Dzīve zem cirka kupola

Pastāstījis Džons Smolijs

”Dāmas un kungi, un visu vecumu bērni, laipni lūdzam uz lieliskāko šovu pasaulē!” Cirka apmeklētājiem šie manēžas inspektora vārdi vēstīja aizraujošas izrādes sākumu ar dzīvnieku, klaunu un akrobātu piedalīšanos. Taču manai ģimenei šie vārdi nozīmēja, ka sākas darbs zem brāļu Ringlingu, Bārnuma un Beilija cirka augstā kupola.

ES PIEDZIMU 1951. gadā. Var teikt, ka esmu dzimis ar ”zāģu skaidām kurpēs”, ar to domājot skaidas, kas tiek kaisītas zem lielajām cirka teltīm. Mēs ar brāli sākām piedalīties cirka dzīvē, tiklīdz bijām iemācījušies staigāt.

Mani vecāki, Harijs un Beatrise, pirms manas piedzimšanas bija pievienojušies Klaida Bītija cirkam. Māte bija dziedātāja. Tērpusies meksikāņu tautas tērpā, viņa izpildīja spāņu dziesmas. Tēvs bija mūziķis, un Pirmā pasaules kara laikā viņš bija spēlējis komponista Džona Filipa Suzas orķestrī. Iespējams, tieši tāpēc, ka viņš bija spēlējis pie Suzas, 50. gados tēvu uzaicināja spēlēt tubu slavenajā brāļu Ringlingu orķestrī.

Laika gaitā mēs strādājām dažādos cirkos, līdz galu galā nonācām Ala Kelija un brāļu Milleru cirkā, kas bija kļuvis slavens visā Amerikā. Šim cirkam bija trīs lielas teltis. Vienā bija ierīkota zvērnīca, kur varēja aplūkot lauvas, tīģerus, ziloņus, hiēnas un citus dzīvniekus.

Otra bija atrakciju telts. Tajā parasti uzstājās zobenrijējs, un tur varēja redzēt tā dēvēto ”pusvīrieti pussievieti”, pundurus, milzi un citus neparasta izskata cilvēkus. Dzīve kopā ar cilvēkiem, kas atšķīrās no citiem, mums, bērniem, bija laba skola. Daudzi viņus sauca nicinošos vārdos, bet mums viņi bija kā ģimenes locekļi. Mēs strādājām, ēdām un dzīvojām kopā ar viņiem gada lielāko daļu.

Trešajā teltī, kas bija pati lielākā, atradās trīs arēnas. Priekšnesumi tajās notika vienlaicīgi, taču riskantākie un interesantākie no tiem parasti tika rādīti centrālajā arēnā.

Diena cirkā

Mēs ar brāli jau no agras bērnības uzstājāmies ar akrobātiskiem trikiem. Mēs arī piedalījāmies izrādē par mežonīgajiem Rietumiem, kurā tēlojām mazus indiāņu zēnus. Izrādē piedalījās kāda ģimene, kas bija čokto cilts indiāņi, un viņi mums mācīja indiāņu dejas.

Diena cirkā parasti sākās ap sešiem no rīta. Ap to laiku mēs sākām posties ceļam uz nākamo pilsētu. Telšu nojaukšanā, pārvešanā  un uzstādīšanā piedalījās viss cirka kolektīvs. Piemēram, mans tēvs cirkā bija ne tikai mūziķis, bet arī šoferis — viņš vadīja lielu kravas mašīnu, kurā veda septiņus ziloņus. Mēs ar māti un brāli dažkārt braucām kravas mašīnā kopā ar tēvu.

Mēs mēdzām katru dienu doties uz jaunu vietu un katrā no tām sniegt divas izrādes. Izņēmums bija svētdiena, kad notika tikai dienas izrāde un vakaru mēs varējām pavadīt ģimenes lokā. Šajā dienā tēvs parasti centās organizēt kaut ko īpašu — vai nu braucienu uz pilsētu, kur mēs iebaudījām piena kokteili, vai arī vakaru brīvdabas kinoteātrī.

