Kaut kas labāks par slavu

Pastāstījis Čārlzs Sinutko

1957. gadā man piedāvāja noslēgt kontraktu, kurā bija paredzēts, ka man 13 nedēļas būs jādzied Lasvegasā, Nevadas štatā. Es būtu pelnījis tūkstoš dolāru nedēļā, un, ja viss ietu gludi, es varētu turpināt uzstāšanos vēl 50 nedēļu garumā un līdz ar to nopelnīt vēl 50 tūkstošus dolāru — tiem laikiem milzīgu naudu. Ļaujiet man pastāstīt, kāpēc man tika piedāvāta šāda vilinoša iespēja un kāpēc pieņemt lēmumu šajā jautājumā bija ļoti grūti.

MANS tēvs, ukrainis pēc tautības, piedzima 1910. gadā Austrumeiropā, un 1913. gadā tēva māte kopā ar viņu pārcēlās uz Amerikas Savienotajām Valstīm pie vīra. 1935. gadā mans tēvs apprecējās, un pēc gada Embridžā (Pensilvānijas štats) piedzimu es. Ap to pašu laiku divi tēva vecākie brāļi kļuva par Jehovas lieciniekiem.

Vēlāk mūsu ģimene dzīvoja netālu no Ņūkāslas. Toreiz mēs ar trim brāļiem vēl bijām bērni un mūsu mamma neilgu laiku satikās ar Jehovas lieciniekiem, kas viņai mācīja Bībeli. Mani vecāki tolaik nekļuva par Jehovas lieciniekiem, tomēr tēvs uzskatīja, ka viņa brāļiem ir tiesības ticēt, kam vien viņi vēlas. Kaut gan tēvs mūs audzināja patriotiskā garā, viņš vienmēr aizstāvēja citu cilvēku tiesības uz pielūgsmes brīvību.

Dziedātāja karjera

Pēc manu vecāku domām, man bija laba balss, tāpēc viņi centās darīt visu iespējamo, lai manas iedzimtās spējas attīstītu un lai es iegūtu sabiedrības atzinību. Kad man bija kādi seši septiņi gadi, tētis mēdza mani aizvest uz kādu naktsklubu un uzcelt uz bāra letes, lai es varētu tur dziedāt un spēlēt ģitāru. Es dziedāju dziesmu, kura saucās ”Māte”. Šīs dziesmas tekstā bija izcelti vārdi, kuru pirmais burts bija ņemts no vārda ”māte”. Ar katru no šiem vārdiem tika pievērsta uzmanība kādai īpašībai, kas piemīt mīlošai mātei. Dziesma sasniedza kulmināciju pašās beigās, kur izskanēja doma, ka vārds ”māte” saistās ar pašu dārgāko uz visas pasaules. To dzirdot, vīrieši bārā, kas bieži vien bija krietni iereibuši, apraudājās un meta tēvam cepurē naudu.

1945. gadā es pirmo reizi uzstājos Ņūkāslas radiostacijā WKST, kur es dziedāju kantri. Vēlāk es paplašināju savu repertuāru un sāku dziedāt populāras dziesmas, kas ierindojās kārtējās hitparādes pirmajā desmitniekā. 1950. gadā es pirmo reizi uzstājos televīzijā Pola Vaitmena šovā. Džordža Gēršvina ”Rapsodija blūza stilā”, kuras tapšanā liela nozīme bija Polam Vaitmenam, ir populāra līdz pat šai dienai. Neilgi pēc manas pirmās uzstāšanās televīzijā tēvs cerībā, ka es tikšu uz priekšu savā dziedātāja karjerā, pārdeva mūsu māju Pensilvānijas štatā un mēs pārcēlāmies uz dzīvi netālu no Losandželosas Kalifornijas štatā.

Pateicoties tēva neatlaidīgajiem pūliņiem, drīz vien man jau Pasadenā bija sava iknedēļas radioprogramma un katru nedēļu pusstundu manu uzstāšanos varēja vērot kādā Holivudas televīzijas šovā. Capitol Records kompānijā es ierakstīju vairākas dziesmas kopā ar Teda Deila lielo orķestri, un es noslēdzu kontraktu ar kompāniju CBS. 1955. gadā man bija jāuzstājas muzikālā šovā pie Taho ezera Kalifornijas ziemeļos. Tieši toreiz manā dzīvē notika krass pavērsiens.

