Monteverde — dabas rezervāts mākoņos

NO ATMOSTIETIES! KORESPONDENTA KOSTARIKĀ

Siltie Karību musoni, kas pūš no jūras, atduras pret kalniem, kas sasniedz 1700 metru augstumu. Ceļoties gar tiem augšup, gaiss atdziest un tajā esošais mitrums kondensējas. Veidojas biezi, zemi mākoņi, kas pēc tam samērcē kalnus ar lietus straumēm vai ietin tos miglas plīvurā. Šādos apstākļos veidojas tā dēvētie mākoņu meži, kas izceļas ar savu neparasto krāšņumu.

TAS notika 1951. gadā. Četrdesmit četri cilvēki, kas pēc reliģiskās pārliecības bija kvēkeri, atstāja savas mājas Amerikas Savienotajās Valstīs, Alabamā, lai uzmeklētu vietu, kur viņi varētu dibināt mierīgu reliģisku kopienu. Meklējumi atveda viņus uz Centrālameriku, uz mākoņos tītajiem kalniem Kostarikas ziemeļrietumos. Apvidus bija nomaļš, un zeme te bija auglīga un samērā lēta.

Taču iekopt šo zemi nebija viegli. Mārvins Rokvels, viens no pirmajiem kolonistiem, atceras: ”Vienīgais ceļš, kas veda augšup kalnā, bija vēršu pajūgu iebrauktas sliedes, un mēs to līdzinājām ar kapļiem un lāpstām, lai mūsu apvidus automašīnas varētu pa to izbraukt.” Ar vietējo iedzīvotāju palīdzību kolonisti galu galā ierīkoja kalnos savu jauno mājvietu un nosauca to par Monteverdi jeb Zaļo kalnu.

Kolonisti pieņēma divus lēmumus, kuru sekas ir jūtamas vēl šodien. Viņi zināja, ka viņu lauksaimniecības kopienai būs jāspēj pašai sevi uzturēt. Bet ko viņi varētu ražot, lai produkcija nesabojātos garajā ceļā no kalniem  līdz tirgum? Kolonisti nolēma, ka vispiemērotākais produkts ir siers. No sākotnējās nelielās sierotavas tagad ir izaugusi siera fabrika, kurā ražo vairāk nekā četras tonnas siera dienā, kā arī citus piena produktus, piemēram, krējumu, krēmsierus un saldējumu.

Otrs lēmums attiecās uz 541 hektāru mežainas nogāzes augšpus viņu mājām. Tā kā šis nogāzes apgabals bija sateces baseins, kas nodrošināja ūdeni kolonistu mazajai hidroelektrostacijai, viņi nosprieda, ka tas ir jāsaudzē. Drīz meža bagātā augu un dzīvnieku valsts piesaistīja zinātnieku uzmanību, jo īpaši pēc tam, kad šeit tika atklāts oranžais krupis. (Skat. informāciju ielogojumā.) Sešdesmitajos gados zinātnieku grupa ar vietējo iedzīvotāju atbalstu izveidoja Monteverdes mākoņu meža rezervātu, kas drīz tika paplašināts, iekļaujot tajā arī minēto sateces baseinu. Vēlāk tas tika paplašināts vēl vairāk, un tagad rezervāta teritorija aptver aptuveni 10,5 tūkstošus hektāru.

Monteverdes mākoņu meža rezervāts ir viens no populārākajiem tūrisma objektiem Kostarikā. Katru gadu aptuveni 50 tūkstoši tūristu pa stāvo, līkumaino zemes ceļu brauc augšup uz Monteverdi. Te pulcējas putnu vērotāji un dabas pētnieki, lai apskatītu daudzo sugu putnus, dzīvniekus un augus, kas sastopami rezervātā un tā apkārtnē.

Augu valsts

Rezervāta ekosistēmas pamatu veido ap 500 sugu koki. Daži koki, zemi un mezglaini, sīksti turas pie klinšainām kraujām, pretodamies visiem vējiem. Citus kokus, kas aug no vēja pasargātās vietās, ieskauj neskaitāmi vīteņaugi, un to stumbri un zari ir noauguši ar lakstaugiem un pat krūmiem. Bet kā gan šie augi, ko sauc par epifītiem, spēj augt un zaļot, ja to saknes neiesniedzas zemē? Kādā informatīvā bukletā stāstīts: ”Šejienes ārkārtīgi mitrajā vidē epifīti arī bez plašas sakņu sistēmas bagātīgi saņem valgmi. Biezā veģetācija aiztur pietiekami daudz kritušo  lapu, ko lietus skalo lejā no lapotnes augšējiem slāņiem, nodrošinot epifītus ar barības vielām.”

Meža krāsu paleti, kurā dominē visdažādāko nokrāsu zaļie toņi, izraibina trīssimt sugu orhidejas. Lielu daļu zaļā fona veido papardes, kas bagātīgi aug šajā mežā — te sastopamas 200 paparžu sugas, un dažas papardes ir gandrīz 12 metrus augstas un 150 gadus vecas.

Ar ko izskaidrojama tāda bioloģiskā daudzveidība tik nelielā apgabalā? Viens no faktoriem, kas to veicina, ir reljefa īpatnības. Rezervāta teritorijā reljefs pazeminās gan Klusā okeāna, gan Karību jūras virzienā. Dažādā augstumā ir vērojamas krasas gaisa mitruma un temperatūras atšķirības, tāpēc te ir izveidojušās sešas atšķirīgas ekoloģiskās zonas ar atšķirīgu augu un dzīvnieku valsti.

