”Jehova, tu mani atradi!”

Pastāstījusi Nellija Lensa

”Vai jūs esat Jehovas liecinieki?” es jautāju diviem vīriešiem, kas bija atnākuši uz mūsu māju. ”Esam gan,” viņi atbildēja. ”Es arī!” es iesaucos. Man bija tikai trīspadsmit gadi, un es neapmeklēju sapulces Valstības zālē. Turklāt mani vecāki nebija Jehovas liecinieki. Kāpēc es tādā gadījumā uzskatīju sevi par Jehovas liecinieci?

JA NEBŪTU Jehovas liecinieku, visticamāk, es nemaz nebūtu nākusi pasaulē. Tajā laikā, kad mana mamma uzzināja, ka gaida bērnu, viņa dzīvoja Monreālā (Kanāda) un viņai bija tikai septiņpadsmit gadi. Ģimene uzstāja, lai viņa izdarītu abortu, un viņa piekrita.

Mamma darbavietā lūdza brīvdienu, jo viņa gribēja pārtraukt nevēlamo grūtniecību. Taču viņas darba devēja, kas bija Jehovas lieciniece, acīmredzot bija uzzinājusi, kāpēc vajadzīga šī brīvdiena. Priekšniece īsi aprunājās ar mammu par to, cik brīnišķīga dāvana ir dzīvība. (Psalms 139:13—16.) Ceļā uz slimnīcu mamma pārdomāja darba devējas vārdus un izlēma atteikties no aborta. Es piedzimu 1964. gadā, un māte mani ievietoja bērnunamā.

Pirmā saskarsme ar Bībeles patiesību

Kad man bija aptuveni divi gadi, mamma ar savu vīru, ar kuru viņa nesen bija apprecējusies, izņēma mani no bērnunama. Kad mēs dzīvojām Sentmargeritdilakmasonā, mamma un patēvs sāka mācīties Bībeli ar Jehovas lieciniekiem un apmeklēja arī draudzes sapulces. Tomēr drīz vien mūsu ģimene pārcēlās uz Buābriānu, un Bībeles nodarbības aprāvās.

Pēc dažiem gadiem vecāki atsāka mācīties Bībeli. Kad tika apspriesta Bībele, es uzmanīgi klausījos, kas tajā stāstīts par cerību dzīvot paradīzē uz zemes. (Lūkas 23:43.) Ar laiku es no visas sirds iemīlēju Jehovu.

Tomēr kādu dienu mamma man pateica, ka viņi pārtrauc Bībeles nodarbības ar Jehovas lieciniekiem un ka mēs vairs neiesim uz sapulcēm Valstības zālē. Sākumā es nopriecājos. Man, astoņgadīgam bērnam, dažkārt likās, ka sapulces ir pārāk garas. Tajā vakarā es gribēju lūgt Jehovu, bet es bažījos, ka viņš varbūt nevēlēsies mani uzklausīt.

Nākamās svētdienas pēcpusdienā es noraudzījos, kā mūsu kaimiņi, kas bija Jehovas liecinieki, dodas uz sapulci. Es sāku raudāt un jautāju Dievam: ”Kāpēc kaimiņu bērni var iet uz sapulcēm, bet es nevaru?” Tomēr man bija iespēja pārliecināties, cik patiesi ir vārdi no 33. psalma 18. panta: ”Redzi, tā Kunga acs vēro tos, kas Viņu bīstas un cer uz Viņa žēlastību.”

Atkal apmeklēju Valstības zāli

Pēc trim nedēļām es aizgāju ciemos pie kaimiņu ģimenes un pateicu kaimiņienei, kuru sauca Liliāna, ka es gribētu apmeklēt sapulces. Liliāna man paskaidroja, ka tas nav iespējams, jo mana mamma nevēlas vairs kontaktēties ar Jehovas lieciniekiem. Tomēr es uzstāju, ka tik un tā gribu apmeklēt sapulces. Tad kaimiņiene aizveda mani mājās pie mammas un pajautāja, vai drīkst mani ņemt līdzi uz sapulcēm. Man par pārsteigumu, mamma bija ar mieru. Viņa teica, ka sapulcēs es iemācīšos dzīvot pēc augstiem principiem. Kopš tā laika es katru svētdienu devos uz sapulci.

 Aptuveni trīs gadu garumā es regulāri apmeklēju draudzes sapulces. Bet tad, kad man palika vienpadsmit gadi, vecāki izšķīrās, un mamma kopā ar mani pārcēlās dzīvot citā vietā. Tā es atkal pazaudēju saikni ar Jehovas lieciniekiem.