 Mainās prioritātes

Neilgi pirms tam mans onkulis Džons * — tēva vecākais brālis, kas arī bija pārcēlies no Pensilvānijas štata uz Kaliforniju, — man bija iedevis grāmatu ”Jānotiek tā, ka Dievs ir patiess”  *. Kad es braucu uz kūrortu pie Taho ezera, es paņēmu to līdzi. Mūsu pēdējā uzstāšanās ieilga krietni pēc pusnakts, un, pārnācis mājās, es nolēmu pirms gulētiešanas palasīt tēvoča dāvāto grāmatu, lai nedaudz atslēgtos no dienas kņadas. Grāmata, kas bija balstīta uz Bībeli, izrādījās ļoti aizraujoša, jo es tajā atradu atbildes uz jautājumiem, par kuriem es biju domājis jau ilgu laiku.

Drīz vien es pēc darba mēdzu palikt kaut kur naktskluba tuvumā un risināt sarunas ar kolēģiem, kas arī darbojās izklaides sfērā. Nereti līdz pat agram rītam mēs spriedām par tādiem jautājumiem kā, piemēram, kas ar cilvēku notiek pēc nāves, kāpēc Dievs pieļauj ciešanas un vai cilvēki kādreiz iznīcinās cits citu un zemi. Pēc pāris mēnešiem 1955. gada 9. jūlijā es kristījos Jehovas liecinieku apgabala kongresā, kas notika Wrigley Field stadionā Losandželosā.

Aptuveni pēc pusgada ziemassvētku rītā mēs kopā ar Henriju Raselu, vienu no maniem ticības biedriem, devāmies apciemot Džeku Makoju, kas tolaik darbojās izklaides industrijā. Viņš bija radio un televīzijas kompānijas NBC muzikālais direktors. Tajā brīdī, kad mēs ieradāmies Džeka Makoja mājā, viņa ģimene vēl tikko bija vērusi vaļā ziemassvētku dāvanas, tomēr viņš lika sievai un trim bērniem apsēsties un klausīties, ko mēs stāstīsim. Nepagāja ne ilgs laiks, kad Džeks Makojs un pārējie viņa ģimenes locekļi kļuva par Jehovas lieciniekiem.

1956. gada sākumā mamma piekrita, ka es viņai varētu mācīt Bībeli, un viņa nopietni ieinteresējās par Bībeles patiesību. Pēc kāda laika viņa kļuva par Jehovas liecinieci un sāka sludināt pilnu slodzi. Vēlāk arī mani trīs brāļi kristījās un kādu laiku bija pionieri — pilnas slodzes sludinātāji. 1956. gada septembrī 20 gadu vecumā es uzsāku pioniera kalpošanu.

Svarīgi lēmumi

Tajā laikā manas muzikālās dotības ieinteresēja mana aģenta draugu Džordžu Mērfiju. Trīsdesmitajos un četrdesmitajos gados Mērfijs bija filmējies daudzās filmās. Mērfijs parūpējās, lai es Ņujorkā varētu uzstāties Džekija Glīsona šovā, kas 1956. gada decembrī tika pārraidīts televīzijas kanālā CBS. Tas manā karjerā bija milzīgs solis uz priekšu, jo šo šovu skatījās aptuveni 20 miljoni skatītāju. Kamēr es uzturējos Ņujorkā, es pirmo reizi apmeklēju Jehovas liecinieku galveno pārvaldi, kas atrodas Bruklinā.

Pēc tam, kad es biju uzstājies Glīsona šovā, es uz septiņiem gadiem noslēdzu kontraktu par filmēšanos MGM studijas filmās. Man tika piedāvātas pastāvīgas lomas televīzijas vesternos. Pēc kāda laika mana sirdsapziņa tomēr kļuva nemierīga, jo man būtu bijis jāspēlē kāršu spēlmanis un veikls šāvējs — tās bija lomas, ar kurām romantiskā gaismā tika attēlota netikumība un cita kristiešiem nepieņemama rīcība. Tāpēc es izlēmu atteikties no filmēšanās. Mani kolēģi uzskatīja, ka es esmu zaudējis prātu.

