Teroristu upuru rētas dzīst lēni

NO ATMOSTIETIES! KORESPONDENTA SPĀNIJĀ

ŠĀ GADA 11. martā Spānijas galvaspilsētu Madridi satricināja desmit sprādzieni, kas nogranda trijās dzelzceļa stacijās. Vienlaikus sarīkojot uzbrukumu četriem metro vilcieniem, teroristi nogalināja 190 cilvēkus un ievainoja gandrīz 1800.

 Spridzekļi eksplodēja no rīta, kad vilcieni bija pārpildīti, tāpēc postījumi bija briesmīgi. ”Es redzēju, kā vesels vagons palēcās metra augstumā — tik spēcīgs bija sprādziens,” stāstīja šo notikumu aculieciniece Aroa. ”Kad izkļuvu no vagona, visa apkārtne izskatījās pēc karalauka. Ir šausmīgi redzēt notiekam tādu slaktiņu.” Nāvējošie sprādzieni nogranda vēl trijos vilcienos; bumbas bija ievietotas kopumā desmit vagonos. Teroristi bija atstājuši mugursomas, pilnas ar spridzekļiem, un pēc tam tos detonējuši no mobilajiem telefoniem.

Dažiem pasažieriem ir palaimējies tajā ziņā, ka viņus nenomoka atmiņas par šiem šaušalīgajiem notikumiem. Bet Aroa, tāpat kā vairākiem simtiem citu cilvēku, vēl ilgi būs jādziedē fiziskās un emocionālās brūces. ”Sprādziena dēļ ir nopietni cietusi mana dzirde,” teica Aroa. ”Taču vēl vairāk mani biedē šaušalīgās ainas no notikumu vietas, kas atkal un atkal ataust man atmiņā.”

”Par laimi, es esmu Jehovas lieciniece, un lielu mierinājumu man sniedz ticības biedru atbalsts,” piebilda Aroa. ”Telefona zvani un elektroniskā pasta sūtījumi, kas pienāca no visas pasaules, man atgādināja, ka mēs esam starptautiska brāļu saime. Turklāt Bībele palīdz saprast, kāpēc notiek tik briesmīgas nelaimes. Darbā es dažiem kolēģiem pastāstīju, kas Bībelē ir pravietots par ”pēdējām dienām”, kad cilvēki rīkosies ļauni un nežēlīgi. Es arī secināju, ka pilnas slodzes kalpošana ir lielisks līdzeklis, kas palīdz ātrāk atgūties no pārdzīvotā.” (2. Timotejam 3:1—3.)

Pedro bija viens no daudzajiem pasažieriem, kas tika nopietni ievainots. Viņš stāvēja tikai kādus četrus metrus no vietas, kur eksplodēja vagonā ievietotais spridzeklis. Sprādziena spēks notrieca viņu zemē, tāpēc viņš smagi savainoja galvu un cieta viņa elpošanas orgāni. Piecas dienas viņš pavadīja intensīvās terapijas nodaļā un tikai tad sāka atlabt. Uzmundrināt Pedro uz slimnīcu gāja daudzi viņa ticības biedri, un medicīnas māsas ļoti brīnījās par tik kuplu apmeklētāju skaitu. ”26 gadu laikā es neesmu redzējusi nevienu pacientu, kuru apciemotu tik daudz cilvēku un kurš saņemtu tik daudz dāvanu,” teica kāda medicīnas māsa. Savukārt Pedro bija ļoti pateicīgs slimnīcas darbiniekiem. ”Viņi ir brīnišķīgi,” sacīja Pedro. ”Viņi darīja visu, lai palīdzētu man izveseļoties.”

Daudzi teroristu upuri bija imigranti, kas tikai nesen bija pārcēlušies uz Spāniju. Kubietis Manuels tika ievainots pirmajā sprādzienā, kas nogranda Atočas stacijā, un pēc otrā sprādziena viņš bezsamaņā palika guļam zemē. ”Es gulēju uz perona, un pārbiedētu cilvēku pūlis skrēja man pāri,” stāsta Manuels. ”Kad atguvu samaņu, izrādījās, ka man ir lauztas divas ribas un savainota kāja un ka es neko nedzirdu ar vienu ausi.”

”Glābšanas dienestu darbinieki — policisti, ātrās palīdzības mediķi, ugunsdzēsēji — jau pēc dažām minūtēm ieradās notikumu vietā un darīja cietušo labā visu, kas vien bija viņu spēkos,” piebilda Manuels. ”Viņi precīzi zināja, kas ir jādara. Glābēji rīkojās ļoti prasmīgi un profesionāli, un panika pakāpeniski norima. Viņi man sniedza medicīnisko palīdzību un izturējās pret mani laipni un iejūtīgi.”

