Vairāk iespēju, vairāk jautājumu

Mēs varam iztēloties norūpējušos dzīvesbiedrus, kas ļoti vēlas bērniņu, taču tas nav iespējams, jo vismaz viens no viņiem ir neauglīgs. Viņi vēršas pēc palīdzības pie mediķiem un noskaidro, ka ir izstrādāti daudzi un dažādi paņēmieni neauglības novēršanai. Vai ir kāda nozīme, kuru no tiem izraudzīties?

MŪSDIENĀS neauglīgiem pāriem paveras tādas iespējas, kādu nebija vēl pirms dažiem desmitiem gadu. Bet līdz ar izvēles iespējām ir radies svarīgs jautājums: ko par palīgreproduktīvajām tehnoloģijām var teikt no ētikas un morāles aspekta? Pirms meklējam atbildi uz šo jautājumu, īsumā aplūkosim vairāku reliģisko grupu viedokli.

Kāda ir reliģisko grupu nostāja?

1987. gadā katoļu baznīca publicēja dokumentu, kurā ar neauglību saistītās medicīniskās procedūras bija analizētas no morālā viedokļa. Šis paziņojums ir pazīstams ar nosaukumu Donum Vitae (Dzīvības dāvana), un tajā paustā nostāja ir šāda: ja medicīniskā iejaukšanās papildina laulāto intīmās attiecības un palīdz ieņemt bērnu, tad to var uzskatīt par morālā ziņā pieņemamu, turpretī tad, ja procedūra aizstāj intīmās attiecības, tad tā ir morāli nosodāma. Saskaņā ar šo formulējumu, ķirurģiska iejaukšanās olvadu necaurlaidības novēršanai un mēģinājumi ārstēt neauglību ar medikamentu palīdzību būtu jāatzīst par morāliem, bet apaugļošana mēģenē — par amorālu.

Vienu gadu vēlāk ASV Kongresa komisija aptaujāja reliģiskas grupas, lai noskaidrotu to attieksmi pret neauglības ārstēšanas paņēmieniem. No komisijas ziņojuma redzams, ka lielākā daļa reliģisko organizāciju neiebilst pret tradicionālām medicīniskām procedūrām, pret mākslīgo apaugļošanu ar vīra spermu un pret ārpusķermeņa apaugļošanu, ja olšūna un spermatozoīds pieder laulātam pārim. Turpretī embriju iznīcināšanu, mākslīgo apaugļošanu ar donora spermu un surogātmāšu * pieaicināšanu lielākā daļa aptaujāto grupu atzina par morālā ziņā nosodāmu.

1997. gadā Eiropas Ekumeniskā baznīcas un sabiedrības lietu komisija (EECCS), kas pārstāv protestantu, anglikāņu un pareizticīgo baznīcu, izklāstīja savu nostāju dokumentā, kurā norādīja, ka jautājumā par palīgreproduktīvajām tehnoloģijām baznīcu locekļu starpā nav vienprātības. Uzsverot, ka jāņem vērā katra indivīda sirdsapziņa un personiskā atbildība, dokumentā bija sacīts: ”Ir grūti runāt par EECCS baznīcu vienoto nostāju. Drīzāk varētu teikt, ka šādu nostāju ir daudz.”

Ir acīm redzams, ka viedokļi par palīgreproduktīvajām tehnoloģijām krasi atšķiras. ANO Pasaules Veselības organizācija atzīst, ka sasniegumi šajā jomā ”pastāvīgi liek uzdot jautājumus par pieņemtajām sociālajām, morālajām un ētiskajām normām un izvirza grūtus uzdevumus juridiskajām sistēmām”. Kādi faktori cilvēkiem būtu jāpatur prātā, pirms viņi pieņem lēmumu, kas saistīts ar palīgreproduktīvajām tehnoloģijām?

Kādi jautājumi ar to ir saistīti?

Būtisks faktors, kas jāņem vērā, ir attieksme pret cilvēka embriju. Kad sākas dzīvība — apaugļošanas brīdī vai vēlāk grūtniecības laikā?  Atbilde uz šo jautājumu noteikti ietekmēs daudzu laulāto pāru lēmumu par vēlamo medicīnisko procedūru. Piemēram, ja viņi uzskata, ka dzīvība sākas apaugļošanas brīdī, tad viņiem jāapsver vairāki svarīgi jautājumi.