Tajā laikā man tika izteikts vilinošais piedāvājums uzstāties Lasvegasā, kuru es jau pieminēju sākumā. Man būtu bijis jāsāk strādāt nedēļā, kad mūsu draudzi apmeklēja ceļojošais pārraugs. Savukārt tad, ja es nepiekristu strādāt šajā laikā, man šis izdevīgais piedāvājums paslīdētu garām. Pieņemt lēmumu bija ļoti grūti, jo es zināju, cik lielas cerības tēvs lika uz manām izredzēm nopelnīt daudz naudas. Es jutos tēvam parādā par visu, ko viņš bija darījis manas karjeras labā.

Galu galā es nolēmu griezties pēc padoma pie mūsu draudzes vadošā pārrauga Karla Pārka, kas pats bija mūziķis — viņš bija vijolnieks, kas divdesmitajos gados bija strādājis Ņujorkas radiostacijā WBBR. Es šim brālim paskaidroju, ka tad, ja es noslēgšu šo kontraktu, es varēšu turpmāko dzīvi kalpot par pionieri, nemaz nebēdājot par finansiāliem jautājumiem. ”Es nevaru tev teikt  priekšā, kā rīkoties,” man teica Karls, ”bet es tev varu palīdzēt pašam izdarīt secinājumus.” Un tad viņš jautāja: ”Vai tu brauktu projām, ja šonedēļ mūsu draudzē viesotos apustulis Pāvils? Kā tu domā, ko Jēzus no tevis gaidītu?”

Atbilde bija skaidrāka par skaidru. Kad es pateicu tēvam, ka esmu nolēmis atteikties no darba Lasvegasā, viņš sacīja, ka es sagrauju viņa dzīvi. Tonakt viņš mani gaidīja mājās ar revolveri rokās. Viņš grasījās mani nošaut, tomēr, nesagaidījis mani, aizmiga, jo acīmredzot bija pārāk daudz dzēris. Pēc tam viņš garāžā mēģināja noindēties ar automašīnas izplūdes gāzēm. Es izsaucu ātro palīdzību, un tēvu izdevās glābt.

Daudzi mūsu draudzē baidījās no mana tēva, jo zināja par viņa dusmu uzplūdiem, bet par mūsu rajona pārraugu Roju Dauelu to gan nevarēja teikt. Reiz Rojs bija atnācis apciemot tēvu, un saruna iegrozījās tā, ka tēvs pastāstīja, kā tajā laikā, kad es nācu pasaulē, es gandrīz nomiru. Toreiz tēvs bija devis Dievam solījumu, ka tad, ja es izdzīvošu, viņš mani veltīs kalpošanai Dievam. Tad Rojs tēvam pajautāja, vai viņam kādreiz nav ienācis prātā, ka Dievs varētu arī prasīt, lai viņš turētu šo solījumu. Šis jautājums tēvu apstulbināja. Bet tad Rojs jautāja tālāk: ”Ja jau pilnas slodzes kalpošana bija laba diezgan Dieva Dēlam, kāpēc lai tā nebūtu pietiekami laba tavam dēlam?” Izskatījās, ka ar šiem argumentiem tēvam pietika, lai samierinātos ar manu izvēli.

1957. gada janvārī es satiku Šērliju Lārdžu — Jehovas liecinieci no Kanādas, kas kopā ar savu draudzeni bija atbraukusi apciemot draugus. Es iepazinos ar Šērliju un viņas draudzeni, sludinot kopā ar viņām pa mājām. Pēc neilga laika Šērlija devās man līdzi uz brīvdabas estrādi Hollywood Bowl, kur man bija jādzied kopā ar Pērlu Beiliju.

Rīkojos saskaņā ar savu lēmumu

1957. gada septembrī es saņēmu uzaicinājumu kalpot par speciālo pionieri Aiovas štatā. Kad es pateicu tēvam, ka esmu nolēmis kalpot par speciālo pionieri, viņš sāka raudāt. Viņš nevarēja saprast manus jaunos uzskatus par to, kas dzīvē ir patiesi vērtīgs. Es aizbraucu uz Holivudu un lauzu visus noslēgtos kontraktus. Viens no cilvēkiem, ar kuriem man bija noslēgts kontrakts, bija slavenais orķestra un kora vadītājs Freds Verings. Viņš man sacīja, ka es vairs nevarēšu turpināt savu dziedātāja karjeru, ja nepildīšu kontraktā paredzētās saistības. Es paskaidroju, ka turpmāk es vairs nebūšu dziedātājs, jo vēlos lielākā mērā kalpot Dievam Jehovam.