Negaidīta tikšanās

Reiz es sēdēju uz kāpnēm pie mūsu mājas durvīm, kad pie manis pienāca divi Jehovas liecinieki, Edijs Besons un Dons Fišers, un vaicāja pēc maniem vecākiem. Izdzirdējuši, ka vecāku nav mājās, vīrieši pagriezās un gāja projām. Bet es skrēju viņiem pakaļ, un mums izvērsās saruna, ko es pieminēju pašā sākumā.

Šie kristieši, protams, bija visai pārsteigti, kad es pateicu, ka esmu Jehovas lieciniece. Es paskaidroju savu situāciju un gauži lūdzos, lai viņi vakarā atnāk pie mums vēlreiz. Kad mamma izdzirdēja, ka vakarā mūs apciemos Jehovas liecinieki, viņa bija ļoti neapmierināta un sacīja, ka nelaidīs viņus pār slieksni. Mamma pat grasījās doties projām, pirms ieradīsies liecinieki. Es ar asarām acīs lūdzos, lai mamma neaiziet. Tieši tajā brīdī, kad viņa jau bija gatava promiešanai, atskanēja durvju zvans. Tas bija Edijs Besons. Iedomājieties, cik es biju priecīga, kad mamma piekrita mācīties Bībeli!

Beidzot es atkal varēju apmeklēt sapulces. Tomēr nepagāja ne gads, kad mamma kārtējo reizi izlēma, ka nevēlas turpināt Bībeles nodarbības. Šoreiz viņa man aizliedza kontaktēties ar Jehovas lieciniekiem un izmeta visas Jehovas liecinieku publikācijas, kādas vien viņa atrada mūsu mājā. Tomēr man izdevās noslēpt Bībeli, dziesmu grāmatu, divus Sargtorņa sējumus, divas Jehovas liecinieku gadagrāmatas un grāmatu Patiesība, kas var dot mūžīgu dzīvi *. Pēdējās Bībeles nodarbības laikā es Edijam Besonam jautāju, ko man tagad iesākt, jo es ļoti mīlēju Jehovu. Viņš mani mudināja pašai pētīt Bībeli un bieži vērsties pie Jehovas lūgšanās. Viņš sacīja, ka Jehova noteikti gādās par mani. Tolaik man bija kādi četrpadsmit gadi.

Manas ”sapulces”

Kopš tā laika es katru svētdienu, iegājusi savā istabā, iztēlojos, ka esmu sapulcē. ”Sapulci” es sāku un beidzu ar dziesmu ”Vērs savu skatu uz balvu!”, jo tā bija vienīgā Valstības dziesma, ko es mācēju nodziedāt. Vēl līdz šai dienai es nevaru dziedāt šo dziesmu bez asarām. Savās ”sapulcēs” es studēju rakstus no Sargtorņa sējumiem, kurus mamma nebija atradusi, un beigās es griezos pie Jehovas lūgšanā. Kaut gan man nebija iespējas satikties ar Jehovas lieciniekiem, manas ”sapulces” palīdzēja nezaudēt sajūtu, ka Jehova ir ar mani.

Kad man palika septiņpadsmit gadi, mēs ar mammu pārcēlāmies uz Monreālu. Tie bija ļoti grūti gadi, jo, lai nu kas, bet miers un saskaņa mūsu mājās nevaldīja.

Jehova mani atrada!

Kādu dienu mamma bija pieņēmusi no Jehovas lieciniekiem grāmatu Tu vari dzīvot mūžīgi paradīzē uz Zemes. Pārnākusi mājās, es ievēroju šo grāmatu uz galda un sāku to šķirstīt. Kad es ieraudzīju, ka tajā ir lietots Dieva vārds Jehova, es nevarēju novaldīt asaras un klusībā pie sevis teicu: ”Jehova, tu mani atradi!”

Es ļoti gribēju satikt savus kristīgos brāļus un māsas, taču nezināju, kur viņus meklēt. Bet tad mamma ieminējās, ka viens no mūsu kaimiņiem laikam ir Jehovas liecinieks. Pa ceļam uz darbu es aizgāju pie kaimiņa un piezvanīju pie durvīm. Durvis atvēra samiegojies vīrietis. Varat iedomāties, cik viņš bija pārsteigts, kad es pateicu, ka esmu Jehovas lieciniece un vēlos kristīties. Šis Jehovas liecinieks parūpējās, lai kāda kristīgā māsa, Josē Mirona, pasniegtu man Bībeles stundas. Tomēr drīz vien es atkal pieredzēju pretestību no mammas puses. Viņa paziņoja, ka par Jehovas liecinieci es varēšu kļūt tikai tad, kad man paliks astoņpadsmit gadi.

