Kopš bērnības mācīts mīlēt Dievu

Pastāstījis Anatolijs Meļņiks

Daudzi mani sirsnīgi sauc par vectētiņu. Šis vārds mani aizkustina, jo liek man atcerēties manu vectēvu, kuru es ļoti mīlēju un kura priekšā es esmu liels parādnieks. Es gribētu nedaudz pastāstīt par viņu un par to, kā viņi abi ar vecmāmiņu ietekmēja gan savu ģimenes locekļu, gan arī daudzu citu cilvēku dzīvi.

ES PIEDZIMU Moldovas ziemeļos, Gļinas ciemā. * Pagājušā gadsimta 20. gados mūsu skaistajā kalnainajā apvidū no Rumānijas ieradās ceļojošie kalpotāji, ko tolaik dēvēja par piligrimiem. Manas mātes vecāki uzreiz atsaucās uz viņu sludināto Bībeles vēsti. 1927. gadā mani vecvecāki kļuva par Bībeles pētniekiem, kā tolaik tika saukti Jehovas liecinieki. Līdz 1939. gadam, kad sākās Otrais pasaules karš, mūsu nelielajā ciemā jau bija izveidojusies Jehovas liecinieku draudze.

1936. gadā, kad es piedzimu, gandrīz visi mani radinieki bija kļuvuši par Jehovas lieciniekiem, izņemot tēvu, kas joprojām apmeklēja pareizticīgo baznīcu. Otrā pasaules kara laikā viņš sāka nopietni domāt par dzīves jēgu un galu galā apņēmās kalpot mūsu Radītājam Dievam Jehovam un kristījās. Mūsu ģimenes garīgo izaugsmi lielā mērā veicināja vectēvs. Viņam bija dziļa mīlestība pret Bībeli, un viņš zināja no galvas vairākus simtus Bībeles pantu. Viņš jebkuru sarunu spēja pavērst tā, lai būtu iespējams runāt par Bībeli.

Es bieži sēdēju vectēvam klēpī un klausījos, kā viņš stāsta notikumus no Bībeles. Viņš manī ieaudzināja mīlestību pret Dievu, un es esmu par to viņam no sirds pateicīgs. Astoņu gadu vecumā es pirmo reizi kopā ar vectēvu devos sludināt. Ar Bībeles palīdzību mēs ciema iedzīvotājiem centāmies paskaidrot, kas ir Jehova un kā viņam tuvoties.

Sākas vajāšanas

1947. gadā komunistiskās politikas un pareizticīgo baznīcas spiediena ietekmē Moldovas varas iestādes sāka vajāt Jehovas lieciniekus. Valsts drošības dienesta aģenti, kā arī vietējās milicijas pārstāvji mēdza ierasties mūsu mājās un izjautāt mūs par to, kas vada sludināšanu, no kurienes mēs saņemam literatūru un kur notiek sapulces. Viņi sacīja, ka apturēs Jehovas liecinieku darbību, kuri, pēc viņu apgalvojuma, ”kavē komunisma attīstību valstī”.

 Līdz tam laikam arī mans tēvs, kas bija labi izglītots cilvēks, bija dziļi iemīlējis Bībeles patiesību. Viņi abi ar vectēvu prata atbildēt pratinātājiem tā, lai nenodotu kristīgos brāļus un māsas. Viņi abi bija drosmīgi un sirsnīgi cilvēki, kam rūpēja ticības biedru labklājība. Līdzīgi viņiem arī mamma vienmēr saglabāja mieru un savaldību.

1948. gadā tēvs tika arestēts. Mēs tā arī nekad neuzzinājām, kādas apsūdzības pret viņu bija izvirzītas. Viņam piesprieda septiņus gadus stingra režīma cietumā un divus gadus izsūtījumā. Galu galā viņš tika izsūtīts uz Magadanas apgabalu, kas atrodas tālu Krievijas ziemeļaustrumos, vairāk nekā 7000 kilometru no mūsu mājām. Es viņu neredzēju deviņus gadus. Bija tik grūti dzīvot bez tēva, taču vectēvs mani vienmēr atbalstīja.