Veringa kungs ar cieņu uzklausīja, kā es gari un plaši stāstu par savas rīcības iemesliem, un tad viņš man par pārsteigumu teica sirsnīgus vārdus: ”Man ir žēl, dēls, ka tu atsakies no tik labas karjeras, tomēr, jāatzīst, es visu savu dzīvi esmu veltījis mūzikai un esmu sapratis, ka dzīvē ir arī kaut kas svarīgāks par mūziku. Lai Dievs svētī to, ko tu dari.” Vēl līdz šai dienai es atceros, kā es braucu mājās ar prieka asarām acīs un domāju par to, ka beidzot es esmu brīvs un varu pavadīt savu dzīvi, kalpojot Jehovam.

”Kur ir tava ticība?”

Es kopā ar Džoju Trifu, savu partneri pioniera kalpošanā, sāku sludināt Stroberipointā (Aiovas štats) — pilsētiņā, kurā dzīvoja aptuveni 1200 cilvēki. Šērlija atbrauca apciemot mani, un mēs pārrunājām, vai mums būtu iespējams apprecēties. Nevienam no mums nebija nekādu iekrājumu. Nauda, ko es biju nopelnījis agrāk, bija tēva pārziņā. Tāpēc es sacīju Šērlijai: ”Es gribu precēt tevi, bet es nezinu, par kādiem līdzekļiem mēs dzīvotu. Man ir tikai speciālā pioniera pabalsts — 40 dolāri mēnesī.” Sev raksturīgajā tiešumā viņa man mierīgi pavaicāja: ”Bet, Čārlz, kur ir tava ticība? Jēzus taču teica, ka tad, ja mēs pirmām kārtām dzenamies pēc Dieva Valstības un viņa taisnības, Dievs mums dos visu nepieciešamo.” (Mateja 6:33.) Ar to jautājums bija izšķirts. 1957. gada 16. novembrī mēs apprecējāmies.

Stroberipointas apkaimē es kādam fermerim pasniedzu Bībeles stundas, un viņš pastāstīja, ka viņam mežā ir baļķu būdiņa, kuras platība ir aptuveni 14 kvadrātmetri. Šajā būdiņā nebija ne elektrības, ne ūdensvada, ne tualetes. Fermeris sacīja, ka tad, ja mēs vēlamies, mēs varam dzīvot viņa būdiņā bez maksas. Dzīves apstākļi tur bija primitīvi, tomēr mēs nospriedām, ka mēs tāpat visu dienu pavadām sludināšanā un vienīgais, kas mums ir vajadzīgs, ir vieta, kur pārnakšņot.

Es nesu ūdeni no netālā strautiņa. Mēs kurinājām malkas krāsni, lasījām petrolejas lampas gaismā, un Šērlija gatavoja ēst uz petrolejas plīts. Mazgājāmies mēs kādā vecā veļas toverī. Naktīs  mēs dzirdējām, kā ārā gaudo vilki, tomēr mēs jutāmies laimīgi, ka varam būt kopā un kalpot Jehovam vietā, kur ir liela vajadzība pēc sludinātājiem. Aptuveni 100 kilometru attālumā no mums Dikorā dzīvoja speciālie pionieri Bils un Sandra Malenfonti, kas tagad kalpo Jehovas liecinieku galvenajā pārvaldē Bruklinā. Laiku pa laikam viņi atbrauca uz Stroberipointu un sludināja kopā ar mums visu dienu. Pēc kāda laika Stroberipointā izveidojās neliela draudze, kurā bija aptuveni 25 cilvēki.

