Slimība, kas uzbrūk divreiz

Pastāstījis Džeks Meinsma

Progresējot zinātnei, ir radītas efektīvas vakcīnas un īstenotas imunizācijas programmas, kas ir ļāvušas gūt ievērojamus panākumus cīņā ar poliomielītu, smagu infekcijas slimību, no kuras cieš galvenokārt bērni. Tomēr pat vairākus gadu desmitus pēc poliomielīta pārciešanas var gadīties, ka šī slimība piesaka sevi no jauna un cilvēkam jāsāk cīņa ar tā saukto pēcpoliomielīta sindromu (PPS).

VARBŪT jums līdz šim nav nācies dzirdēt par pēcpoliomielīta sindromu. Arī es par to neko nebiju dzirdējis, kamēr man neparādījās tā simptomi. Tomēr, lai paskaidrotu, kā šis sindroms ietekmē manu dzīvi, es atgriezīšos pagātnē — 1941. gadā, kad es vēl biju gadu vecs mazulis.

Kādu dienu mamma ieraudzīja, ka es ļengani karājos pāri krēsliņa malai, kurā es biju iesēdināts. Viņa tūlīt pat steidzās ar mani pie ārsta. Izmeklējis mani, ārsts mātei pateica: ”Jūsu dēlam ir bērnu trieka.” * Pēc neilga laika es no jostasvietas uz leju kļuvu paralizēts.

Pēc sešiem mēnešiem, kad bija sagaidīta rinda, mani beidzot ievietoja slimnīcā. Tā sākās gadiem ilga cīņa ar poliomielītu, kas negribēja atkāpties. Intensīva fizioterapija man pakāpeniski palīdzēja atgūt kontroli pār kājām, līdz beidzot četrpadsmit gadu vecumā man izdevās sākt staigāt. Tomēr bija grūti atbrīvoties no citām problēmām, piemēram, urīna nesaturēšanas. Gadu gaitā man tika izdarītas vairākas operācijas, pēc kurām man ikreiz bija jāpārvietojas ratiņkrēslā un no jauna jāiziet rehabilitācijas kurss. Tomēr manas kreisās kājas  pēda tā arī palika ievērojami mazāka par labo — kreisās kājas apavi man ir par trim izmēriem mazāki, turklāt kreisā kāja ir arī kādus trīs centimetrus īsāka par labo. Kad man bija nedaudz pāri divdesmit gadiem, beidzās nepatīkamā problēma ar urīna nesaturēšanu. Toreiz es ar atvieglojumu nodomāju, ka beidzot es esmu pilnībā izveseļojies no poliomielīta.

Tomēr 45 gadu vecumā man sāka sāpēt kājas un pēc tam es jutos pārguris. Turklāt naktī man laiku pa laikam raustījās kāju muskuļi, tāpēc gulēt bija ļoti grūti. Šie simptomi neizzuda, bet gluži otrādi — kļuva vēl izteiktāki. Iedomājieties, kā es jutos, uzzinājis, ka 44 gadus pēc tam, kad māte pirmo reizi ievēroja manas slimības pazīmes, man ir konstatēts pēcpoliomielīta sindroms!

Kas ir poliomielīts?

Poliomielītu izraisa ļoti lipīgs vīruss, kas cilvēka organismā nonāk caur muti un vairojas zarnās. Kad poliomielīta vīruss nokļūst nervu sistēmā, tas neilgā laikā var izraisīt paralīzi. Nonācis galvas un muguras smadzenēs, sākumā vīruss izraisa tādus simptomus kā drudzi, nogurumu, galvassāpes, vemšanu, stīvumu kaklā un sāpes locekļos. Daudzi nervi pārstāj funkcionēt, un rezultātā iestājas atsevišķu roku, kāju un krūšukurvja muskuļu paralīze.

Tomēr cilvēka organismam piemīt pārsteidzošas atjaunošanās spējas. Nervu šūnas, kuras nav sabojājis poliomielīta vīruss, tēlaini izsakoties, izaudzē jaunus ”dzinumus”, lai veidotu saites ar muskuļu šūnām, kas ir ”atvienojušās”, ejot bojā slimības skartajiem nerviem. Vienam vien muguras smadzeņu kustību neironam aksona galā var izveidoties jauni izaugumi, ar kuru palīdzību tas sāk inervēt daudz vairāk muskuļu šūnu nekā sākotnēji. Kustību neirons, kas līdz šim ir stimulējis 1000 muskuļu šūnu, pēc jauno savienojumu izveidošanās var sūtīt impulsus 5000 līdz 10 000 muskuļu šūnām. Pēc visa spriežot, šāds process notika arī manā organismā, un tāpēc es varēju sākt staigāt.