Izsūtījums

1949. gada 6. jūnija naktī mūsu mājā iebruka virsnieks divu kareivju pavadībā. Viņi sacīja, ka mums ir divas stundas laika, lai savāktu mantas un dotos uz viņu automašīnu. Nekas vairāk mums netika paskaidrots. Viņi mums vienkārši pateica, ka mēs tiksim izsūtīti un nekad vairs neatgriezīsimies. Tā nu es kopā ar mammu, vectēvu un vecomāti, kā arī ar citiem Jehovas lieciniekiem tiku izsūtīts uz Sibīriju. Man toreiz bija tikai 13 gadu. Pēc pāris nedēļām mēs jau atradāmies Sibīrijas taigā, purvainā apvidū necaurejamu mežu ielenkumā. Cik gan ļoti apkārtne šeit atšķīrās no apkārtnes manās dzimtajās vietās, kur man tik ļoti patika! Reizēm mēs raudājām. Tomēr mēs bijām pārliecināti, ka Jehova mūs nekad nepametīs.

Nelielajā ciematiņā, uz kuru mēs bijām atvesti, bija tikai desmit guļbaļķu būdas. Pārējie Jehovas liecinieki bija izsūtīti uz citiem šī plašā apvidus ciemiem. Lai iebiedētu vietējos iedzīvotājus, kā arī radītu viņiem aizspriedumus pret mums, varas pārstāvji bija paziņojuši, ka Jehovas liecinieki nodarbojoties ar kanibālismu. Taču drīz vien cilvēki saprata, ka tie ir meli un ka nav iemesla baidīties no mums.

Pirmos divus mēnešus mēs dzīvojām kādā vecā būdā. Taču pirms bargās Sibīrijas ziemas iestāšanās mums vajadzēja uzbūvēt piemērotāku mājokli. Vectēvs un vecāmāte mums ar mammu palīdzēja uzbūvēt vienkāršu puszemnīcu. Tajā mēs nodzīvojām vairāk nekā trīs gadus. Bez atļaujas mēs nedrīkstējām atstāt ciematu, kurā dzīvojām, un šāda atļauja tā arī netika dota.

Pēc kāda laika man atļāva apmeklēt skolu. Tā kā mani reliģiskie uzskati atšķīrās no šejieniešu uzskatiem, skolotāji un skolasbiedri man bieži uzdeva jautājumus par manu ticību. Vectēva acis mirdzēja priekā, kad es, pārnācis mājās no skolas, stāstīju viņam, kā es esmu spējis citiem paskaidrot Jehovas liecinieku uzskatus.

Mazliet vairāk brīvības

Pēc Staļina nāves 1953. gadā mūsu dzīve nedaudz uzlabojās. Mums tika atļauts atstāt ciematu. Šī atļauja mums deva iespēju satikties ar ticības biedriem un apmeklēt sapulces, kas notika ciematos, kur dzīvoja citi izsūtītie Jehovas liecinieki. Mēs tikāmies nelielās grupās, lai nepiesaistītu apkārtējo uzmanību. Lai nokļūtu uz sapulcēm, mums bija jāveic aptuveni 30 kilometru garš ceļš, un reizēm gaisa temperatūra noslīdēja līdz mīnus 40 grādiem, bet sniegs, pa kuru mēs bridām, sniedzās mums līdz ceļiem. Nākamajā dienā pēc sapulces mūs gaidīja garš atpakaļceļš. Ceļā mēs ieturējāmies ar kādu marinētu gurķi un pāris gabaliņiem cukura. Tomēr mēs jutāmies tikpat laimīgi kā senatnē dzīvojušais ķēniņš Dāvids. (Psalms 122:1.)

1955. gadā es kristījos. Neilgi pirms tam kādā draudzes sapulcē, kas notika kaimiņu ciemā, es biju saticis Lidiju, pazemīgu tumšmatainu meiteni. Tāpat kā mēs, arī viņas ģimene bija no  Moldovas izsūtīti Jehovas liecinieki. Lidijai bija skanīga balss, un viņa zināja no galvas gandrīz visas 337 dziesmas no dziesmu grāmatas, ko mēs tolaik izmantojām sapulcēs. Tas mani dziļi iespaidoja, jo arī man ļoti patika mūsu dziesmas. 1956. gadā mēs ar Lidiju nolēmām apprecēties.

Mēs atlikām precēšanos, jo gribējām saņemt mana tēva piekrišanu. Mēs bijām uzzinājuši, ka tēvs ir izsūtīts uz Magadanu, un es viņam uzrakstīju vēstuli. Drīz pēc tam tēvs tika atbrīvots un varēja atbraukt pie mums. Viņš mums pastāstīja, kā viņš un citi kristieši ar Dieva palīdzību bija izdzīvojuši darba nometnes drausmīgajos apstākļos. Šie stāsti stiprināja mūsu ticību.