Apmeklējam draudzes

1960. gada maijā mani aicināja pildīt ceļojošā pārrauga pienākumus. Pirmais rajons, ko mēs ar sievu devāmies apmeklēt, bija Ziemeļkarolīna, un mēs viesojāmies tādās pilsētās kā Roli, Grīnsboro un Darema, kā arī daudzās citās mazpilsētās. Šeit mūsu dzīves apstākļi bija ērtāki nekā iepriekš, jo mūs pie sevis uzņēma daudzas ģimenes, kurām mājās bija elektrība un dažkārt pat tualete. Tomēr, viesojoties tajās mājās, kur bija tikai sausās tualetes, nebija visai patīkami, kad saimnieki mūs brīdināja, lai mēs sargāmies no klaburčūskām un gludenajām čūskām, kuras varētu satikt ceļā uz tualeti.

1963. gada sākumā mainījās mūsu norīkojuma vieta — mēs devāmies uz Floridu, kur es smagi saslimu ar perikardītu un gandrīz nomiru. Droši vien es tiešām būtu nomiris, ja man nebūtu palīdzējuši Bobs un Džinija Makiji no Tampas. * Viņi aizveda mani pie sava ārsta un pat samaksāja visus mūsu rēķinus.

Noder agrākos gados gūtās iemaņas

1963. gada vasarā mani uzaicināja uz Ņujorku, kur man bija iespēja palīdzēt saistībā ar liela Jehovas liecinieku kongresa organizēšanu. Es devos līdzi Miltonam Henšelam, kuram bija paredzēts pārstāvēt Jehovas lieciniekus Lerija Kinga vadītajā radiopārraidē. Lerijs Kings vēl aizvien ir populārs televīzijas sarunu šova vadītājs. Viņš pret mums izturējās ar lielu cieņu, un pēc pārraides beigām viņš vēl kādu stundu uzdeva mums daudzus jautājumus par mūsu organizācijas darbību.

Tajā pašā vasarā Jehovas liecinieku galvenajā pārvaldē viesojās Herolds Kings, misionārs, kas pirms neilga laika bija atbrīvots no cietuma komunistiskajā Ķīnā. Tika noorganizēts, ka aptuveni 700 cilvēki kādu vakaru varēja noklausīties, kā Herolds Kings dalās pieredzētajā un stāsta, kā četrus gadus ilgā atrašanās vieninieka kamerā stiprināja viņa ticību. Būdams cietumā, šis misionārs bija sarakstījis dziesmas par Bībeli un kristīgo kalpošanu.

Tajā neaizmirstamajā vakarā mēs kopā ar Odriju Noru, Karlu Kleinu un Frederiku Frencu, pieredzējušu kristieti un labu tenoru, dziedājām dziesmu ”Pa mājām”, kas vēlāk tika iekļauta Jehovas liecinieku dziesmu grāmatā. Neitans Nors, kas tolaik pārraudzīja Jehovas liecinieku darbību visā pasaulē, man palūdza nodziedāt šo dziesmu kongresā ”Mūžīgā labā vēsts”, kam bija jānotiek nākamajā nedēļā Yankee stadionā.

Negaidītas tikšanās

Kamēr mēs ar sievu kalpojām Čikāgā (Ilinoisas štats), mēs pieredzējām divus gadījumus, kas ir spilgti iespiedušies prātā. Vispirms kādā rajona kongresā Šērlija ieraudzīja Veru Stjuarti, kas četrdesmito gadu vidū Kanādā bija sludinājusi Šērlijai un viņas mammai. Šērlija, kurai tolaik bija tikai vienpadsmit gadu, bija sajūsmināta, dzirdot, kādi Dieva solījumi ir atrodami Bībelē. Viņa toreiz jautāja Verai: ”Kā jūs domājat, vai es varētu dzīvot šajā jaunajā pasaulē?” Vera uz to atbildēja: ”Un kāpēc gan ne, Šērlij?” Gan viena, gan otra atcerējās katru vārdu no šīs sarunas. Kopš šīs pirmās tikšanās reizes ar Veru Šērlijai jau bija skaidrs, ka viņa vēlas kalpot Jehovam.