Tomēr, kā tagad tiek uzskatīts, 15 līdz 40 gadus pēc poliomielīta pārciešanas sāk parādīties nogurums, jo kustību neironi ir pārslogoti. Cilvēkiem, kas pirms vairākiem gadu desmitiem ir izārstējušies no poliomielīta, var atkal parādīties šīs slimības simptomi, kas liecina par pēcpoliomielīta sindromu. Daudziem, kas cieš no šī sindroma, iestājas muskuļu vājums, nogurums, sāpes locītavās un muskuļos, rodas elpošanas traucējumi, un viņi kļūst neizturīgi pret aukstumu. Pēc Pasaules Veselības organizācijas aprēķiniem, pasaulē dzīvo aptuveni 20 miljoni cilvēku, kas ir izslimojuši  poliomielītu. Fakti liecina, ka 25 līdz 50 procentiem šo cilvēku izveidojas pēcpoliomielīta sindroms.

Kā atvieglot situāciju?

Speciālisti uzskata, ka, gadiem ejot, poliomielītu pārcietuša cilvēka kustību neironi ir tā pārslogoti, ka daļa nervu galu atmirst, un līdz ar to pārtrūkst savienojumi ar daudzām muskuļu šķiedrām. Lai šo procesu novilcinātu, slimniekiem novājinātie muskuļi būtu pēc iespējas mazāk jānoslogo. Daži terapeiti iesaka izmantot palīgierīces, piemēram, spieķus, ortopēdiskās ierīces, kruķus un ratiņkrēslus. Arī man bija jāsāk lietot ortopēdiskās šinas abām kājām. Lai es nezaudētu līdzsvaru un negāztos, es nēsāju arī īpašas kurpes, kas satur potītes.

Svarīga nozīme ir arī mēreniem fiziskiem vingrinājumiem un muskuļu stiepšanai, kas jāveic, ņemot vērā konkrētā cilvēka fizisko stāvokli. Peldes vai vingrinājumi siltā ūdenī var ievērojami nākt par labu sirds un asinsvadu darbībai, un tie lieki nenoslogo muskuļus. Ārstnieciskās fizkultūras programma ir jāizvēlas ciešā sadarbībā ar ārstu.

Neironu pārslodzes dēļ poliomielītu pārcietušiem cilvēkiem laika gaitā daudzas muskuļu šķiedras pārstāj normāli funkcionēt. Tāpēc šādiem cilvēkiem var zust spēki un viņus pat var pārņemt milzīgs nogurums. Turklāt daudz spēka tiek iztērēts, cīnoties ar stresu, kuru izraisa pastāvīgās sāpes un pielāgošanās nevarīgajam stāvoklim, kas savā laikā jau ir bijis pārvarēts. Es pārliecinājos, ka tad, ja es dienas gaitā atpūšos, tikt galā ar nogurumu ir vieglāk. Daudzi ārsti savus pacientus brīdina, ka ir jāizveido saprātīgs dienas režīms, nevis jāizsmeļ sevi līdz spēku izsīkumam.

Manā gadījumā smagākais, kas man ir jāiztur, ir pastāvīgās sāpes locītavās un muskuļos. Dažiem slimniekiem galvenokārt sāp tie muskuļi, ko viņi visvairāk ir nodarbinājuši dienas gaitā. Citi visos muskuļos izjūt sāpes, kas atgādina gripas simptomus, un cieš no liela nespēka.

Sāpes var mazināt, lietojot pretiekaisuma līdzekļus un citus medikamentus. Tomēr daudzi slimnieki, kaut arī lieto zāles, cieš hroniskas sāpes, kas viņus padara nevarīgus. Par labu slimniekiem var nākt fizioterapija, sildīšana un stiepšanās vingrinājumi. Kāda bijusī anestezioloģe, kas slimības dēļ vairs nevarēja strādāt savā profesijā, reiz man sacīja: ”Es varu piecelties no sava ratiņkrēsla un ar lielām grūtībām pāriet pāri istabai, bet sāpes ir tik neciešamas, ka tas  vienkārši nav to vērts.” Neraugoties uz to, ka es lietoju iedarbīgas zāles, bieži vien es esmu spiests pārvietoties ar ratiņkrēsla palīdzību.