Neilgi pēc tēva atgriešanās notika nelaime. Māte lielā katlā sildīja eļļu, ko mēs izmantojām krāsām un lakām. Pēkšņi katls ar verdošo eļļu apgāzās, un tā saturs uzgāzās mammai. Viņa nomira slimnīcā. Mēs bijām satriekti, tomēr ar laiku zaudējuma sāpes pierima. Vēlāk tēvs apprecēja Tatjanu, Jehovas liecinieci no kaimiņu ciema.

Darām vairāk kalpošanā

1958. gadā mēs ar Lidiju pārcēlāmies uz krietni lielāku ciematu, kas atradās aptuveni 100 kilometrus no mūsu iepriekšējās dzīvesvietas. Mēs bijām lasījuši, ka kristieši citās zemēs sludina pa mājām, tāpēc savā jaunajā dzīves vietā mēs mēģinājām darīt to pašu. Protams, žurnāli Sargtornis un Atmostieties! bija aizliegti, taču tie tika slepeni piegādāti no citām vietām. Agrāk mēs bijām saņēmuši žurnālus savā dzimtajā valodā, bet tad mēs uzzinājām, ka turpmāk saņemsim žurnālus tikai krievu valodā. Tāpēc mēs nopietni centāmies uzlabot savas krievu valodas zināšanas. Pat vēl šodien es varu atcerēties ne tikai tajā laikā žurnālos publicēto rakstu nosaukumus, bet arī vairākas domas no tiem.

Lai sagādātu iztiku, Lidija strādāja labības elevatorā, bet es strādāju pie kokmateriālu izkraušanas. Darbs bija nogurdinošs, bet samaksa — niecīga. Kaut arī Jehovas liecinieki tika uzskatīti par apzinīgiem strādniekiem, mēs nesaņēmām ne pabalstus, ne prēmijas. Amatpersonas atklāti teica: ”Jehovas lieciniekiem nav vietas komunistiskā sabiedrībā.” Tomēr mēs priecājāmies, ka atbilstam vārdiem, ko par saviem sekotājiem bija sacījis Jēzus: ”Viņi nav no pasaules, tāpat kā es neesmu no pasaules.” (Jāņa 17:16.)

Jauni pārbaudījumi

1959. gadā mums piedzima meita, ko mēs nosaucām par Valentīnu. Drīz pēc tam sākās jauns vajāšanu vilnis. Britu enciklopēdijā par to ir teikts: ”1959.—1964. gadā Ministru Padomes priekšsēdētājs Ņikita Hruščovs īstenoja jaunu antireliģisku kampaņu.” Valsts drošības komitejas pārstāvji mums sacīja, ka padomju valdības mērķis ir izskaust visas reliģijas, it īpaši Jehovas lieciniekus.

Kad Valentīna bija apmēram gadu veca, es tiku iesaukts armijā. Par atteikšanos no karadienesta man piesprieda piecu gadu cietumsodu. Reiz, kad Lidija bija ieradusies apmeklēt mani ieslodzījuma vietā, kāds Valsts drošības komitejas pulkvedis viņai pateica: ”Mēs esam saņēmuši paziņojumu no Kremļa, ka pēc diviem gadiem Padomju Savienībā vairs nebūs neviena Jehovas liecinieka.” Tad viņš Lidiju brīdināja: ”Jums ir jāatsakās no savas ticības, citādi jūs nokļūsiet cietumā.” Pulkvedis uzskatīja, ka ar šādiem draudiem var apklusināt Jehovas liecinieces, kuras viņš sauca par ”vārguļu baru”.

Neilgā laikā lielākā daļa kristīgo brāļu bija nonākuši cietumos un darba nometnēs. Taču drosmīgās kristietes turpināja sludināt.  Pakļaudamas sevi lielam riskam, viņas slepus piegādāja literatūru cietumos un darba nometnēs ieslodzītajiem ticības biedriem. Arī Lidijai bija jāsastopas ar šādiem pārbaudījumiem. Manas sievas dzīvi apgrūtināja arī tas, ka viņai uzmanību pievērsa vīrieši, kas gribēja izmantot manu prombūtni. Turklāt manai sievai bija pateikts, ka es nekad netikšu atbrīvots. Tomēr mani atbrīvoja.