● Vai ir pieļaujams, ka ārsti apaugļo vairāk olšūnu, nekā tiek ievadīts dzemdē (tieši tā parasti tiek darīts), un patur pārpalikušos embrijus vēlākai izmantošanai?

● Kas notiks ar šādiem embrijiem, ja pārim vairs nevarēs būt bērni vai viņi tos nevēlēsies?

● Kas notiks ar uzglabātajiem embrijiem, ja dzīvesbiedri izšķirsies vai kāds no viņiem nomirs?

● Kurš uzņemsies pienākumu iznīcināt šos embrijus?

Jautājumu par to, ko darīt ar neizmantotajiem embrijiem, nevar uzskatīt par nenozīmīgu. Dažās zemēs likums nosaka, ka pārim rakstiski jāapstiprina, kādai embriju izmantošanai viņi piekrīt — vai tos drīkst uzglabāt, nodot iznēsāšanai citām sievietēm, izmantot pētnieciskos nolūkos vai ļaut tiem iet bojā. Pāriem jāzina arī tas, ka dažās vietās tiek uzskatīts par ētisku, ja klīnika bez jebkādas rakstiskas atļaujas iznīcina uzglabātus embrijus, ko neviens nav pieprasījis ilgāk par pieciem gadiem. Patlaban pasaules klīnikās tiek uzglabāti simtiem tūkstošu sasaldētu embriju.

Pastāv arī iespēja, ka pārim tiek piedāvāts ziedot neizmantotos embrijus cilmes šūnu pētniecības vajadzībām. Amerikas Neauglības novēršanas asociācija, piemēram, ir aicinājusi atļaut uzglabāto embriju izmantošanu zinātniskiem nolūkiem. Viens no cilmes šūnu pētījumu mērķiem ir atrast jaunas slimību ārstēšanas iespējas. Tomēr pētījumi šajā laukā ir izraisījuši plašas diskusijas, jo, iegūstot embrija cilmes šūnas, pats embrijs faktiski iet bojā. *

 Jaunas ģenētiskās tehnoloģijas ir radījušas vēl vairāk ētiskas dabas jautājumu. Starp šādām tehnoloģijām ir preimplantācijas diagnostika. (Skat. iedalījumu ”Ko var teikt par preimplantācijas ģenētisko diagnostiku?”.) Veicot šo procedūru, embriji tiek pakļauti ģenētiskai testēšanai, un pēc tam viens no tiem tiek izraudzīts implantēšanai dzemdē — tas var būt embrijs, kam ir vēlamais dzimums vai kam nav kādu konkrētu slimību izraisoša gēna. Kritiķi brīdina, ka šī tehnoloģija var radīt diskrimināciju pēc piederības noteiktam dzimumam un ka ar laiku to varētu izmantot, ļaujot pāriem izvēlēties saviem bērniem arī citas ģenētiskas pazīmes, piemēram, matu un acu krāsu. Preimplantācijas diagnostika liek uzdot arī ētiskas dabas jautājumu: kas notiek ar embrijiem, kuri netiek izraudzīti?

 Vai tas ietekmēs laulības saites?

Runājot par dažādām neauglības ārstēšanas metodēm, jāņem vērā vēl kāds aspekts. Kā surogātmātes līdzdalība vai svešas spermas vai olšūnu izmantošana ietekmētu laulības saites? Daži paņēmieni paredz trešās puses (donora) vai pat ceturtās un piektās puses (divu donoru vai divu donoru un surogātmātes) iesaistīšanu bērna radīšanas procesā.

Ja ārstēšana ir saistīta ar svešu ģenētisko materiālu, jāpārdomā arī citi faktori.

● Kā bērna piedzimšana ilgākā laika posmā emocionāli iespaidos vecākus, ja viņi nav bērna bioloģiskie vecāki vai arī tāds ir tikai viens no viņiem?

