzskata, ka saslimstība ar dismorfofobiju pieaug, jo uzlabojas tās diagnosticēšanas metodes un cilvēka ārienei sabiedrībā tiek pievērsts aizvien vairāk uzmanības.” Kaut arī šī slimība var skart jebkura vecuma cilvēkus, tā visbiežāk sākas pusaudža gados. Tai ir vienlīdz pakļauti kā vīrieši, tā sievietes. Šajā ziņā dismorfofobija atšķiras no ēšanas traucējumiem, no kuriem visbiežāk cieš sievietes.

Dismorfofobijas slimniekiem raksturīgās pārmērīgās raizes par izskatu var izraisīt paradumu nesaprātīgi bieži pārbaudīt  savu izskatu spogulī, un atsevišķos gadījumos — pat norobežošanos no apkārtējiem. Vēl sliktāk ir tas, ka ”ar slimību saistītie pārdzīvojumi un dažādie traucējumi var izraisīt pašnāvnieciskas tieksmes un radīt nepieciešamību cilvēku atkārtoti hospitalizēt”, sacīts izdevumā Merck Manual. Nav pārsteigums, ka daļa cilvēku, kas cieš no dismorfofobijas, vēlas veikt plastiskās operācijas. ”Es parasti cenšos viņus no tā atrunāt,” saka medicīnas doktore Ketrīna Filipsa, kas ir uzrakstījusi grāmatu par dismorfofobiju. ”Operācija ir neatgriezeniska,” viņa paskaidro, ”un lielākā daļa dismorfofobijas slimnieku pēc operācijas domā, ka tā neko nav devusi.” *

Reizēm dismorfofobija parādās jau ļoti agrā vecumā. Izdevumā George Street Journal * bija stāstīts par kādu sešgadīgu zēnu, ”kas uzskatīja, ka viņa zobi ir dzelteni, vēders — resns un mati neizskatās labi. Citi viņa ārienē neredzēja nevienu no šiem ”defektiem”. Zēns katru rītu gandrīz stundu mēdza ķemmēt matus, un, ja viņam neizdevās panākt, lai tie izskatītos ”labi”, viņš iemērca galvu ūdenī un sāka visu no jauna, tāpēc bieži ieradās skolā ar nokavēšanos.” Kādu dienu, gaidīdams pieņemšanu pie ārsta, viņš nometās zemē, lai pārbaudītu savu izskatu krēsla hromēto kāju atspīdumā.

Neļausim pasaulei noteikt mūsu viedokli par ārieni

Ilustrētajos žurnālos, laikrakstos un televīzijas reklāmās nemitīgi tiek rādīti ideāli augumi. Reklāmdevēju apsvērumi ir vienkārši: vajag tikai parādīt kādu tēlu kā normu, un cilvēki tērēs savu grūti pelnīto naudu, lai tam līdzinātos. Reklāmu ietekmei var pievienoties apkārtējo spiediens un dažas ģimenes locekļu vai draugu izteiktas neapdomīgas piezīmes, un galu galā nav brīnums, ka daudziem cilvēkiem izveidojas nelīdzsvarots viedoklis par savu izskatu. * Protams, nelīdzsvarota attieksme vēl neliecina par psihiskiem traucējumiem.

Būtu aplami uzskatīt, ka cilvēki nepievērš uzmanību tiem, kam nav pievilcīgas ārienes. Cilvēki parasti neizvēlas draugus, ņemot vērā ārējo izskatu. Tiesa, izskats ir tas, kas tiek pamanīts pirmais, taču īstai draudzībai ir svarīgs cilvēka raksturs, attieksme pret morāles normām un vērtību sistēma. Savā ziņā ikviens cilvēks līdzinās grāmatai. Ja grāmatas vāks ir skaisti noformēts, bet tās saturs ir garlaicīgs, lasītāji to drīz vien noliks malā. Turpretī, ja grāmata ir interesanta, cilvēki to lasīs, neatkarīgi no tā, kāds ir tās vāks. Tāpēc ir svarīgi pievērst uzmanību savām rakstura īpašībām. Tieši to ir ieteikts darīt Dieva vārdos, Bībelē. (Salamana Pamācības 11:22; Kolosiešiem 3:8; 1. Pētera 3:3, 4.)

Turklāt godīgi jāatzīst, ka mūsu ārējais izskats, gadiem ejot, mainās. Ja dzīves jēga, draudzība un laime būtu atkarīga no jauneklīgi pievilcīgas ārienes, cik gan drūmas būtu mūsu nākotnes izredzes! Par laimi, tas tā nav.

Skaistums, kas nezūd

Salamana Pamācību grāmatas 16. nodaļas 31. pantā sacīts: ”Sirmi mati ir goda vainags, kas iegūstams, ejot pa taisnu ceļu.” Dieva Jehovas acīs, kā arī visu to acīs, kam ir svarīgs viņa viedoklis, cilvēki, kas uzticīgi kalpo Dievam, arī vecumā nezaudē savu pievilcību. Tie, kas visu mūžu ir kalpojuši Dievam, savas dedzības un dievbijības dēļ tiek rotāti ar ”goda vainagu”. Šādi cilvēki ir pelnījuši mīlestību un dziļu cieņu. (3. Mozus 19:32.)

Turklāt jaunajā pasaulē, ko Jehova ir apsolījis, viņš likvidēs iedzimtā grēka sekas, ko tagad izjūt visi viņa uzticamie kalpi — kā veci, tā jauni. Ar katru dienu viņi jutīsies un izskatīsies aizvien labāk, līdz galu galā sasniegs fizisku pilnību. (Ījaba 33:25; Atklāsmes 21:3, 4.) Tās ir brīnišķīgas izredzes! Tāpēc centīsimies pievērst uzmanību skaistumam, kas ir patiesi vērtīgs, un neļausim seklajai un bieži vien nežēlīgajai pasaules attieksmei ietekmēt mūsu viedokli par ārieni. Tā mēs kļūsim par priecīgākiem un pievilcīgākiem cilvēkiem. (Salamana Pamācības 31:30.)

[Zemsvītras piezīmes]