Vilinošs piedāvājums

Mans darba devējs bija ievērojis, ka mājās man klājas arvien smagāk. Viņš mani bieži aicināja pavadīt brīvdienas kopā ar viņu un viņa sievu. Tā kā man ļoti patīk zirgi, mēs bieži kopā ar šo laulāto pāri devāmies izjādēs. Ar laiku šie cilvēki man kļuva tik tuvi kā vecāki.

Kādu dienu darba devējs sacīja, ka viņi ar sievu ir mani no sirds iemīlējuši un vēlas, lai es pārceltos dzīvot pie viņiem.  Viņš man piedāvāja to, pēc kā es vienmēr biju ilgojusies, — dzīvi mīlošā ģimenē. Tomēr bija kāds noteikums: man būtu jāpārtrauc kontaktēties ar Jehovas lieciniekiem. Darba devējs lūdza, lai es pēc nedēļas pasaku, ko esmu izlēmusi šajā jautājumā, bet man nebija vajadzīga pat viena diena — es atbildēju uzreiz. Jehova ne brīdi nebija atstājis mani, un es nevarēju atstāt viņu.

Kalpoju Dievam

Dzīvot kopā ar mammu kļuva tik nepanesami, ka es pārcēlos pie sava patēva. Viņš mani mudināja turpināt Bībeles studēšanu, un 1983. gada 17. decembrī deviņpadsmit gadu vecumā es kristījos. Man bija neizsakāms prieks šajā dienā redzēt Ediju Besonu. Tagad viņam vairs nebija nekādu šaubu, ka es esmu Jehovas lieciniece.

Pēc kristīšanās patēva attieksme pret manu reliģisko pārliecību mainījās. Kad viņš redzēja, ka es lūdzu Dievu, viņš sāka runāt paceltā balsī un dažreiz pat mēģināja man ar kaut ko iesviest. Viņš arī uzstāja, lai es iegūtu augstāku izglītību, bet tas man būtu traucējis sasniegt mērķi, pēc kā es tiecos, — kļūt par pionieri jeb pilnas slodzes sludinātāju. Beigu beigās patēvs man pavēlēja atstāt viņa māju. Viņš man iedeva čeku par 100 dolāriem un sacīja, ka tad, kad man pret šo čeku būs jāizņem nauda, es sapratīšu, ka Jehova nerūpējas par mani.

1986. gada 1. septembrī es kļuvu par pionieri, un patēva čeks, pret kuru es tā arī neesmu izņēmusi naudu, vēl līdz pat šai dienai ir pie manis. Bez automašīnas tikt galā ar pioniera kalpošanu lauku rajonos dažkārt nemaz nav bijis viegli. Tomēr vietējās draudzes locekļi vienmēr sniedza lielu atbalstu un uzmundrinājumu.

Pēc kāda laika es iepazinos ar kādu jauku kristieti, kuru sauc Rūbens Lenss. 1989. gadā mēs apprecējāmies. Kopš 2002. gada mēs dzīvojam Miltonā, un Rūbens ir vecākais kādā no Miltonas draudzēm. Mūsu laulības dzīve ir viena no lielākajām Jehovas dāvanām, ko viņš man ir devis. Līdz pat 1993. gadam, kad piedzima mūsu pirmais bērns, Ērika, es kalpoju par pionieri. Vēl pēc trīs gadiem pasaulē nāca mūsu dēls Mika. Daudzus gadus es biju cietusi no vientulības, bet tagad Dievs Jehova mani ir bagātīgi svētījis ar ģimeni, kas mīl viņu tikpat stipri kā es.

Kaut gan bērnībā un pusaudzes gados es ne reizi vien biju nošķirta no Jehovas kalpiem, es nekad nepārtraucu paļauties uz Dievu un turēties pie cerības uz mūžīgu dzīvi paradīzē. (Jāņa 3:36.) Cik gan es esmu pateicīga Jehovam, ka viņš atrada mani!

[Zemsvītras piezīme]

[Attēls 15. lpp.]

Jāju ar sava darba devēja zirgu

[Attēls 15. lpp.]

Nellija Lensa ar vīru Rūbenu un bērniem Ēriku un Miku