● Kā dēls vai meita vēlāk uztvers ziņu, ka ir piedzimuši tik neparastā veidā?

● Vai bērnam jāstāsta, kā viņš ir piedzimis, un jāļauj meklēt savu bioloģisko tēvu vai māti?

● Kādas morālas un juridiskas tiesības un pienākumi ir cilvēkam vai cilvēkiem, kuri ir ļāvuši izmantot savu ģenētisko materiālu?

Jautājums par anonimitāti

Daudzās valstīs ir pieņemts paturēt donoru vārdus noslēpumā. Cilvēku apaugļošanas un embrioloģijas dienests, kas kontrolē cilvēku reproduktīvā materiāla izmantošanu Lielbritānijā, norāda: ”Izņemot tos gadījumus, kad savstarpēji ir vienojušies cits citam pazīstami cilvēki, pašreizējo un agrāko donoru vārdi paliks nezināmi pāriem, kas izmanto viņu olšūnas un spermu, kā arī bērniem, kas varbūt piedzims ar šo medicīnisko manipulāciju palīdzību.”

Tomēr dažviet šis anonimitātes princips ir kļuvis par karstu diskusiju priekšmetu, un ir valstis, kas ir mainījušas ierasto praksi vai likumdošanu. Anonimitātes pretinieki uzsver, ka bērniem jādod iespēja pilnībā apzināties savu identitāti. Kādā ziņojumā teikts: ”Vairāk nekā 80 procenti adoptēto bērnu vēlāk meklē savus bioloģiskos radiniekus, un daudzi to dara, lai apmierinātu seno ziņkāri par savu izcelsmi — vēlēšanos, kāda piemīt lielākajai daļai cilvēku. Gandrīz 70 procenti grib uzzināt svarīgu informāciju par slimībām, kas varētu būt viņu bioloģiskajiem vecākiem un kas varētu tikt nodotas iedzimtības ceļā.”

Citā ziņojumā, kas balstīts uz sarunām ar 16 pieaugušajiem, kuri piedzimuši pēc mākslīgās apaugļošanas ar donora spermu, sacīts, ka ”daudzi bija satriekti, kad uzzināja par savu bioloģisko izcelsmi”. ”Daudziem bija problēmas ar personisko identitāti, un viņi jutās pamesti. Viņiem šķita, ka ģimene viņus ir piekrāpusi, un viņiem bija grūti uzticēties ģimenes locekļiem,” norādīts ziņojumā.

Ko izlemsiet jūs?

Nav šaubu, ka, medicīnas zinātnei attīstoties, palīgreproduktīvās tehnoloģijas turpinās pilnveidoties. Pēc dažiem paredzējumiem, nākotnē 30 procenti bērnu dzims ar šo tehnoloģiju palīdzību. Tas nozīmē, ka nemitēsies arī diskusijas par ētiskiem un morāliem jautājumiem.

Patiesie kristieši ņem vērā kādu vēl svarīgāku apsvērumu — to, kāds viedoklis ir Radītājam, kurš cilvēkiem ir devis spēju radīt pēcnācējus. (Psalms 36:10.) Protams, Bībelē nav minētas modernās palīgreproduktīvās tehnoloģijas, jo Bībeles laikos tās nebija pieejamas. Taču Bībelē ir atrodami skaidri principi, kas ļauj izprast Dieva viedokli. (Skat. iedalījumu ”Kas teikts Bībelē?”.) Šie principi palīdz pieņemt lēmumus, kas ir saskaņā ar ētikas un morāles normām un ļauj saglabāt tīru sirdsapziņu Dieva priekšā. (1. Timotejam 1:5.)

[Zemsvītras piezīmes]

[Papildmateriāls/Attēls 8. lpp.]

Kas ir priekšembrijs?

Terminu ”priekšembrijs” dažkārt lieto, runājot par nedzimušu bērnu tā sākotnējā attīstības stadijā — pirmās 14 dienas pēc apaugļošanas. Vēlāk, līdz pat astotās nedēļas beigām, tas tiek saukts par embriju, bet pēc tam par augli. Kāpēc tiek lietots vārds ”priekšembrijs”?

