Vismazākais suns pasaulē

NO ATMOSTIETIES! KORESPONDENTA MEKSIKĀ

VAI jums ir vajadzīgs četrkājains draugs, kas būtu enerģisks un dzīvespriecīgs, bet kas būtu ar mieru arī rātni pagulēt klēpī vai pasēdēt blakus, ja jūs vēlaties palasīt grāmatu? Vai jūs gribētu tādu mīluli, kas maz ēstu, kam nevajadzētu daudz vietas un kas nebūtu katru dienu jāved ārā pastaigāties? Tādā gadījumā jums droši vien ideāli piemērots būs čivava — augumā vismazākās suņu šķirnes pārstāvis. *

Čivavas ir labi sargi, jo viņi riedami brīdina par svešinieka tuvošanos. Turklāt šie pundurīši ir ļoti drosmīgi, un tos it nemaz nebiedē arī krietni lielāki suņi.

Šķirnei raksturīga glīti noapaļota galva, spožas, tālu viena no otras izvietotas acis, moža izteiksme un stāvas ausis, kas miera stāvoklī vērstas uz sāniem. Čivavu spalva var būt vai nu mīksta un īsa, vai gara un zīdaina, spalvas krāsa mēdz būt ruda, gaiši dzeltenbrūna, tēraudpelēka un tumši brūna, un šie suņi mēdz būt gan vienkrāsaini, gan plankumaini. Savdabīga šķirnes iezīme ir tā, ka lielākajai daļai kucēnu, tāpat kā jaundzimušiem cilvēkbērniem, galvvidū ir mīksts laukumiņš — tā dēvētais avotiņš.

Čivavas izcelsme

Pastāv dažādas teorijas par šīs šķirnes izcelsmi, bet acīmredzot čivavas cēlušies no tečiči — maziem sunīšiem, kurus mūsu ēras devītajā gadsimtā turēja tolteki, kas dzīvoja tagadējās Meksikas teritorijā. Apstiprinājumu tam var atrast uz kāda klostera sienām Vehotsingo pilsētiņā. Šo klosteri franciskāņu mūki savulaik uzbūvēja no akmeņiem, kas bija ņemti no Čolulas piramīdām, un šos akmeņus rotā seni gravējumi, kuros redzami mūsdienu čivavām ļoti līdzīgi suņi.

Vēlāk toltekus sakāva acteki, un acteku augstmaņi padarīja mazos sunīšus, īpaši tēraudpelēkas nokrāsas īpatņus, par godināšanas objektu. Tiem tika piedēvēta spēja vadīt mirušo garus ceļā caur pazemes valstību. Pēdējais acteku valdnieks Montesuma II bija liels čivavu cienītājs. Stāsta, ka viņam esot bijuši vairāki simti šo suņu un katram no tiem bijis savs kopējs. Čivavu skeleti ir atrasti cilvēku apbedījumos pie Meksikas un ASV robežas.

Vēsturniece Telma Greja, kas pētījusi čivavu izcelsmi, pauda uzskatu, ka vietējie acteku suņi tikuši krustoti ar nelieliem, terjeriem līdzīgiem suņiem, ko uz Jauno pasauli bija atveduši spāņu iekarotāji. Tā tika likts pamats, lai galu galā izveidotu par saviem priekštečiem vēl mazākos mūsdienu čivavas. Par čivavām mazos sunīšus dēvē tāpēc, ka amerikāņu ceļotāji, kas 19. gadsimta vidū dažus no tiem atveda no Meksikas uz Amerikas Savienotajām Valstīm, bija atklājuši šo šķirni Čivavas štatā. Ap to pašu laiku Meksikas imperatora Maksimiliāna sieva Karlota ieveda čivavas Eiropā, sagādādama šķirnei starptautisku slavu.

Čivava jūsu mājās

Čivava ir īsts istabas suns, kas ļoti labi jūtas pilsētas dzīvoklī, tāpēc tas ir lielisks kompanjons padzīvojušiem cilvēkiem, invalīdiem un citiem, kam grūti tikt laukā no mājas. Čivavām galvenais ir daudz uzmanības un cilvēka  sabiedrība. Bet, tā kā sunīši ir tik mazi, ir vajadzīga arī zināma piesardzība: ja čivavam nejauši uzsēžas vai uzkāpj virsū vai arī ja to pārāk stipri saspiež, suni var nopietni vai pat nāvīgi savainot. Čivavas nevajadzētu atstāt nepieskatītus uz dīvāna vai gultas, jo tiem trūkst augstuma izjūtas un tāpēc var gadīties, ka suns nolec zemē un salauž kādu kaulu. Minēto iemeslu dēļ čivavas nav īsti piemēroti maziem bērniem.

Tomēr čivavas ir izturīgāki, nekā pirmajā brīdī varētu likties. Tie ir vieni no visilgāk dzīvojošajiem suņiem, un to mūžs bieži pārsniedz piecpadsmit gadu vecumu. Čivavas ir enerģiski un rotaļīgi, bet tie nav katru dienu jāved ārā, jo tie pietiekami izkustas, draiskodamies pa mājām ar savām rotaļlietām. Taču čivavas patērē kalorijas ātrāk nekā augumā lielāki suņi un to gremošanas sistēma ir pavisam sīciņa, tāpēc čivavas reizēm apdraud hipoglikēmija. Lai no tās izvairītos, tiem jāēd nelielas, bet biežas maltītes un daudz jāatpūšas. Šai šķirnei normāla parādība ir drebuļi. Čivavas mēdz trīsēt ne tikai aiz aukstuma, bet arī no sajūsmas, uztraukuma, bailēm un neapmierinātības.

Čivava ir ļoti uzticams suns, kas vienmēr vēlas iepriecināt savu saimnieku un labi pakļaujas apmācībai. Grāmatā A New Owner’s Guide to Chihuahuas, kas domāta čivavu saimniekiem, teikts: ”Ja vien saimnieks ir gatavs uzņemties pienākumus, kas saistīti ar čivavas turēšanu, grūti atrast daudzpusīgāku, draudzīgāku un pielāgoties gatavāku suni par čivavu.” Daudzi cilvēki šajā miniatūrajā sunītī ir atraduši lielisku biedru.

[Zemsvītras piezīme]

[Attēls 15. lpp.]

Kaķēns un čivavas kucēns

[Norāde par autortiesībām]

© Tim Davis/CORBIS

[Attēls 15. lpp.]

Pieaudzis čivava