Marmora kalni

No Atmostieties! korespondenta Itālijā

KALNI pie Karrāras un Pjetrasantas dažviet izskatās kā sniega klāti. Bet īstenībā baltos laukumus, kas atgādina sniegu, veido šķembas un atlūzas, kas palikušas pēc marmora iegūšanas. Šie kalni, kas ietilpst Apuānijas Alpos (kalnu grēdā, kas atrodas Itālijas ziemeļu daļā, Toskānā), ir ģeoloģisks retums, jo tie sastāv no marmora. Nekur citur pasaulē vienuviet nevar atrast tik daudz šī cēlā materiāla.

Kopš seniem laikiem cilvēki šajos kalnos ir ieguvuši marmoru un veidojuši no tā kolonnas, sienu un grīdu plātnes, kā arī iespaidīgas skulptūras. Lielās marmora iegulas, vietējo strādnieku pieredze un prasme un izmantoto tehnoloģiju kvalitāte ir padarījušas šo rajonu pazīstamu visā marmora tirgus pasaulē. Turklāt šajā rajonā apstrādā ne tikai vietējo marmoru. Tuvajā Marīnas di Karrāras ostā no visas pasaules pienāk kuģi ar marmoru, ko pēc tam apstrādā šejienes specializētajās rūpnīcās un darbnīcās un tad eksportē uz daudzām pasaules valstīm.

Senas marmora ieguves un apstrādes tradīcijas

Senie romieši marmoru plaši izmantoja celtniecībā un tēlniecībā. Karrāras baltais statuju marmors tiek atzīts par īpaši skaistu. 1505. gadā Karrārā ieradās Mikelandželo, lai pats izvēlētos nevainojamus marmora bluķus ar smalku tekstūru un bez dzīslojuma, no kuriem viņš vēlāk darināja vairākus no saviem slavenākajiem meistardarbiem.

Senās marmora ieguves metodes tikpat kā nemainījās gadsimtiem ilgi. Klinšu dabiskajās plaisās vai speciāli izcirstos iedobumos tika iedzīti koka ķīļi, uz kuriem pēc tam lēja ūdeni. Ķīļi uzbrieda un atšķēla bluķi no klints. 18. gadsimta vidū sāka izmantot sprāgstvielas, bet tās saspridzināja klintis tik sīki, ka labākajā gadījumā varēja izmantot tikai trešdaļu iegūtā materiāla. Lielās marmora atlūzas, kas no tālienes izskatās kā sniegs, atgādina par šīm aizgājušajām dienām.

Pārvietot bluķus pa stāvajām kalnu nogāzēm uz koka platformas, ko turēja un vadīja ar trosēm, bija bīstams darbs. Kādā zinātnes žurnālā bija stāstīts: ”Ja trūka trose, kas turēja platformu, tad strādnieku grupas vadītājam, kas stāvēja priekšā un koordinēja kustību, tas nozīmēja drošu nāvi; savukārt citiem grupas locekļiem bija maz iespēju izvairīties no pārtrūkušās troses, kas kā briesmīga pātaga šāvās pa gaisu.”

Mūsdienu darba metodes, protams, ir pavisam citādas. Es par to varēju pārliecināties, kad vienu dienu pavadīju Karrāras rajonā, lai pats gūtu priekšstatu par to, kā marmoru iegūst un apstrādā mūsdienās.

Marmora lauztuves

Vienā no Karrāras marmora pārdošanas un apstrādes vietām es satieku savu gidu Džovanni. Tur ir glīti sarindoti un sakrauti simtiem marmora bluķu, kas gaida savu kārtu, lai tos pārdotu vai apstrādātu šeit uz vietas. Akmeņgriešanas mašīnas bluķus sazāģē plātnēs, bet citas ierīces tās nopulē. Agrāk abi šie darbi bija jāveic ar rokām.

Lai apmeklētu lauztuves, mēs ar Džovanni pilnpiedziņas automašīnā dodamies augšup pa stāvu serpentīnceļu, pa kuru mēs nonākam šaurā kalnu ielejā, kas ir kā nosēta baltiem klinšu gabaliem. Šeit mēs redzam, kā lielās kravas mašīnas, piekrautas pilnas ar klinšu bluķiem, lēnām virzās  lejup. Šo mašīnu kravnesība ir iespaidīga — tās var pārvadāt līdz pat 30 tonnām kravas.

Pēc kārtējā pagrieziena mūsu acīm paveras klintī izcirsta žilbinoši balta siena. Klintī ir iestrādāti vairāki milzīgi pakāpieni jeb kāpļveida slāņi, katrs sešus līdz deviņus metrus augsts. Džovanni uzbrauc uz viena no tiem un apstājas.

Apskatoties apkārt, mēs redzam, ka esam nonākuši vienā no daudzajām lauztuvēm, kas atrodas šajā ielejā. Klints pelēkajā virsmā izceļas baltas rētas — marmora ieguves pēdas —, dažas pat vairākus simtus metru virs mums. Var redzēt, cik patiesi ir vārdi, kas par šo vietu lasāmi kādā avotā: ”Iespaidīgs, bet biedējošs skats.”