Kā norādīts žurnālā International Journal of Sociology and Social Policy, šis termins tika ieviests, lai ”pamatotu to, ka cilvēka embrijus ir atļauts izmantot zinātniskos pētījumos” pirmās 14 dienas pēc apaugļošanas. Grāmatā Incredible Voyage—Exploring the Human Body teikts: ”Ja par embriju uzskata veidojumu, kas ar laiku kļūs par bērnu, tad jāatzīmē, ka paši pirmie tā aizmetņi parādās ne agrāk kā divas nedēļas pēc tam, kad spermatozoīds ir savienojies ar olšūnu.” Bet vai priekšembriju drīkst uzskatīt tikai par šūnu sakopojumu, kas derīgs vienīgi pētījumiem? Pievērsīsim uzmanību, kādi procesi risinās šajās divās nedēļās.

Pēc tam, kad spermatozoīds ir iekļuvis olšūnā, paiet kādas 24 stundas, kamēr no vīrišķajām un sievišķajām hromosomām izveidojas hromosomu pāri. Dažas nākamās dienas šūna dalās. Četru vai piecu dienu laikā pēc apaugļošanas šūnu sakopojums ir kļuvis par pūslīti (joprojām mazāku par kniepadatas galviņu), kas sastāv no ārējā šūnu slāņa un iekšējās šūnu masas. To sauc par blastocistu. Liela daļa šūnu, kas veido ārējo slāni, vēlāk kļūs par audiem, kuri nav daļa no embrija, turpretī no iekšējās šūnu masas attīstīsies pats bērniņš.

Apmēram nedēļu pēc apaugļošanas notiek blastocistas implantācija dzemdē. Blastocista piestiprinās pie dzemdes sienas, un sāk veidoties placenta, caur kuru auglis no mātes asinsrites saņem skābekli un barības vielas, kā arī atbrīvojas no nevajadzīgajām vielām. Ap devīto dienu iekšējā šūnu masa sāk ”būvēt jaunu cilvēku”, sacīts iepriekšminētajā grāmatā. ”Turpmāko piecu vai sešu dienu laikā šīm aptuveni 20 šūnām jāveic virkne pārkārtojumu un jādiferencējas tā, lai radītu pirmo embrija struktūrelementu.” Tātad otrās nedēļas beigās sāk parādīties šis ”pirmais struktūrelements”, no kura beigu beigās izveidojas centrālā nervu sistēma.

Tā kā cilvēka embrija sākotnējā attīstības posmā risinās šāds pakāpenisks sagatavošanās process, daži pauž viedokli, ka nav tāda konkrēta bioloģiska notikuma vai brīža, ko varētu uzskatīt par jauna cilvēka embrija pirmsākumu.

Taču patiesie kristieši ir pārliecināti, ka dzīvība sākas apaugļošanas brīdī. Tas, ka apaugļota olšūna jau no paša sākuma satur informāciju par to, kā veidosies placenta, kā notiks blastocistas implantācija, kā parādīsies savienojumi ar mātes asinsvadiem un kā risināsies daudzi citi procesi, tikai vairo viņu apbrīnu par to, cik brīnumaini visu ir radījis Dievs Jehova.

[Attēls]

Trīs dienas vecs cilvēka embrijs (četrsimtkārtīgā palielinājumā)

[Norāde par autortiesībām]

Courtesy of the University of Utah Andrology and IVF Laboratories

 [Papildmateriāls/Attēls 9. lpp.]

KO VAR TEIKT PAR PREIMPLANTĀCIJAS ĢENĒTISKO DIAGNOSTIKU?