Dažkārt poliomielītu pārcietušiem cilvēkiem ir traucēts iekšējais mehānisms, kas ļauj samazināt asins padevi ādai, — vesela cilvēka organismā šī asins plūsmas regulācija nodrošina to, ka muskuļu šūnās saglabājas siltums. Locekļi, kuros ir traucēta asins plūsmas regulācija, straujāk atdziest. Muskuļiem atdziestot, kustību neironi vairs pienācīgi nestimulē muskuļu šūnas, un līdz ar to cieš muskuļu darbība. Tāpēc ir ļoti svarīgi saģērbties tā, lai slimības skartie muskuļi būtu siltumā. Daži aukstās naktīs sildās, izmantojot elektrisko segu vai termoforu ar karstu ūdeni. Veselībai par labu nāk arī silts laiks. Es uzskatīju par nepieciešamu pārcelties uz dzīvi vietā, kur ir siltāks klimats.

Cilvēkiem, kam ir PPS, bieži vien ir arī elpošanas traucējumi, un īpaši to var teikt par tiem, kam savā laikā ir bijusi paralītiskā poliomielīta bulbārā forma, kas rada bojājumus muguras smadzenēs kakla augšdaļā un rezultātā izraisa elpošanas muskuļu darbības traucējumus. Agrāk šādos gadījumos cilvēki bija spiesti uzturēt dzīvību ar mākslīgās elpināšanas aparātu, tā dēvētajām ”dzelzs plaušām”. Tagad ir izveidoti mūsdienīgi elpināšanas aparāti, kas atvieglo elpošanu. Piepūles gadījumā man ir ļoti grūti elpot, tāpēc es katru dienu izmantoju neliela izmēra ierīci, ar kuras palīdzību es vingrinu plaušas.

Poliomielītu izslimojušiem cilvēkiem ir jāsargās, lai nepakļautu sevi vēl kādām potenciālām briesmām. Ja šādiem cilvēkiem tiek veikta operācija, nav ieteicams atgriezties mājās tajā pašā dienā. Dr. Ričards Bruno no Keslera rehabilitācijas institūta (ASV) ir uzsvēris: ”NEVIENS POLIOMIELĪTU PĀRCIETIS PACIENTS NEDRĪKST OPERĀCIJAS DIENĀ ATSTĀT SLIMNĪCU, ja vien nav veikta kāda vienkārša procedūra un izdarīta tikai vietējā anestēzija.” Viņš arī atzīmēja, ka cilvēkiem, kas slimojuši ar poliomielītu, ir nepieciešams atgūties pēc anestēzijas divreiz ilgāk nekā citiem pacientiem un viņiem varētu būt vajadzīgi papildu pretsāpju līdzekļi. Parasti šiem slimniekiem jāpaliek slimnīcā  ilgāk nekā pārējiem. Ja es to būtu zinājis laikus, es, iespējams, būtu izvairījies no plaušu karsoņa, ar kuru es saslimu pēc nelielas operācijas, kas man nesen tika veikta. Šādus jautājumus, kas dara raizes, pirms operācijas ir saprātīgi apspriest ar ķirurgu un anesteziologu.

Kā es sadzīvoju ar savu slimību

Kad 14 gados es sāku staigāt, man likās, ka smagākās problēmas būs aiz muguras. Tomēr pēc daudziem gadiem man bija jāsāk cīnīties ar savu slimību no jauna. Protams, ir gluži dabiski, ka, cīnoties ar pēcpoliomielīta sindromu, laiku pa laikam uzmācas drūmas domas. Tomēr es vēl aizvien varu pārvietoties un parūpēties par sevi. Es esmu sapratis, ka nav labāku zāļu par pozitīvu prāta nostāju, pielāgošanos mainīgajiem apstākļiem un prieku par to, ko es joprojām varu paveikt.

Piemēram, apmēram pirms desmit gadiem, kad es kļuvu par pilnas slodzes sludinātāju, man bija vieglāk pārvietoties nekā tagad. Toreiz es varēju nostaigāt ievērojamus attālumus, līdz paguru vai arī mani sāka mocīt stipras sāpes. Tagad es varu noiet tikai pavisam nelielus ceļa gabalus. Lai taupītu spēkus, es cenšos nekāpt pa trepēm un neiet pa ceļiem, kas ved kalnup. Kad vien ir iespējams, es pārvietojos ratiņkrēslā. Meklējot piemērotas iespējas sludināt, es esmu konstatējis, ka kristīgā kalpošana man sagādā lielu prieku un pat uzlabo veselību.