Atbrīvošana un pārcelšanās uz Kazahstānu

1963. gadā mana lieta tika izskatīta vēlreiz, un pēc trim cietumā pavadītiem gadiem es tiku atbrīvots. Taču mēs nekur nevarējām saņemt pierakstu, tāpēc es nevarēju dabūt darbu. Valsts izdotā likumā bija noteikts: ”Nevienam, kam nav pastāvīgas dzīvesvietas, nav atļauts strādāt.” Mēs dedzīgā lūgšanā vērsāmies pie Jehovas pēc palīdzības. Tad mēs izlēmām pārcelties uz Petropavlovsku, kas atrodas Kazahstānas ziemeļos. Bet vietējās varas pārstāvji jau bija saņēmuši informāciju par mums un neatļāva mums šeit ne dzīvot, ne strādāt. Aptuveni 50 Jehovas liecinieki šajā pilsētā sastapās ar līdzīgu pretestību.

Kopā ar vēl vienu Jehovas liecinieku ģimeni mēs devāmies uz dienvidiem, uz nelielu pilsētiņu Ščučinsku. Šeit nebija neviena Jehovas liecinieka un varas pārstāvjiem nekas nebija zināms par mūsu darbību. Aptuveni nedēļu es kopā ar otras ģimenes galvu Ivanu meklēju darbu, kamēr mūsu sievas palika dzelzceļa stacijā, kur mēs pārlaidām naktis. Galu galā mēs ar Ivanu atradām darbu stikla fabrikā. Visi kopā mēs noīrējām vienu nelielu istabu, kurā bija vieta tikai divām gultām un pāris citām lietām, tomēr mums ar to pietika.

Mēs ar Ivanu strādājām uzcītīgi, un mūsu darba devēji bija ļoti apmierināti ar mums. Pēc kāda laika mani atkal iesauca armijā, taču fabrikas direktors jau zināja par manu uz Bībeli balstīto nostāju, kas man neļāva iesaistīties militārajā dienestā. Man par lielu pārsteigumu, viņš sazinājās ar kara komisariāta priekšnieku un pateica, ka mēs ar Ivanu esam ļoti prasmīgi strādnieki un ka fabrika nespēj turpināt darbu bez mums. Tā mums atļāva palikt.

Audzinu bērnus un kalpoju citiem

Mūsu otrā meita Ļiļa piedzima 1966. gadā. Gadu vēlāk mēs pārcēlāmies uz Belije Vodiem, pilsētu Kazahstānas dienvidos netālu no Uzbekistānas robežas, kur bija neliela grupiņa Jehovas liecinieku. Drīz šeit tika izveidota draudze, un es tajā tiku iecelts par vadošo pārraugu. 1969. gadā mums piedzima dēls Oļegs, bet divus gadus vēlāk nāca pasaulē mūsu jaunākā meita Nataša. Mēs ar Lidiju nekad neaizmirsām, ka bērni ir Jehovas dāvana. (Psalms 127:3.) Mēs bieži pārrunājām, ko darīt, lai iemācītu viņiem mīlēt Jehovu.

Pat vēl septiņdesmitajos gados lielākā daļa kristīgo brāļu atradās darba nometnēs. Daudzās draudzēs trūka pienācīgas pārraudzības un vadības. Tāpēc Lidija uzņēmās galvenās rūpes par bērnu audzināšanu, reizēm būdama bērniem gan mātes, gan tēva vietā, bet es palaikam veicu ceļojošā pārrauga pienākumus. Es apmeklēju draudzes Kazahstānā, kā arī kaimiņu republikās — Tadžikistānā, Turkmenistānā un Uzbekistānā. Bez tam es strādāju, lai apgādātu ģimeni, un Lidija ar bērniem man labprāt palīdzēja.

Kaut arī es reizēm biju prom no mājām vairākas nedēļas no vietas, es centos bērniem apliecināt savu mīlestību un palīdzēt viņu garīgajā izaugsmē. Mēs ar Lidiju kopā sirsnīgi lūdzām Jehovu, lai viņš palīdz mūsu bērniem, un pārrunājām ar viņiem, kā pārvarēt bailes no cilvēkiem un attīstīt ciešas attiecības ar Jehovu. Bez savas dārgās sievas nesavtīgā atbalsta es nebūtu spējis pildīt ceļojošā pārrauga pienākumus. Lidija un citas kristīgās māsas nebūt nebija ”vārguļu bars”, kā bija apgalvojis drošības dienesta pulkvedis. Viņas bija stipras — garīgā ziņā viņas bija īsti spēkavīri! (Filipiešiem 4:13.)