Putni un dzīvnieki

Monteverde ir lieliska vieta putnu vērotājiem. 1996. gadā, veicot putnu uzskaiti teritorijā, kuras diametrs bija 25 kilometri un kura daļēji ietvēra sevī Monteverdes rezervātu, novērotāji 24 stundu laikā fiksēja 369 putnu sugu klātbūtni. Te var sastapt ārkārtīgi daudzveidīgus putnus, sākot ar sīciņajiem kolibri un beidzot ar grezno kvezalu. Daudzi brauc uz šejieni tieši tādēļ, lai redzētu kvezalu, kas ir viens no krāšņākajiem tropu putniem. Monteverdē ligzdo aptuveni 100 kvezalu pāru, taču šos putnus nav viegli ieraudzīt, jo to zaļais tērps saplūst ar meža zaļumu. Toties grūti ir nepamanīt kolibri, kas labprāt apmeklē pie vietējiem veikaliņiem un restorāniem izliktās barotavas. Laistīdamies koši violetos, smaragdzaļos un tirkīzzilos toņos, tie šaudās starp ziediem un barotavām, un to spārni vēzējas tik ātri, ka cilvēka acs tiem nespēj izsekot.

Monteverdes rezervātā mājo arī kādas 100 zīdītāju sugas. ”Tā ir viena no nedaudzajām atlikušajām vietām, kur sastopami.. pieci kaķu dzimtas pārstāvji: jaguāri, oceloti, pumas, garastes kaķi un jaguarundi,” teikts Costa Rica Handbook. Tomēr izvairīgie lielie kaķi turas pa gabalu no cilvēkiem. ”Puma tiek novērota apmēram reizi pusgadā,” Atmostieties! korespondentam stāstīja rezervāta vadītājs Rafaels Bolanjoss. ”Bet jaguāru izdodas ieraudzīt tikai reizi trīs gados.” Daudz lielākas ir izredzes sastapt kādu no aptuveni 120 sugu abiniekiem un rāpuļiem.

Ko Monteverdes rezervātam sola nākotne? Rezervāta dabas aizsardzībā ir ieguldītas lielas pūles, un līdz ar Santaelenas meža rezervāta un Bērnu mūžameža pievienošanu aizsargājamā teritorija nesen ir palielinājusies vairāk nekā divas reizes. (Skat. informāciju lappuses apakšā.) Cerams, šo dabas nostūri izdosies saglabāt un mākoņos tītajā mežā arī turpmāk kūsās daudzveidīga dzīvība.

[Papildmateriāls/Attēls 17. lpp.]

Oranžā krupja izzušana

Divdesmitā gadsimta 60. gados biologs Džejs Sevidžs augstu Monteverdes mežos atklāja oranžos krupjus. Cik zināms, Monteverde ir vienīgā vieta uz pasaules, kur bija sastopami šie koši oranžie abinieki. ”1985. gadā tika novērots aptuveni 1000 īpatņu liels bars,” stāsta Monteverdes mākoņu meža rezervāta vadītājs Rafaels Bolanjoss. ”Bet divus gadus vēlāk tika manīti vairs tikai daži krupji.” Tagad oranžos krupjus uzskata par izmirušiem.

Zinātnieks Alans Paunds, kas ir pētījis 20 varžu un krupju sugu izzušanu Monteverdes rezervātā, norāda, ka ”tieši pirms tam, kad saruka un izzuda daudzas abinieku populācijas, ieskaitot endēmiskos oranžos krupjus, bija vērojamas krasas novirzes no normas diennakts nokrišņu režīmā”.

[Norāde par autortiesībām]

© 2003 Richard Sage

[Papildmateriāls 18. lpp.]

Bērnu mūžamežs

Reiz kādā mazā Zviedrijas lauku skoliņā deviņgadīgi skolēni jautāja, ko viņi varētu darīt, lai glābtu lietusmežus. Ar skolotājas palīdzību viņi sakrāja naudu, par kuru 1988. gadā tika nopirkti seši hektāri apdraudēta lietusmeža. Tā radās Bērnu lietusmežs. Ziņas par šo pasākumu drīz vien izplatījās, un projektam pievienojās bērni no 44 valstīm. Tagad par bērnu sakrāto naudu ir nopirkti jau vairāki tūkstoši hektāru meža, kas no trim pusēm robežojas ar Monteverdes mākoņu meža rezervātu.

[Karte 16. lpp.]

(Pilnībā noformētu tekstu skatīt publikācijā)

Monteverde

[Attēls 16. lpp.]

Epifīti

[Attēls 16. lpp.]

Papardes

[Attēls 16., 17. lpp.]

Orhideja

[Attēls 18. lpp.]

Kolibri

[Norāde par autortiesībām]

THE HUMMINGBIRD SOCIETY / Newark Delaware USA

[Attēls 18. lpp.]

Kvezals

[Norāde par autortiesībām]

© Anthony Mercieca/SuperStock

[Attēls 18. lpp.]

Sarkanacu kokuvarde

[Norāde par attēla autortiesībām 17. lpp.]

Fons un orhideja: © Michael and Patricia Fogden