Kur sakņojas aizspriedumi

AIZSPRIEDUMU cēloņi var būt dažādi. Tomēr visbiežāk konstatētie ir: 1) vēlēšanās atrast kādu grēkāzi un 2) pagātnē nodarītas netaisnības.

Kā jau tika minēts iepriekšējā rakstā, notiekot nelaimei, cilvēki bieži vien cenšas atrast kādu, ko tajā vainot. Ja ievērojami sabiedrības pārstāvji kādas problēmas pastāvēšanā atkārtoti apsūdz kādu minoritāti, viņu viedoklis tiek pieņemts sabiedrībā, un aizspriedumi ir radušies. Piemēram, Rietumu valstīs, risinoties ekonomiskai lejupslīdei, bezdarba pastāvēšanā bieži tiek vainoti viesstrādnieki, kaut arī viņi parasti dara tādus darbus, ko vairums vietējo atsakās darīt.

Taču ne visu aizspriedumu pamatā ir vēlēšanās atrast kādu vainīgo. Tie var sakņoties arī vēsturē. ”Nebūs pārspīlēti teikt, ka vergu tirdzniecība lika pamatus rasistisku uzskatu sistēmai un sabiedrības apziņā pastāvošam naidam pret melnādainajiem cilvēkiem,” teikts UNESCO ziņojumā Against Racism. Vergu tirgotāji centās attaisnot savu kaunpilno tirgošanos ar cilvēkiem, apgalvojot, ka afrikāņi ir zemāki par citiem. Šādi nepamatoti aizspriedumi, kādi vēlāk tika vērsti arī pret citām kolonizētajām tautām, joprojām pastāv.

Visās pasaules malās vēstures gaitā notikuši apspiešanas gadījumi un netaisnības neļauj rimt aizspriedumiem. Naids starp katoļiem un protestantiem Īrijā aizsākās 16. gadsimtā, kad Anglijas valdnieki vajāja un izsūtīja katoļus. Zvērības, ko krusta karu laikā pastrādāja tā saucamie kristieši, Tuvo Austrumu musulmaņiem joprojām raisa spēcīgu nepatiku pret kristietību. Balkānos dzīvojošo serbu un horvātu naidu citam pret citu vairoja Otrā pasaules kara laikā notikušās civiliedzīvotāju masveida slepkavības. Kā liecina minētie piemēri, vēsturē pastāvējis naidīgums starp divām cilvēku grupām var veicināt savstarpējus aizspriedumus.

Audzināšana un neinformētība

Maza bērna sirdī nav aizspriedumu. Gluži pretēji, speciālisti atzīmē, ka mazs bērns ir gatavs spēlēties ar bērnu, kas pieder pie citas rases. Taču jau desmit, vienpadsmit gadu vecumā viņš var noraidoši izturēties pret cilvēkiem, kam ir atšķirīga tautība, ādas krāsa vai reliģiskā piederība. Laikā, kad veidojas bērna raksturs, viņš apgūst priekšstatus, kas viņu var ietekmēt visu dzīvi.

Kā šie priekšstati tiek ieaudzināti? Negatīvu attieksmi pret kādu cilvēku grupu bērns pārņem vispirms no saviem vecākiem, bet vēlāk arī no draugiem un skolotājiem, neatkarīgi no tā, vai šī attieksme tiek pausta vārdos vai ne. Tāpat laika gaitā viņu var ietekmēt gan apkārtējo uzskati, gan arī laikraksti, radio un televīzija. Kaut arī viņš, iespējams, par cilvēkiem, kas viņam nepatīk, zina visai maz vai pat nezina neko, līdz brieduma gadiem viņam var izveidoties pārliecība, ka šie cilvēki ir zemāki par citiem un nav uzticami. Viņš var tos pat ienīst.