1988. gadā, kad visi mūsu bērni jau bija lieli, mani norīkoja pastāvīgi veikt ceļojošā pārrauga darbu. Mans rajons aptvēra lielāko daļu Centrālās Āzijas republiku. Pēc tam, kad  1991. gadā bijušajā Padomju Savienībā tika oficiāli reģistrēta Jehovas liecinieku darbība, Āzijas republikās par pārraugiem sāka kalpot arī citi spējīgi un garīgi nobrieduši vīrieši. Pašlaik šajās republikās ir 14 ceļojošie pārraugi, bet Jēzus Kristus nāves atceres vakaru pagājušajā gadā te apmeklēja vairāk nekā 50 000 cilvēku.

Negaidīts uzaicinājums

1998. gada sākumā man negaidīti piezvanīja no Jehovas liecinieku Krievijas filiāles. ”Anatolij, vai jūs ar Lidiju neesat domājuši par pilnas slodzes kalpošanu?” man tika jautāts. Protams, mēs bijām domājuši par to, ka mūsu bērni varētu kalpot pilnu slodzi. Mūsu dēls Oļegs tajā laikā jau piecus gadus bija strādājis Jehovas liecinieku filiālē.

Kad es Lidijai pateicu, ka piedāvājums kalpot pilnu slodzi ir izteikts mums, viņa jautāja: ”Bet ko mēs iesāksim ar māju, dārzu un visu iedzīvi?” Tomēr, vērsušies pie Dieva lūgšanā un pārrunājuši savā starpā šo jautājumu, mēs izlēmām pieņemt mums izteikto piedāvājumu. Galu galā mēs tikām uzaicināti kalpot Jehovas liecinieku administratīvajā centrā Kazahstānas pilsētā Isikā, netālu no Alma-Atas. Šeit mūsu bībeliskās publikācijas tiek tulkotas vietējās valodās.

Mūsu ģimene tagad

Cik gan pateicīgi mēs esam Dievam, ka viņš mums palīdzēja iemācīt bērniem Bībeles patiesību! Mūsu vecākā meita Valentīna apprecējās, un 1993. gadā viņa ar vīru pārcēlās dzīvot uz Vācijas pilsētu Ingelheimu. Viņiem ir trīs bērni, visi kristīti Jehovas liecinieki.

Arī mūsu otrā meita Ļiļa ir precējusies. Viņa kopā ar vīru, kas ir draudzes vecākais Belije Vodu draudzē, abiem saviem bērniem māca mīlēt Dievu. Oļegs apprecējās ar Natašu, kristīgu māsu no Maskavas, un viņi kopā kalpo Jehovas liecinieku filiālē, kas atrodas netālu no Sanktpēterburgas. 1995. gadā apprecējās arī mūsu jaunākā meita Nataša, un viņa kopā ar vīru kalpo krievu valodas draudzē Vācijā.

Palaikam visa mūsu lielā ģimene sanāk kopā. Mūsu bērni saviem bērniem stāsta, kā ”mamma” un ”paps” ir klausījuši Jehovam un mācījuši bērniem mīlēt patieso Dievu Jehovu un kalpot viņam. Es redzu, kā šie stāsti palīdz mūsu mazbērniem garīgi augt. Jaunākais mazdēls man atgādina mani pašu, kāds es biju viņa vecumā. Reizēm viņš apsēžas man klēpī un lūdz, lai es pastāstu kādu notikumu no Bībeles. Man acīs riešas asaras, kad es atceros, kā es mēdzu sēdēt klēpī savam vectēvam un kā viņš man palīdzēja iemīlēt mūsu Izcilo Radītāju un kalpot viņam.

[Zemsvītras piezīme]

[Attēls 11. lpp.]

Es kopā ar vecākiem pie mūsu mājām Moldovā neilgi pirms tēva aresta

[Attēls 12., 13. lpp.]

Mēs ar Lidiju 1959. gadā izsūtījumā

[Attēls 13. lpp.]

Lidija kopā ar mūsu meitiņu Valentīnu tajā laikā, kad es atrados cietumā

[Attēls 15. lpp.]

Kopā ar Lidiju tagad

[Attēls 15. lpp.]

Kopā ar mūsu bērniem un mazbērniem, kas visi kalpo Jehovam