Manas pārdomas iztraucē buldozers, kurš apgriež otrādi kādu bluķi, kas ir izzāģēts no kāpļveida slāņa, uz kura mēs stāvam. Taisnstūra bluķis, kas ir apmēram 11 metrus garš, 2 metrus plats un 6 metrus augsts, tiek nomests uz speciāli sagatavota šķembu seguma, kas mīkstina bluķa kritienu. Bet kā no klints var izzāģēt bluķus ar tik taisnām malām?

To mums paskaidro Franko, Džovanni tēvs, kas marmora lauztuvēs ir strādājis visu savu mūžu. Viņš pievērš mūsu uzmanību garai tērauda trosei, kura ir savienota ar elektromotoru un ar kuras palīdzību pašlaik tiek veikts vertikāls griezums klints sienā. Lai to izdarītu, kāpļveida slānī vispirms ir jāizdara horizontāls urbums astoņu centimetru diametrā, un pēc tam jāizdara vertikāls urbums. Abiem šiem urbumiem ir jākrustojas. Pēc tam caur tiem izvelk tērauda trosi ar dimanta griežņiem un troses galus savieno. Kad trose ir nospriegota, elektromotors sāk to griezt lielā ātrumā un tiek izdarīts precīzs griezums. Kad visas bluķa malas, gan horizontālās, gan vertikālās, ir atbrīvotas, tas tiek apgriezts otrādi. Pēc tam, izmantojot to pašu trosi ar griežņiem, bluķi sagriež tādos gabalos, ko ir iespējams transportēt. Līdzīgas metodes lieto netālajās pazemes marmora lauztuvēs, kur marmors tiek iegūts kalnu dzīlēs.

Vietējās rūpnīcas no iegūtā izejmateriāla izgatavo daudzus produktus: flīzes, dažādus būvelementus un apdares materiālus. Gan senāk, gan mūsdienās Karrāras marmoru galvenokārt izmanto celtniecībā.

Dažās darbnīcās viss tiek gatavots pēc īpaša pasūtījuma, piemēram, grīdas klājumi, iekšējās un ārējās apdares materiāli. Citur  specializācija ir ornamentāli kamīna apšuvumi, vannas un izlietnes, galdi un līdzīgi izstrādājumi. Šeit apstrādātais dažādu toņu marmors ar skaistu dzīslojumu visā pasaulē grezno pilsētu laukumus, sabiedriskas un reliģiskas celtnes, privātmājas, muzejus, lielveikalus, lidostas un debesskrāpjus.

Marmora rūpnieciskā apstrāde ir saistoša, bet mani vairāk interesē, kā marmoru izmanto dekoratīvos un mākslinieciskos nolūkos. Lai uzzinātu par to kaut ko vairāk, vienu pēcpusdienu es pavadīju Pjetrasantā.

Marmora darbnīcas

”Apmeklējiet kādu no amatnieku darbnīcām,” aicina kāds Pjetrasantas tūrisma informācijas buklets, ”un viņi ar lielāko prieku parādīs savu prasmi.” Pjetrasanta ir maza, viesmīlīga pilsētiņa. Ir patīkami iegriezties vairākās darbnīcās, kas atrodas Pjetrasantas viduslaicīgajā centrā vai tā tuvumā, un apbrīnot darbus, kas tur tiek radīti.

Mākslinieku darbnīcās es sastopu skulptorus no dažādām valstīm, kuri strādā pie avangardiskiem projektiem. Savukārt vietējie amatnieki, kuru sejas klātas baltiem putekļiem, pēc ģipša modeļiem izgatavo marmora statujas. Mākslinieku darbnīcu zāles, kas ir pilnas gan ar klasiskiem, gan moderniem mākslas darbiem, izskatās pēc pārpildītiem muzejiem.

Statujas izveidošana ir ilgs darbs. Piemēram, divas tonnas smagu marmora bluķi var apstrādāt ar elektrozāģi, piešķirot tam vajadzīgās kontūras. Pēc tam paiet trīs līdz pieci mēneši, lai rūpīgi atskaldītu nevajadzīgo materiālu, un tikai tad darbs ir gatavs. Darba procesā, iespējams, ir jāatdala vesela tonna marmora. Agrāk galvenie darbarīki bija dažāda izmēra āmuri, kalti un vīles. Mūsdienās leņķa slīpmašīnas un pneimatiskie kalti, kas izskatās kā ceļu būvē izmantojamie pneimatiskie āmuri miniatūrā, paātrina darbu, bet skulptūras pabeigšana tomēr prasa roku darbu. Kaut darbs ir apjomīgs, iznākums var būt ārkārtīgi skaists.

Senā marmora kalšanas māksla nav vairs bieži sastopama. Bet, pateicoties šī reģiona dabas bagātībām, gadsimtu gaitā pilnveidotajai meistaru prasmei un māksliniekiem, kas ierodas šeit bagātināt pieredzi, Karrāras un Pjetrasantas rajonu pamatoti var saukt par ”izcilu marmora akadēmiju”.

[Attēls 24. lpp.]

Pazemes marmora lauztuves

[Attēli 24., 25. lpp.]

Lai grieztu marmora blokus, izmanto trosi ar dimanta griežņiem

[Attēls 25. lpp.]

Marmora lauztuves, Karrāra, Itālija

[Attēls 24., 25. lpp.]

Imperatora Augusta marmora statuja (mūsu ēras 1. gadsimts)

[Norāde par autortiesībām]

Scala/Art Resource, NY

[Norāde par attēla autortiesībām 23. lpp.]

Studio SEM, Pietrasanta