Es biju kikapu cilts garīgais vadonis

PASTĀSTĪJIS BOBS LĪ VAITS VECĀKAIS

Esmu dzimis 1935. gadā Maklaudas pilsētiņā (Oklahomas štats, ASV). Es nācu pasaulē vikiapā — ar koka mizu un zāļu pīteņiem apvilktā indiāņu būdā. Mans kikapu * vārds ir Peimītonva, kas nozīmē ”Aizplūstošais ūdens”. Ar indiāņu tradicionālo reliģiju es tiku iepazīstināts, būdams vēl mazs zēns.

DAUDZUS gadus mans vectēvs, tāpat kā viņa tēvs pirms viņa, bija kikapu cilts Ūdens klana garīgais vadonis. Kad viņš nomira, neatstājis dēlu, 12 klanu vecākie nolēma, ka garīgā vadoņa vieta jāieņem viņa vecākās meitas vecākajam dēlam. Šis dēls biju es.

Kā es kļuvu par garīgo vadoni

Parasti neviens nekļūst par garīgo vadoni, kamēr viņš nav sasniedzis 30 gadu vecumu, un tas notiek tikai pēc gavēšanas perioda, kura laikā viņš redz vīzijas vai saņem kaut kādas citas īpašas norādes par jauno pienākumu pildīšanu. Kad man sāka mācīt kikapu tradicionālo reliģiju, es vēl biju mazs zēns. Man tika nodots garīgā vadoņa apģērbs un mīšons jeb svētais sainis, kas atgādināja apmēram 60 centimetru garu regbija bumbu. Šajā no dzīvnieku ādām pagatavotajā sainī, ko mēdz dēvēt arī par zāļu saini, bija ietīti dažādi reliģiski priekšmeti. Es pavadīju garas stundas, sēdēdams cilts vadoņu svētās telts vissvētākajā nodalījumā un klausīdamies viņu atklāsmēs. Tā es kļuvu par kikapu cilts nākamo garīgo vadoni.

Iespaidi, ko es tajā laikā guvu, spēcīgi ietekmēja manu jauno prātu. Tā kā reliģiskās tradīcijas, ko mūsu cilts bija krājusi daudzu paaudžu gaitā, nekur netika pierakstītas, es kļuvu par vienīgo to glabātāju. Ja viss būtu noticis pēc klanu vecāko prāta, es būtu palicis kopā ar cilti un līdz pat šai dienai pildītu tās garīgā vadoņa pienākumus.

Taču es atstāju cilti un devos uz Kanzasas štatu, lai iegūtu izglītību. Tas klanu vecākajos viesa bažas, jo viņi baidījās, ka mani pārņems savā varā ”balto cilvēku pasaule”. Beidzis mācības, es pārcēlos uz Losandželosu Kalifornijas štatā un tur satiku Daienu, kas man bija patikusi  jau kopš bērnības. Viņa ir no Lāča klana, un viņas indiāņu vārds ir Tunotakva jeb Lācis, kas pagriežas. Mūsu mātes un vectēvi ilgus gadus bija bijuši draugi. 1956. gada septembrī mēs ar Daienu apprecējāmies. Arī Daiena bija saņēmusi reliģisku audzināšanu. Viņas vectēvs kikapu ciltī bija izplatījis peijotu reliģiju. (Skat. ielogojumu 22. lpp.)

Peijotu reliģija

Peijotu reliģija mūsdienās tiek praktizēta daudzās indiāņu ciltīs. Kā norādīts enciklopēdijā The Encyclopedia of Native American Religions, liela nozīme peijotu reliģijas attīstībā un izplatīšanā Indiāņu teritorijā bija komanču virsaitim Kvanaham Pārkeram (ap 1845.—1911.). Cildinādams peijota — kaktusa, no kura šī reliģija ir ieguvusi savu nosaukumu, — halucinogēnās īpašības un šķietamo dziedniecisko spēku, viņš panāca, ka peijotu reliģijai pievienojās daudzi Ziemeļamerikas indiāņi. Gan kikapu, gan citās ciltīs tradicionālā reliģija un peijotisms pastāvēja līdztekus.

Holivudas periods

Dzīvodams Losandželosā, es sāku aktīvi darboties vairākos indiāņu klubos un biedrībās un kļuvu par Bungu un spalvu kluba, Indiāņu ķegļu asociācijas un Nacionālās indiāņu sporta asociācijas prezidentu. Tāpat es tiku iekļauts Losandželosas Indiāņu centra direktoru padomē.