Cirka telšu uzstādīšana prasīja daudz darba, un tajā tika izmantoti pat ziloņi. Kādā veidā? Ar iejūgtu ziloņu palīdzību tika uzslieti visu triju telšu garie stabi. Viens staba gals tika iestiprināts telts audumā, un tad zilonis vilka otru galu, līdz stabs stāvēja taisni. Kad visi stabi bija uzslieti, ģeneratori bija uzstādīti un varēja ieslēgt gaismas, mēs bijām gatavi pēcpusdienas izrādei.

Mācos jaunus trikus

Pārtraukumā starp pēcpusdienas un vakara izrādi daudzie cirka darbinieku bērni mācījās mest salto, staigāt pa virvi, žonglēt un vingrot uz trapeces. Tie, kas mūs mācīja, bija pieredzējuši cirka trupas dalībnieki, un visbiežāk viņi nāca no cirka mākslinieku dinastijām. Es atceros itāliešu cirka mākslinieku, kurš man mācīja salto. Es sāku to mācīties, kad man bija aptuveni četri gadi. No sākuma skolotājs lika man izmantot drošības jostu. Vēlāk viņš turējās man blakus, kad es lēcu, un vajadzības gadījumā pieturēja mani ar roku. Beigu beigās es spēju izpildīt salto patstāvīgi.

Vienīgais negadījums, ko piedzīvoju, notika lielajā arēnā parādes laikā. Mums ar brāli aiz muguras bija ziloņi, bet priekšā — klauns ar diviem pērtiķiem. Ejot es vēzēju rokas, acīmredzot tā izbiedēdams vienu no pērtiķiem, kas sagrāba manu roku un tajā stipri iekoda. Par laimi, brūcē neiekļuva infekcija, taču man uz kreisās rokas joprojām ir saskatāma padzisusi rēta — nopietns atgādinājums vienmēr būt uzmanīgam, kad ir darīšana ar savvaļas dzīvniekiem, lai cik jauki un rāmi tie arī izskatītos.

Gūstu vērtīgas atziņas

Dzīve cirkā mums netraucēja saglabāt ciešas ģimenes saites. Vecāki vienmēr atrada laiku mācīt mums pareizus principus un morāles normas. Es joprojām atceros, kā tēvs ņēma mani klēpī un deva padomu neizturēties ar aizspriedumiem pret cilvēkiem, kam ir cita tautība vai izcelsme. Tā bija noderīga pamācība, jo mēs dzīvojām kopā ne tikai ar cilvēkiem, kas fiziskā ziņā ļoti atšķīrās no pārējiem, bet arī ar cilvēkiem no dažādām tautām.

 Arī mātes padomi bija ļoti vērtīgi. Bija reizes, kad lielā telts bija skatītāju pārpilna, bet bija arī reizes, kad skatītāju bija maz. Māte mēdza mums teikt: ”Jūs uzstājaties, lai dāvātu skatītājiem prieku (to sakot, viņa sasita plaukstas), nevis naudas dēļ. Vai jūsos noraugās simtiem cilvēku vai tikai daži, vienmēr parādiet labāko, ko spējat.” Šo domu es vienmēr paturēju prātā. Šādi māte lika mums saprast, ka mums ir jāapliecina personiska interese par tiem, kas ir atnākuši mūs skatīties, vienalga, vai viņu ir daudz vai maz.

Mēs ar brāli ne tikai uzstājāmies, bet arī palīdzējām uzkopt lielo telti. Pēc izrādes mums bija jāsavāc atkritumi. Tas mūs radināja pie darba.

No aprīļa līdz septembrim cirks ceļoja apkārt, tāpēc mēs nevarējām mācīties skolā tādā veidā, kā to darīja citi bērni. Ziemu mēs pavadījām Oklahomas štatā, Hjūgo pilsētā, kur cirks palika pa ziemu. Šajā laikā mēs aptuveni piecus mēnešus apmeklējām skolu. Arī citi cirki pa ziemu palika Hjūgo, tā ka šeit bija daudz bērnu, kam bija līdzīgi apstākļi. Pilsētas skolu valde bija parūpējusies par mums un izveidojusi īpašu mācību grafiku, kas bija pielāgots mūsu vajadzībām.