Pēcpoliomielīta sindroms nenoliedzami spēcīgi ietekmē manu dzīvi. Ļoti iespējams, ka mana veselība nākotnē pasliktināsies vēl vairāk. Tomēr es izjūtu lielu mierinājumu, domājot par Bībeles apsolījumu, ka Dievs izveidos jaunu pasauli, kurā visi cilvēki atgūs jaunību, visiem būs nevainojama veselība un visi būs spēka pilni. Gadu gaitā es bieži esmu domājis par Dieva iedvesmotajiem vārdiem no Jesajas grāmatas 41. nodaļas 10. panta: ”Nebīsties, jo Es esmu ar tevi! Neatkāpies, jo Es esmu tavs Dievs! Es tevi stiprinu, Es tev arī palīdzu.” Es esmu pārliecināts, ka ar Dieva atbalstu es spēšu izturēt visas grūtības un pieredzēt laiku, kad neviens vairs necietīs no pēcpoliomielīta sindroma.

[Zemsvītras piezīme]

[Papildmateriāls 20. lpp.]

”Vai man ir pēcpoliomielīta sindroms?”

Lielākoties speciālisti uzskata, ka pēcpoliomielīta sindromu var diagnosticēt tad, ja cilvēkam ir konstatētas vairākas no tālāk minētajām pazīmēm.

▪ Pagātnē cilvēkam ir diagnosticēta poliomielīta paralītiskā forma.

▪ Pēc tam, kad daļēji vai pilnībā ir atjaunojušās kustības spējas, ir sekojis vismaz 15 gadu ilgs periods bez ievērojamiem neiroloģisko funkciju traucējumiem.

▪ Pakāpeniski vai pēkšņi iestājas muskuļu vājums, muskuļu atrofija vai arī sāpes muskuļos un locekļos, nogurums.

▪ Iespējami elpošanas un rīšanas traucējumi.

▪ Minētie simptomi turpinās vismaz gadu.

▪ Nav konstatētas citas slimības, kas izraisa neiroloģiskas problēmas, kā arī kustību un balsta aparāta deformācijas.

PPS neizveidojas visiem, kas agrāk ir izslimojuši poliomielītu. Tomēr, tā kā pēc poliomielīta pārciešanas nervu-muskuļu aparāts ir pārslogots, šādi cilvēki pēc kāda laika var izjust saviem gadiem neatbilstošu nogurumu un citus simptomus, kas parasti parādās novecošanas procesā. Vairāk nekā pusei no cilvēkiem, kam agrāk ir bijis poliomielīts un kas ir griezušies pie ārsta ar sūdzībām par jaunām veselības problēmām, nav diagnosticēts PPS. Kāda speciāliste raksta: ”Sešdesmit procentiem cilvēku, kas, izslimojuši poliomielītu, pēc kāda laika atkal pieredz slimības simptomus, ir izveidojusies kāda terapeitiskas vai neiroloģiskas dabas problēma, kas nav saistīta ar poliomielītu, un šo slimību ir iespējams ārstēt. Un pusei no atlikušajiem četrdesmit procentiem ir saasinājušās kustību un balsta aparāta problēmas, ko izraisa poliomielīta sekas.”

[Papildmateriāls 21. lpp.]

Vai pēcpoliomielīta sindroms ir ārstējams?

Speciālistiem nav pilnīgi droši zināms pēcpoliomielīta sindroma cēlonis, un nav arī analīžu, kas ļautu droši konstatēt, vai cilvēkam ir izveidojies šis sindroms, un tieši tāpat pagaidām nav zināms, kā šo slimību varētu izārstēt. Tomēr pastāv rehabilitācijas programma, kurā ir uzsvērti trīs galvenie pamatprincipi. Pēc kādas speciālistes vārdiem, ”vairāk nekā 80 procentiem pacientu, kam ir PPS, palīdz rehabilitācijas programma”.

Trīs pamatprincipi, kas uzsvērti rehabilitācijas programmā:

1. Pārmaiņas dzīvesveidā:

▪ jātaupa enerģija;

▪ pārvietojoties jāizmanto palīglīdzekļi;

▪ jāveic mēreni vingrinājumi;

▪ jāgādā par siltuma uzturēšanu.

2. Medikamenti un citi ārstniecības līdzekļi

Kaut gan pēcpoliomielīta ārstēšanā ir izmēģināti daudzi medikamenti un dabiskie ārstniecības līdzekļi, neviens no tiem nav izrādījies efektīvs. Nostāsti par zālēm, kas esot palīdzējušas, ir izplatīti, tomēr šajā jomā ir nepieciešami tālāki pētījumi. Ņemiet vērā, ka augu valsts ārstniecības līdzekļi var dažādi mijiedarboties ar ārsta izrakstītām zālēm, tāpēc vienmēr pastāstiet savam ārstam, kādus ārstniecības līdzekļus jūs lietojat vai grasāties lietot.