Pakāpeniski es iepazinos ar vairākām Holivudas slavenībām. Starp maniem paziņām bija Dzelzs Acu Kodijs, kas bija ieguvis popularitāti ar televīzijas raidījumiem par ekoloģiju, un Džejs Silverhīls, kas atveidoja indiāni Tonto TV seriālā The Lone Ranger. Pazīstamākās filmas, kurās piedalījos arī es, bija Westward Ho, the Wagons! ar Fesu Pārkeru galvenajā lomā un Pardners, kurā tēloja tādas kinozvaigznes kā Dīns Mārtins un Džerijs Lūiss.

Kādu laiku mēs ar Daienu strādājām arī Disnejlendā. Man ik stundu bija jānospēlē desmit minūtes garš skečs, bet Daiena par savu darbu ar smaidu saka: ”Man nebija jādara nekas vairāk kā jāuzvelk savs kostīms un visu dienu jāpastaigājas apmeklētāju vidū, ”tēlojot” indiānieti.”

Iepazīšanās ar citu reliģiju

1962. gadā Daienu apmeklēja kāda Jehovas lieciniece un iedeva viņai mazu brošūriņu. Lieciniece turpināja nākt uz mūsu mājām, bet Daiena izturējās izvairīgi. Kad lieciniece reiz pavaicāja skaidri un gaiši, vai Daiena vēlas, lai pie viņas vairs nenāk, sieva pie sevis nodomāja: ”Jā! Jā!” Bet, gribēdama būt laipna, viņa atbildēja: ”Nē, protams, nē!” Tā nu lieciniece turpināja pie mums iegriezties, un Daiena pēc tam man vienmēr pastāstīja, par ko viņas bija runājušas. Ja sieva kādreiz aizmirsa to izdarīt, es pats viņai vaicāju: ”Vai tā Jehovas lieciniece bija atnākusi? Ko viņa stāstīja?”

Reiz šī sieviete Daienai ieminējās, ka Losandželosā notiks Jehovas  liecinieku sapulce, kurā būs iespējams noklausīties speciālu runu. Ja mēs gribot uz to aiziet, viņa varot pieskatīt mūsu četrus bērnus. Nospriedusi, ka es noteikti negribēšu iet, Daiena sākumā man par to pat neieminējās, bet, kad lieciniece viņu vairākkārt bija mudinājusi parunāt ar mani,viņa beidzot man pastāstīja par sapulci. Sievai par lielu pārsteigumu, es sacīju: ”Tu gribi teikt, ka viņa piedāvājās palikt šeit, lai pieskatītu un paēdinātu mūsu bērnus? Šī baltā sieviete?”

Tā 1969. gadā mēs apmeklējām mūsu pirmo sapulci. Tiesa, ne visu, kas tajā tika runāts, es sapratu, bet mani dziļi iespaidoja tas, cik labi šis pasākums bija organizēts. Kaut arī pārtraukums bija īss un uz sapulci bija ieradušies ap 20 tūkstoši cilvēku, brīvprātīgie paspēja visus apkalpot, tā ka neviens nepalika bez pusdienām. Tāpat es pamanīju, ka Jehovas liecinieku vidū nav rasu aizspriedumu — melnie un baltie cilvēki cits citu sauca par brāļiem un māsām.

1969. gada augustā Jehovas liecinieki sāka ar mani Bībeles nodarbības, izmantojot grāmatu Patiesība, kas var dot mūžīgu dzīvi *. Jāatzīst, ka es piekritu mācīties Bībeli savtīgu apsvērumu dēļ. Tā kā es darbojos vairākās indiāņu organizācijās, es plānoju ar laiku uzsākt politisku karjeru. Es nospriedu, ka man jāiegūst Bībeles zināšanas, jo politiķi mēdza to citēt un, kā man šķita, tajā labi orientējās. Tagad es saprotu, cik maz šie cilvēki patiesībā zināja par Dieva Rakstiem.

Lielas pārmaiņas

Bībeles zināšanu ietekmē mana dzīve sāka strauji mainīties. Es aizgāju no visiem klubiem un asociācijām, kurās biju darbojies, un sapratu, ka man jāsarauj saites arī ar manu agrāko reliģiju. Atceros, kā es apsēdos pie galda, lai uzrakstītu vēstuli par izstāšanos. Es uzrakstīju lapas augšpusē datumu, uzrunu ”Cienījamais..” un tad apstājos, labu brīdi cenzdamies  saprast, kam man vēstule jāadresē. Galu galā es nonācu pie secinājuma, ka vēstule jāraksta cilts garīgajam vadonim — tātad man! Šīs vēstules vietā es uzrakstīju vēstuli savai mātei, kurā viņai pastāstīju, ka turpmāk vairs nepiederēšu pie kikapu reliģijas un nepildīšu tās garīgā vadoņa pienākumus.