Viens no jaunievedumiem mākslīgās apaugļošanas procesā ir preimplantācijas ģenētiskā diagnostika. Šīs procedūras laikā embriji tiek ģenētiski testēti, un pēc tam viens no tiem tiek izraudzīts implantācijai dzemdē. Komentējot šī paņēmiena iespējamās sekas, grāmatā Choosing Assisted Reproduction—Social, Emotional and Ethical Considerations rakstīts:

”Drīz [zinātnieki] jau embrija stadijā spēs noteikt, kādas būs cilvēka fiziskās, intelektuālās un, iespējams, arī emocionālās un sociālās īpatnības. Vairs nav aiz kalniem tas laiks, kad vecāki varēs izvēlēties dažas savu atvašu īpašības. Un, lai gan daudzi cilvēki būtu ar mieru, ka preimplantācijas ģenētisko izvēli izdara pāri, kas ir kādas smagas slimības nēsātāji, daudzi nepiekristu, ka šo tehnoloģiju izmanto pāri, kas grib izvēlēties bērna dzimumu, un ka nākotnē varbūt varēs izvēlēties bērnu ar zilām acīm vai muzikāli apdāvinātu bērnu, vai bērnu, kurš izaugs garš.

Preimplantācijas ģenētiskā diagnostika, tāpat kā daudzas citas tehnoloģijas, rada jautājumu, vai tāpēc vien, ka pastāv iespēja kaut ko izdarīt, tas arī būtu jādara. [..] Problēma ir tā, kurā vietā uz šī slidenā sarežģītās tehnoloģijas ceļa būtu jānovelk nepārkāpjama līnija — un vai tas vispār ir vajadzīgs.”

 [Papildmateriāls/Attēls 10. lpp.]

KAS TEIKTS BĪBELĒ?

Bībelē, protams, nav pieminētas palīgreproduktīvās tehnoloģijas, ko lieto mūsdienās. Tomēr tā palīdz saprast Dieva viedokli par dažiem būtiskiem jautājumiem. Zinot atbildes uz diviem pamatjautājumiem, patiesie kristieši varēs pieņemt lēmumus, kas būs patīkami Dievam.

Kurā brīdī sākas cilvēka dzīvība? No Bībeles izriet, ka dzīvība sākas apaugļošanas brīdī. Lūk, kādus vārdus, vērsdamies pie Dieva, psalmā rakstīja Dāvids: ”Tavas acis mani redzēja kā vēl bezmiesas iedīgli, un Tavā grāmatā bija rakstītas visas manas dienas.” (Psalms 139:16.) Interesanti vārdi ir lasāmi arī 2. Mozus grāmatas 21. nodaļas 22. un 23. pantā, kur oriģinālvalodas tekstā ir ietverta doma, ka cilvēks jāsauc pie atbildības par nedzimušam bērnam nodarītu kaitējumu. No šiem piemēriem var mācīties, ka Radītājs uzskata dzīvību par dārgu jau tad, kad tā vēl ir pašā attīstības sākumā mātes klēpī. Dieva acīs tīša embrija iznīcināšana būtu pielīdzināma abortam. *

Vai pastāv kādi ierobežojumi, kā drīkst izmantot spēju radīt pēcnācējus? Dieva viedoklis ir redzams 3. Mozus grāmatas 18. nodaļas 20. pantā, kur teikts: ”Tev.. nebūs pie sava tuvāka sievas gulēt ar nolūku, lai tā apaugļotos, tā ar to apgānīdamies.” Princips, uz ko balstās šis norādījums, ir tāds, ka vīrietis nedrīkst apaugļot nevienu citu sievieti kā tikai savu sievu un sieviete nedrīkst ieņemt bērnu ne no viena cita kā tikai no sava vīra. Citiem vārdiem sakot, spējas radīt pēcnācējus ir paredzētas vienīgi tam, lai radītu bērnus savam dzīvesbiedram. Tāpēc patiesajiem kristiešiem nav pieņemams, ka bērnu iznēsā surogātmāte, un viņiem nav pieņemamas arī procedūras, kurās tiek lietota sveša sperma, olšūnas vai embriji. *

Lai pieņemtu lēmumu, kas saistīts ar palīgreproduktīvajām tehnoloģijām, kristiešiem rūpīgi jāapsver, ko no Bībeles var uzzināt par Dieva viedokli. * Viņiem jāatceras, ka Dievs ir laulības un ģimenes dzīves iedibinātājs. (Efeziešiem 3:14, 15.)

[Zemsvītras piezīmes]

[Attēls 7. lpp.]

Sasaldēti embriji glabāšanā

[Norāde par autortiesībām]

© Firefly Productions/CORBIS