Bērni bez tēva — problēma saasinās

AIZVIEN vairāk bērnu uzaug bez tēva. 90. gadu otrajā pusē laikrakstā USA Today Amerikas Savienotās Valstis bija nosauktas par ”pasaules līderi tēvu pamesto ģimeņu skaita ziņā”. Taču šī problēma ir aktuāla arī daudz kur citur.

Brazīlijā 2000. gada tautas skaitīšana atklāja, ka no 44,7 miljoniem ģimeņu par 11,2 miljoniem rūpējas sieviete. Nikaragvā 25 procenti bērnu aug ģimenē bez tēva. Kostarikā 90. gados tēvu neatzīto bērnu skaits ir pieaudzis no 21,1 procenta līdz 30,4 procentiem.

Tie ir tikai daži piemēri, kas liecina par tendenci, kāda vērojama visās pasaules zemēs. Diemžēl tēva trūkums ģimenē var izpausties arī citādi.

Tēvi, kuru klātbūtne ģimenē nav jūtama

Ieskatieties lappuses lejā redzamajā tekstā. Nao, kurai tagad ir 23 gadi, atceras: ”Kad es vēl negāju skolā, es reti redzēju tēti. Reiz, kad viņš devās prom, es prasīju: ”Tēti, tu taču būsi atpakaļ, vai ne?””

Tieši tāpēc, ka daudzās ģimenēs ir izveidojušās tādas attiecības, kādas bija Nao ģimenē, poļu psihologs Pjotrs Ščukevičs rakstīja: ”Aizvien biežāk tēva ģimenē vispār nav.” Tiesa, daudzi tēvi dzīvo kopā ar saviem bērniem un materiālā ziņā gādā par ģimeni. Bet, kā bija teikts Francijas žurnālā Capital, ”pārāk daudz tēvu aprobežojas ar ģimenes apgādnieka lomu un nepievērš uzmanību bērnu audzināšanai”.

Bieži situācija ir tāda, ka tēvs dzīvo gan kopā ar ģimeni, bet nav iesaistījies bērnu dzīvē. Viņa uzmanība ir pievērsta kaut kam citam. ”Pat ja tēvs tiešā nozīmē ir klāt,” bija rakstīts franču žurnālā Famille chrétienne, ”psiholoģiskā ziņā viņš ir tālu prom.” Kāpēc tik daudzu tēvu prāts un jūtas nesaistās pie viņu bērniem?

Kā bija paskaidrots tikko minētajā žurnālā, viens no galvenajiem iemesliem ir tas, ka  viņi ”nesaprot, ko nozīmē būt vīram un tēvam”. Pēc daudzu vīriešu domām, tēva uzdevums ir tikai pelnīt ģimenei iztiku. Kā rakstīja poļu autors Juzefs Augustins, ”daudzi vīrieši uzskata, ka viņi ir labi tēvi, jo viņi materiāli apgādā ģimeni”. Taču tas ir tikai viens no tēva pienākumiem.

Īstenībā bērni nevērtē tēvu pēc viņa algas lieluma vai pēc tā, cik dārgas dāvanas tēvs viņiem dāvina. Daudz vairāk bērni alkst pēc tēva mīlestības, laika un uzmanības. Tam viņu acīs ir vislielākā nozīme.

Kas būtu jāpārvērtē

Kā ir secinājusi Japānas Centrālā izglītības padome, ”tēviem būtu jāpārvērtē savs dzīves veids, kurā pārmērīgi lielu vietu ieņem darbs”. Rodas jautājums: vai tēvi ir ar mieru kaut ko mainīt savā dzīvē, ja tas nāk par labu bērniem? Kādā pētījumā, kas bija minēts vācu laikrakstā Gießener Allgemeine, lielākā daļa aptaujāto tēvu atzina, ka nav gatavi uzskatīt bērnus par svarīgākiem nekā savu karjeru.

Bērnus ļoti aizskar šāda šķietama tēvu nevērība. Poliete Lidija, kurai tagad ir 21 gads, labi atceras, kāda situācija ģimenē bija viņas bērnībā. Viņa stāsta: ”Tēvs ar mums nekad nerunāja. Mēs dzīvojām dažādās pasaulēs. Viņš nezināja, ka es brīvo laiku pavadu diskotēkās.” Arī kāda 21 gadu veca spāniete, vārdā Makarena, atceras, ka tad, kad viņa bija maza, tēvs ”nedēļas nogalēs atpūtās ar saviem draugiem un bija reizes, kad viņš nerādījās mājās vairākas dienas”.

Noteikt, kas patiesībā ir svarīgākais

Lielākā daļa tēvu apzinās, ka viņi atvēl bērniem pārāk maz laika un uzmanības. Kāds japānis, kura dēls ir pusaudža vecumā, teica: ”Es ceru, ka dēls sapratīs manu situāciju. Es vienmēr domāju par viņu, pat tad, kad esmu aizņemts.” Bet vai vēlēšanās, lai bērns saprastu tēva prombūtni, atrisina problēmu?

Nav šaubu, ka ir nepieciešamas patiesas pūles, pat upuri, lai apmierinātu bērnu vajadzības. Dot bērniem to, kas viņiem nepieciešams visvairāk, proti, mīlestību, laiku un uzmanību, nav viegli. Jēzus Kristus teica: ”Cilvēks nedzīvo no maizes vien.” (Mateja 4:4.) Lai bērna attīstība noritētu sekmīgi, nepietiek tikai apgādāt viņu ar ēdienu un mantām. Būtu labi, ja tēvi padomātu, vai viņi ir ar mieru ziedot kaut ko viņiem būtisku — savu laiku vai varbūt pat karjeru —, lai būtu pie bērniem, kad tas bērniem ir vajadzīgs.

Japānas laikraksta Mainichi Daily News 1986. gada 10. februāra numurā bija stāstīts par kādu vīrieti, kas bija sapratis, cik svarīgi ir audzināt bērnus. Rakstā bija teikts: ”Vadošs Japānas Valsts dzelzceļa kompānijas darbinieks ir atteicies no augsta amata, lai viņam nebūtu ilgstoši jābūt prom no ģimenes.” Pēc tam bija minēti paša šī cilvēka vārdi: ”Ģenerāldirektora amatu var ieņemt jebkurš, bet manu bērnu tēvs varu būt tikai es.”

Pirmais solis, lai kļūtu par labu tēvu, ir saprast, kāds tēvs bērniem ir vajadzīgs. Ko nozīmē būt labam tēvam?

[Attēls 3. lpp.]

”Tēti, kad tu atkal atnāksi?”

Šādu jautājumu savam tētim, kas gāja uz darbu, kādu dienu uzdeva piecgadīga japāņu meitene Nao. Lai gan Nao tēvs dzīvoja mājās, meita viņu redzēja reti. Parasti viņš pārradās no darba, kad Nao jau gulēja, un devās prom, kad viņa vēl nebija pamodusies.