Diena, kas izmainīja mūsu dzīvi

1960. gada 16. septembrī tēvs piecēlās ap pieciem no rīta un sāka mūs gatavot ceļam. Torīt māte izlēma, ka mēs nebrauksim kopā ar tēvu kravas mašīnā, ar kuru tika vesti ziloņi, bet gan ar parasto cirka transportu.

Ieradušies nākamajā uzstāšanās vietā, mēs ar brāli sākām pētīt apkārtni. Pēkšņi mēs izdzirdējām kādu kliedzam: ”Ir noticis šausmīgs negadījums! Smolijs un manēžas inspektors ir pagalam!” Pirmajā brīdī es nodomāju: ”Tas nevar būt tiesa. Ir notikusi kāda kļūda.” Vēlāk es atklāju, ka māte ir devusies uz negadījuma vietu. Negadījums bija noticis netālu no Kalifornijas štata pilsētas Pleiservilas. Tēvs bija braucis pa autostrādi lejā no kalna, kad automašīnai acīmredzot bija sabojājušās bremzes. Ziloņu svara dēļ piekabe bija uztriekusies kabīnei. Automašīnas ietilpīgā degvielas tvertne tika saspiesta un eksplodēja, uz vietas nogalinot manu tēvu un manēžas inspektoru, kas brauca kopā ar viņu. Es jutos satriekts. Mēs ar tēvu bijām ļoti tuvi. Viņš man bija īsts draugs.

Kad mēs tēvu bijām apglabājuši viņa dzimtajā pilsētā Ričhilā, Misūri štatā, mēs atgriezāmies savā ziemas mītnē Hjūgo, bet pārējā cirka trupa turpināja ceļot, lai pabeigtu sezonu. Mēs ar brāli apmeklējām skolu, bet šoreiz mācījāmies pēc parastā mācību grafika. Tas mums bija kaut kas jauns. Tomēr mēs ar nepacietību gaidījām nākamo sezonu, lai atkal ceļotu kopā ar Kelija un Milleru cirku. Taču mūsu dzīvē notika negaidīts pavērsiens.

Iepazīstam Bībeli

Kādu dienu, kad es biju pārnācis no skolas, māte mani iepazīstināja ar dāmu, kas bija atnākusi pie mums, lai mācītu mums Bībeli. Viņu sauca Džimija Brauna, un viņa bija Jehovas lieciniece. Bībeles mācīšanās nu bija tas, ko es vismazāk gribēju darīt. Mans sapnis bija atgriezties cirkā un mācīties vingrot uz trapeces. Mēs ar brāli pat bijām starp diviem kokiem izveidojuši kaut ko līdzīgu trapecei, lai varētu vingrināties. Tomēr mēs visi sākām mācīties Bībeli un apmeklēt nelielas Jehovas liecinieku grupiņas sapulces — Hjūgo bija tikai astoņi Jehovas liecinieki. Pēc kāda laika māte izlēma atstāt cirku un turpināt mācīties Bībeli. Asarām acīs es samierinājos ar viņas lēmumu. Īpaši smagi bija tad, kad mūs apciemoja draugi no cirka un brīnījās, kāpēc mēs neesam atgriezušies trupā.

Līdz tam es nebiju pazinis citu dzīvi kā vien dzīvi cirkā. Kādu brīdi man pat sāka likties, ka mēs esam nodevuši tēva piemiņu. Tomēr tieši viņa nāve bija tas, kas mani pamudināja mācīties Bībeli, jo viens no spēcīgākajiem pamudinājumiem man bija cerība uz augšāmcelšanu. Šī cerība manī joprojām ir ļoti dzīva. Es vēlos būt viens no pirmajiem, kas sveiks tēvu, kad viņš atgriezīsies dzīvē Dieva apsolītajā paradīzē. (Atklāsmes 20:12—14.)

Rīderi, precēts Jehovas liecinieku pāris, mums palīdzēja saprast, ka Jehovas organizācija  ir kā liela ģimene. Un tā patiešām izrādījās taisnība. Nelielā Jehovas liecinieku grupiņa izauga par draudzi, kurā daudzas ģimenes vienoti kalpoja Dievam. Gribu pieminēt arī Robertu un Karolu Engelhartus, kuri mani pieņēma par savu garīgo dēlu. Viņi mani ar mīlestību, bet arī ar stingrību pamācīja un palīdzēja tikt galā ar pusaudža gadu grūtībām.