3. Dzīves kvalitāte

”Labākais, ko ārsts var darīt PPS pacientu labā, ir viņus izglītot un uzmundrināt. [..] Pacienti, kam sekmīgāk izdodas veikt izmaiņas savā dzīvesveidā (tie, kam veiksmīgāk izdodas atrisināt problēmas, iekārtot savu dzīvi tā, lai viņi uzturētos savām fiziskajām vajadzībām piemērotos apstākļos, kam ir iespējams iegūt vairāk informācijas par savu problēmu, kas saņem lielāku atbalstu no citiem cilvēkiem un kas ir gatavi izmantot palīglīdzekļus, lai pārvietotos), pielāgojas jaunajiem dzīves apstākļiem labāk nekā citi.” (Dr. Sūzana Perlmena.)

[Papildmateriāls 22. lpp.]

Vai ir nepieciešami vingrinājumi?

Agrāk cilvēkiem, kas atveseļojās pēc poliomielīta, ieteica vingrot ”līdz sāpēm”. Vēlāk, astoņdesmitajos gados, šādus cilvēkus brīdināja, ka vingrošana var kaitēt viņu veselībai, jo varētu tikt bojāti joprojām funkcionējošie muskuļu audi.

Pēdējos gados, runājot par fiziskiem vingrinājumiem, speciālisti iesaka ievērot zelta vidusceļu. Viņi iesaka nepārpūlēties, tomēr sargāties no mazkustīguma. ASV Nacionālais fiziskās aktivitātes un invaliditātes centrs ziņo: ”Jaunākie pētījumi liecina, ka neatkarīgi no tā, cik nevarīgi mēs būtu kļuvuši, svarīgi ir apzināties, cik liela ir fizisku vingrinājumu nozīme, un būt pietiekami uzņēmīgiem, lai rūpīgi izveidotu un īstenotu saviem apstākļiem piemērotu vingrinājumu programmu, un pietiekami neatlaidīgiem, lai pēc tam pļautu vingrošanas labos augļus.”

Veidojot vingrinājumu programmu, vērā būtu jāņem šādi faktori:

▪ Vingrinājumu programma jāveido, sadarbojoties ar kompetentu fizioterapeitu vai kādu citu ārstu.

▪ Sākumā vingrinājumiem jābūt lēniem vai mēreniem, un temps jāpalielina pakāpeniski.

▪ Vingrošana jāsāk ar iesildīšanos un jābeidz ar atslābinošiem vingrinājumiem.

▪ Vingrinājumu programmā galvenokārt iekļaujiet stiepšanās vingrinājumus un aerobiskos vingrinājumus.

▪ Ja ir iespējams, iekļaujiet arī vingrinājumus, kas tiek veikti baseinā ar siltu ūdeni.

Medicīniskā izdevumā The Johns Hopkins Medical Letter kāds speciālists rakstīja: ”Ja nogurums un sāpes liek par sevi manīt vairāk nekā stundu pēc fiziskajiem vingrinājumiem, var secināt, ka muskuļiem ir bijusi pārāk liela slodze.” Tāpēc mācieties ieklausīties savā organismā, lai pasargātu sevi no sāpēm, noguruma un nespēka.

[Papildmateriāls 23. lpp.]

Kas palielina pēcpoliomielīta sindroma risku?

Lai gan katrs saslimšanas gadījums ir atšķirīgs, tomēr tālāk minētie faktori var palielināt risku, ka poliomielītu izslimojušam cilvēkam izveidosies pēcpoliomielīta sindroms.

▪ Poliomielīta smaguma pakāpe. Kopumā runājot, jo smagāku poliomielītu cilvēks izslimojis, jo lielāka varbūtība, ka viņam izveidosies PPS.

▪ Vecums. Jo agrākā vecumā cilvēks slimojis ar poliomielītu, jo mazāks PPS risks.

▪ Izveseļošanās gaita. Lai arī cik tas būtu pārsteidzoši, jo sekmīgāk ir noritējusi atlabšana pēc poliomielīta, jo lielāka iespēja pastāv, ka ar gadiem izveidosies PPS.

▪ Fiziskā slodze. Ja pēc poliomielīta pārciešanas cilvēkam gadiem ilgi ir bijis paradums vingrot līdz spēku izsīkumam, PPS risks palielinās.

[Attēls 19. lpp.]

Kopā ar medmāsu, kas man palīdzēja atgūties pēc operācijas, kad man bija 11 gadi

[Attēls 23. lpp.]

Sludinu kopā ar savu sievu