1970. gada 3. janvārī mēs ar sievu kristījāmies un kļuvām par Jehovas lieciniekiem. Pēc trim gadiem es sāku kalpot par kristiešu draudzes vecāko. Iedomājieties: es, bijušais kikapu cilts garīgais vadonis, rūpējos par kristiešu draudzi, kuras locekļi pielūdz Visuma Augstāko valdnieku — Dievu Jehovu! 1974. gada jūlijā mēs atgriezāmies Oklahomas štatā, Maklaudas pilsētā, lai palīdzētu Amerikas pirmiedzīvotājiem uzzināt par vienīgo patieso cilvēces cerību, kas izklāstīta Bībelē.

Tāpat kā citas ciltis, arī kikapu izmantoja pielūgsmē tabaku. Interesanti, ka viņi to nesmēķēja. Viņi kaisīja tabaku ugunī kā kvēpināmās zāles, ticēdami, ka viņu lūgšanas pacelsies debesīs kopā ar dūmiem, kas rodas, tabakai sadegot. Vecākie kikapu cilts vadītāji uzskatīja, ka smēķēt tabaku ir nosodāmi un ka paradums izmantot pīpi smēķēšanai nāk no Eiropas.

Man ir vaicājuši, vai man nav kādas fotogrāfijas, kur es būtu redzams cilts garīgā vadoņa apģērbā. Šādas fotogrāfijas man nav, jo fotografēšanās bija aizliegta aiz bailēm no tā, ko burvji varētu ar fotogrāfijām izdarīt. Ikreiz, kad man nogrieza matus, tie tika rūpīgi aprakti, un nevienam nebija atļauts tiem pieskarties. Šādas rīcības mērķis bija nodrošināties, lai tie netiktu izmantoti buršanā, pret ko indiāņiem ir ļoti nopietna attieksme.

Kad es biju pametis kikapu tradicionālo reliģiju, manus pienākumus pārņēma klanu vecākie. Ar laiku tie 12 vecākie, kas bija mani izraudzījuši par garīgo vadoni, nomira, un viņu vietā nāca citi, kas pakāpeniski ieviesa izmaiņas kikapu reliģijā. Patlaban dzīvs ir palicis tikai viens klana vecākais, un viņš ir ļoti vecs. Bet man nav nekādas vēlēšanās nodot tālāk zināšanas, kas man savulaik tika uzticētas.

Tagad es veltu savus spēkus tam, lai iepazīstinātu ar Bībeles patiesību cilvēkus no visām tautām un ciltīm. Tā kā es esmu pilnas slodzes sludinātājs, man ir bijusi priekšrocība mācīt Bībeli daudzos indiāņu rezervātos pa visām Amerikas Savienotajām Valstīm. Es esmu runājis ar oseidžiem Oklahomā, mohaviem, hopiem un navahiem Arizonā un daudziem citiem. Sarunās ar indiāņiem es mēdzu pieminēt, ka izteiciens ”laimīgie medību lauki”, ko mēs kopš seniem laikiem esam lietojuši, runājot par cerību uz dzīvi pēc nāves, liek domāt par zemi. Tātad mēs vienmēr esam gribējuši dzīvot uz zemes, nevis debesīs. Es ļoti gaidu laiku, kad atgriezīsies dzīvē iepriekšējās indiāņu paaudzes, lai mācītu tām par Dieva jauno pasauli. (Jāņa 5:28, 29; 2. Pētera 3:13.)

[Zemsvītras piezīmes]

[Papildmateriāls/Attēls 22. lpp.]

Kas ir peijotu reliģija?

Peijots ir neliels kaktuss bez adatām (skat. attēlu pa labi), kas galvenokārt sastopams Riograndes (Riobravo del Nortes) ielejā Meksikā un Teksasā. Par peijotu reliģijas piekritējiem ir kļuvuši vairāk nekā 200 tūkstoši Ziemeļamerikas indiāņu. ”Peijotisma izcelsme ir meklējamā senajā Meksikā, un, kaut arī tajā ir ienākuši atsevišķi kristietības elementi, tā joprojām ir palikusi indiāņu reliģija.” (A Native American Encyclopedia—History, Culture, and Peoples.) Peijotu reliģijā galvenās ir Pusmēness un Lielā Mēness ceremonijas. Abas šīs ceremonijas ”sevī apvieno indiāņu kultūras un kristietības elementus”. Peijotu reliģijas ceremonijas parasti sākas sestdienā un ilgst visu nakti. Tajās piedalās grupa vīriešu, kas sapulcējas koniskā teltī, ko sauc par tipi. Sasēdušies aplī, viņi ēd rūgtos peijotu izaugumus, kas viņiem izraisa halucinācijas, un ritmiskas bungu rīboņas un grabuļa pavadījumā dzied rituālas dziesmas.

[Norāde par autortiesībām]

Courtesy TAMU Cactus Photo Gallery

[Attēls 21. lpp.]

Kikapu kareivja apģērbā

[Attēls 23. lpp.]

Ar sievu Daienu tagad