Pieaugot ceļošanas iespējām un attīstoties tirdzniecībai, ir paplašinājušies sakari starp dažādām kultūrām un etniskajām grupām. Tomēr cilvēks, kas ir attīstījis spēcīgus aizspriedumus pret kādu cilvēku grupu, parasti paliek pie sava aizspriedumainā viedokļa. Viņš var cieši turēties pie saviem  stereotipiskajiem uzskatiem par tūkstošiem vai pat miljoniem cilvēku, apgalvojot, ka viņiem visiem raksturīgas kādas noteiktas sliktas īpašības. Jebkurš nepatīkams gadījums, pat ja tas ir saistīts tikai ar vienu cilvēku no attiecīgās grupas, tikai vairo viņa aizspriedumus. Turpretī jebkurš patīkams gadījums tiek ignorēts un uzskatīts par izņēmumu.

Atbrīvošanās no aizspriedumiem

Kaut arī lielākā daļa cilvēku principā nosoda aizspriedumus, tikai neliela daļa ir brīvi no tiem. Daudzi cilvēki, kam ir kādi spēcīgi aizspriedumi, varētu neatlaidīgi apgalvot, ka viņi nebūt nav aizspriedumaini. Savukārt citi uzskata, ka tam, vai cilvēks ir vai nav aizspriedumains, nav nozīmes, it īpaši, ja viņš savus aizspriedumus patur pie sevis. Tomēr tam, vai cilvēkam ir aizspriedumi vai nav, ir nozīme, jo aizspriedumi sāpina citus un rada šķelšanos. Aizspriedumi ceļas no neinformētības, savukārt no aizspriedumiem bieži vien ceļas naids. Rakstnieks Čārlzs Koltons (1780.? — 1832. g.) rakstīja: ”Mēs ienīstam kādus cilvēkus tāpēc, ka mēs viņus nepazīstam, un mēs viņus neiepazīsim, tāpēc ka mēs viņus ienīstam.” Taču, ja aizspriedumus var iegūt, no tiem var arī atbrīvoties. Kādā veidā?

[Papildmateriāls 7. lpp.]

Vai reliģija veicina iecietību vai aizspriedumus?

Gordons Olports grāmatā The Nature of Prejudice raksta, ka ”visumā baznīcu locekļi šķiet aizspriedumaināki nekā pārējie cilvēki”. Tas neskan pārsteidzoši, jo reliģija bieži vien ir bijis aizspriedumu cēlonis, nevis to mazinātāja. Piemēram, gadsimtiem ilgi garīdznieki ir uzkurinājuši antisemītisma garu. Kā teikts grāmatā A History of Christianity (Kristietības vēsture), Hitlers reiz esot izteicies: ”Attiecībā uz ebrejiem es tikai turpinu to pašu politiku, ko katoļu baznīca ir īstenojusi jau 1500 gadus.”

Nežēlīgo cīņu laikā Balkānos šķita, ka pareizticīgo un katoļu mācības nespēj veicināt iecietību un cieņu starp kaimiņiem, kuriem bija atšķirīga reliģiskā pārliecība.

Ruandā baznīcu locekļi nogalināja savus ticības biedrus. Izdevumā National Catholic Reporter bija atzīmēts, ka tur norisinājās ”īsts genocīds, par kuru diemžēl ir atbildīgi arī katoļi”.

Katoļu baznīca pati ir atzinusi gadījumus, kas liecina par tās neiecietību. 2000. gadā Romā mises laikā pāvests Jānis Pāvils II lūdza piedošanu par baznīcas ”pagātnes grēkiem”. Sprediķī īpaši tika pieminēta ”reliģiskā neiecietība un netaisnīgā izturēšanās pret ebrejiem, sievietēm, iezemiešiem, imigrantiem, nabadzīgajiem un nedzimušajiem”.

[Attēls 6. lpp.]

Augšā: bēgļu nometne Bosnijā un Hercegovinā, 1995. gada 20. oktobris

Divi Bosnijas serbu bēgļi pilsoņu kara beigu gaidās

[Norāde par autortiesībām]

Photo by Scott Peterson/Liaison

[Attēls 7. lpp.]

Mācīts nīst

Negatīvu attieksmi pret kādu bērns var pārņemt no saviem vecākiem, televīzijas un no citiem avotiem