Mīlestība, ko mums parādīja garīgi nobrieduši kristieši, mums palīdzēja pārvarēt zaudējuma sāpes. Un šādu mīlestību visdažādākajos veidos es esmu izjutis visā savas kristīgās kalpošanas laikā. Gadu gaitā es esmu dzīvojis gan Oklahomā, gan Teksasā, bijis dažādās draudzēs, un katrā no tām es esmu saticis daudzus mīlošus kristīgus brāļus un māsas. Daži no vecākajiem brāļiem man deva padomus un uzmundrināja. Viņi kļuva par maniem garīgajiem tēviem.

Atkal ceļoju

Pirms dažiem gadiem mana māte nomira. Līdz pat savai nāvei viņa turpināja cītīgi pētīt Bībeli un saglabāja uzticību Dievam. Es zinu, ka viņa priecāsies, kad Dievs cels augšā savus uzticīgos kalpotājus. Gaidot šo dienu, es rodu mierinājumu apziņā, ka Jehovas organizācija man ir devusi ģimeni gan tiešā, gan pārnestā nozīmē.

Īpašas svētības es izjutu, kad Dieva tautā es sev atradu sievu Ednu. Pēc kāzām mēs iekārtojām savu dzīvi tā, lai varētu piedalīties bībeliskās izglītības darbā, kalpojot pilnu slodzi. Lai mūs uzturētu, es strādāju par televīzijas reportiera mācekli. Šajā jomā man nebija ne pieredzes, ne izglītības, taču Jehovas liecinieku sapulcēs es biju mācījies, kā runāt ar cilvēkiem par Bībeli un pasniegt Bībeles stundas, un tur apgūtās iemaņas padarīja mani derīgu šim darbam. Galu galā es kļuvu par kādas radiostacijas ziņu nodaļas vadītāju. Tomēr mans mērķis nebija gūt atzinību plašsaziņas līdzekļu laukā. Gluži pretēji, mēs ar Ednu bijām gatavi kalpot par Bībeles skolotājiem, kur vien būtu tāda vajadzība.

1987. gadā es tiku uzaicināts kļūt par ceļojošo pārraugu un apmeklēt Jehovas liecinieku draudzes. Pildīdams ceļojošā pārrauga pienākumus, es katru nedēļu apmeklēju kādu draudzi, lai uzmundrinātu savus garīgos brāļus un māsas un palīdzētu viņiem kļūt prasmīgākiem bībeliskās izglītības darbā. Tagad garīgā ziņā mana ģimene ir kļuvusi vēl lielāka. Kaut arī mums ar sievu nav bērnu, Jehovas organizācijā mums ir daudzi garīgie dēli un meitas.

Interesanti, ka pēc tik daudziem gadiem es atkal ceļoju no pilsētas uz pilsētu — no ceļojošā cirka trupas dalībnieka es esmu kļuvis par ceļojošo pārraugu. Reizēm es iedomājos: vai man būtu izdevies kļūt par akrobātu un vingrot uz trapeces? Vai man būtu izdevies īstenot savu bērnības dienu sapni — apmest trīskāršo salto? Taču šādas domas ātri gaist, kad es domāju par paradīzi, ko Dievs ir apsolījis izveidot šeit uz zemes. (Atklāsmes 21:4.)

Patiesi, es esmu piedzimis, ja tā varētu teikt, ”ar zāģu skaidām kurpēs”. Taču man nāk prātā Bībeles vārdi: ”Cik tīkamas to kājas, kas pauž labo vēsti!” (Romiešiem 10:15.) Iespēja palīdzēt cilvēkiem iepazīt Dievu ir vērtīgāka nekā jebkas, ko es būtu varējis sasniegt, būdams cirka mākslinieks. Jehovas svētības ir padarījušas manu dzīvi bagātu.

[Attēli 19. lpp.]

Daži no mūsu ”cirka ģimenes” locekļiem un mans tēvs ar savu tubu

[Attēls 21. lpp.]

Es ar sievu Ednu tagad