Pēctraumas šoks

Emocionālais satricinājums bija tik liels, ka Manuels, tāpat kā Aroa, vēl ilgi nevarēja aizmirst notikušo. ”Nesen es iekāpu vilcienā, taču pēkšņi mani sagrāba tik paniskas bailes, ka es biju spiests tūlīt pat izkāpt,” stāstīja Manuels. ”Es joprojām ar aizdomām raugos uz cilvēkiem, kas sabiedriskajā transportā brauc ar mugursomu vai kaut ko tamlīdzīgu. Taču man cenšas palīdzēt ļoti daudzi cilvēki, kaut gan neviens no maniem tuviniekiem nedzīvo Spānijā. Man ir zvanījuši vairāki simti Jehovas liecinieku, un kāda liecinieku ģimene uz pāris dienām uzaicināja mani pie sevis ciemos, lai es nejustos vientuļš. Šis nenovērtējamais atbalsts, ko izjutu no mūsu starptautiskās brāļu saimes, palīdzēja man atgūt mieru.”

Kaut gan Serhio pats palika neskarts, šaušalīgie skati, ko viņš redzēja sev apkārt, joprojām neiziet viņam no prāta. Viens spridzeklis eks plodēja nākamajā vagonā, un otrs tūlīt aiz tā vagona, kurā brauca Serhio. Tāpat kā Manuels, Serhio ir ļoti pateicīgs par sirsnīgo atbalstu, ko viņam ir parādījuši tuvinieki un ticības biedri. ”Šī gādība lika man justies mīlētam un atgādināja, ka es piederu vienotai brāļu saimei, kas rūpējas par ikvienu savu biedru,” viņš teica. ”Dienu no dienas es izjutu ticības biedru atbalstu, un daudzie telefona zvani iedrošināja mani atklāti stāstīt par savām izjūtām, kaut gan agrāk to darīt man nebija viegli.”

Daži vilcienu pasažieri pēc notikušā vēl ilgi izjuta trauksmi. Djego bija sēdējis blakus vienam no četriem spridzekļiem, kas nebija eksplodējuši. Viņam izdevās izkļūt no vilciena sveikā. ”Tagad es jūtos vainīgs par to, ka nebiju palīdzējis ievainotajiem pasažieriem,” atzinās Djego. ”Panikas pārņemts, es metos bēgt kopā ar cilvēku pūli, kas traucās ārā no stacijas, cik ātri vien spēja.”

Ramonam, jaunam vīrietim no Brazīlijas, sprādzieni radīja tādu šoku, ka viņš tikai ar grūtībām varēja staigāt. Tomēr jau pēc divām dienām viņš nolēma iet sludināt, lai stāstītu citiem labo vēsti par Valstību. Viņš satika kādu portugāli, kas teica, ka meklē patieso reliģiju. Šis vīrietis piekrita sākt Bībeles nodarbības un uzreiz sāka apmeklēt kristiešu sapulces. ”Kad tu vari palīdzēt citiem garīgā ziņā, arī pats jūties labāk,” secināja Ramons.

Teroristu uzbrukumu upuriem ir vajadzīgs laiks, lai sadziedētu fiziskās un emocionālās brūces. Lai cik skumji tas arī būtu, mēs dzīvojam laikā, kad nežēlība un vardarbība var izpausties jebkurā brīdī un jebkurā vietā. Garīgas vērtības, bez šaubām, palīdz cietušajiem ātrāk atgūties no traumām, taču pilnībā šādas traģēdijas novērsīs vienīgi Dieva Valstība. (Atklāsmes 21:3, 4.)

[Papildmateriāls/Attēli 15. lpp.]

GARĪGAIS SPĒKS, KAS PALĪDZ ATGŪTIES

Manuels Suaress

”Kamēr biju šoka stāvoklī un gaidīju, kad mani vedīs uz slimnīcu, es atsaucu atmiņā vārdus no Salamana Pamācībām 18:10: ”Tā Kunga vārds ir stipra pils; taisnais dodas turp un top pasargāts.” Šie vārdi mani stiprināja.”

Aroa San Huana

”Pieredzot kaut ko tik briesmīgu, tu labāk nekā jebkad saproti, ka tagad ir pēdējās dienas un ka galvenais dzīvē ir garīgās vērtības. Tas, ka esmu pilnas slodzes kalpotāja, man palīdz pakāpeniski atgūties no pārdzīvotā.”

Fermins Hesuss Mozass

”Kaut arī pats biju ievainots galvā, es tomēr varēju sniegt palīdzību citiem cietušajiem. Domāju, ka saglabāt mieru šādā kritiskā brīdī man palīdzēja Dieva dotā cerība uz augšāmcelšanu.”

Pedro Karaskilja

”Kad gulēju intensīvās terapijas nodaļā un cietu no stiprām sāpēm krūtīs, es atkal un atkal atsaucu prātā vārdus no 1. Timotejam 6:19. Šie vārdi mūs aicina uzkrāt garīgas ”mantas pamatu”, lai mēs iegūtu īsto dzīvību. Šis pants man atgādināja par paradīzi, ko Dievs ir apsolījis visiem, kas viņu mīl. Tas ir mērķis, pēc kura mēs visi tiecamies.”

[Attēls 13. lpp.]

Augšā: glābšanas dienestu darbinieki sniedz palīdzību ievainotajiem un mirstošajiem cilvēkiem uz sliedēm netālu no Atočas stacijas

[Norāde par autortiesībām]

Augšā: CORDON PRESS

[Attēls 13. lpp.]

Pa labi: piemiņas zīme par godu traģēdijas upuriem