Vēl viens interesants notikums bija tikšanās ar kādu Jehovas liecinieku, kas mums pajautāja, vai  mēs atceramies maisu ar 25 kilogramiem kartupeļu, kurš 1958. gada ziemā bija nolikts pie mūsu sliekšņa. Tiešām, mēs to nebijām aizmirsuši. Kādu dienu mēs bijām iekļuvuši sniegavētrā un tikai ar lielām grūtībām tikām līdz mājām — tieši tovakar pie sliekšņa mēs atradām kartupeļu maisu. Mums nebija ne jausmas, kā tas tur bija gadījies, bet mēs, protams, pateicāmies par to Jehovam. Mūsu būdiņu ieputināja sniegā uz piecām dienām, un mums bija tas prieks nobaudīt kartupeļu pankūkas, ceptus kartupeļus, kartupeļus frī, kartupeļu biezputru un kartupeļu zupu. Nekā cita ēdama bez kartupeļiem mums nebija. Šis kristīgais brālis, kuru mēs sastapām pēc daudziem gadiem, toreiz nemaz mūs nepazina un arī nezināja, kur mēs esam apmetušies, bet viņš bija dzirdējis, ka viņa apkaimē dzīvo pionieri, kam neklājas viegli. Kā viņš pats stāstīja, kaut kas viņu bija pamudinājis sākt interesēties, kur šis jaunais pionieru pāris dzīvo. Fermeri labi pazīst savus kaimiņus, tāpēc šis vīrs drīz vien atrada mūsu mājiņu un, par spīti sniegam, nogādāja pie mūsu durvīm kartupeļu maisu.

Priecīgs par savu izvēli

Trīsdesmit trīs gadus es biju ceļojošais pārraugs, bet 1993. gadā veselības dēļ man šis darbs bija jāpārtrauc. Tagad mēs ar Šērliju darām kalpošanā tik, cik ir mūsu spēkos. Man ir žēl, ka man vairs nav spēka, lai apmeklētu draudzes, tomēr es esmu priecīgs, ka agrāk es to varēju darīt.

Mani trīs brāļi izvēlējās citu dzīves ceļu. Laika gaitā viņi visi sāka tiekties pēc naudas un mantas, un tagad neviens no viņiem vairs nekalpo Jehovam. 1958. gadā kristījās mans tēvs. Gan viņš, gan mamma daudziem cilvēkiem ir palīdzējuši iepazīt Jehovu, veltīt viņam savu dzīvi un kristīties. 1999. gadā mani vecāki nomira. Varētu sacīt, ka mans lēmums atteikties no pasaulīgas slavas un bagātības ir nozīmējis dzīvību tēvam un daudziem citiem, kam viņi ar mammu sludināja Bībeles patiesību. Es bieži esmu domājis: ”Vai es būtu turpinājis kalpot Jehovam visus šos gadus, ja pirms daudziem gadiem būtu pieņēmis citus lēmumus?”

Kādus piecus gadus pēc tam, kad es biju pārtraucis apmeklēt draudzes, man uzlabojās veselība un es varēju uzņemties kalpošanā vairāk pienākumu. Tagad es esmu vadošais pārraugs vienā no Dezerthotspringsas draudzēm (Kalifornijas štats). Man ir uzticēti arī rajona pārrauga aizstājēja pienākumi, es darbojos īpašās komitejās un dažreiz esmu arī viens no pasniedzējiem pionieru kalpošanas skolā.

Līdz pat šai dienai Šērlija ir mans labākais draugs. Nav neviena cita, ar ko man tā patiktu pavadīt kopā laiku kā ar viņu. Mēs regulāri apspriežam garīgus jautājumus, un mēs abi esam sajūsmināti par Bībeles patiesībām, par kurām mēs runājam. Es vēl aizvien ar pateicību atceros Šērlijas jautājumu, ko viņa man uzdeva pirms 47 gadiem: ”Bet, Čārlz, kur ir tava ticība?” Ja vien jauni kristieši, kas veido ģimeni, uzdotu viens otram šādu jautājumu, cik gan daudzi no viņiem varētu pieredzēt tikpat lielu prieku un tikpat bagātīgas svētības, kādas mums ar sievu ir sniegusi pilnas slodzes kalpošana!

[Zemsvītras piezīme]

[Attēls 20. lpp.]

Tēvocis Džons 1935. gadā, kad viņš kristījās

[Attēls 22. lpp.]

Mūsu baļķu būdiņa

[Attēls 23. lpp.]

Mani vecāki 1975. gadā

[Attēls 23. lpp.]

Tagad kopā ar Šērliju