Kāpēc viņi sēž uz ledus?

No Atmostieties! korespondenta Somijā

 SKAISTĀS ziemas dienas daudzus vilina ārā no mājām. Sniegbaltās ainavas, spirdzinoši auksto gaisu un citus ziemas priekus cilvēki izbauda dažādi: dodas pastaigāties, slēpot, slidot vai braukt ar ragaviņām. Dažiem aukstās ziemas dienās patīk sēdēt uz ledus un makšķerēt. Mani jau sen nelika mierā jautājums: ”Kas tajā zemledus makšķerēšanā ir tik aizraujošs?” Tā nu es nolēmu palūgt savu draugu Marti, pieredzējušu makšķernieku, kādu dienu paņemt mani līdzi.

Rīta agrumā mēs satiekamies pie Marti mājas. Viņš jau ir sagatavojis visu nepieciešamo: makšķeres, mormiškas, žibuļus, ēsmu, saliekamos sēdekļus un pašu galveno — lielu ledus urbi. Vienīgais, kas man pašam ir bijis jāsagādā, ir pietiekami silts apģērbs. Zemledus makšķerniekam jāsaģērbjas kārtīgi, jo uz ledus jāpavada vairākas stundas un vējš uz jūras un ezeriem mēdz būt stindzinoši auksts. Marti lielākoties makšķerē uz jūras, jo viņa dzīvesvieta atrodas netālu no tās. Ja viņš dzīvotu tālāk iekšzemē, viņš droši vien makšķerētu uz kāda ezera vai upes.

Kad esam nonākuši krastā un jākāpj uz ledus, man ir nedaudz nemierīgs prāts. Šogad staigāt pa ledu esot droši, jo ziemas sākumā ir bijis diezgan liels sals un ledus kārta ir neparasti bieza. Tomēr uz ledus vienmēr jābūt piesardzīgiem, jo pat bargās ziemās ledus vietām ir diezgan plāns. Makšķerniekiem labi jāzina, kādā stāvoklī ir ledus, jāņem vērā iespējamais risks un jābūt pienācīgi sagatavotiem. Kad esam pagājuši kādu gabaliņu nost no krasta, Marti apstājas un ņem rokā ledus urbi. Asmeņi urbjas ledū tā, it kā mums zem kājām būtu sviests, nevis ledus, un jau pēc mirkļa ir izurbts vairāk nekā pusmetru dziļš āliņģis. Tad Marti nosmeļ ledus gabalus un sniegu, apsēžas pie āliņģa, sakārto makšķeri un izmet āķi.

Nezinātājam zemledus makšķerēšana varētu šķist vienkārša lieta: izurb āliņģi, apsēdies un sāc vilkt zivis. Tomēr tas nav tik vienkārši, un, lai kaut ko noķertu, šis tas ir jāzina. Piemēram, daudz kas ir atkarīgs no pareizas vietas izvēles. Ziemā zivis taupa spēkus un barības meklējumos nepeld tik daudz kā citos gadalaikos, tāpēc ir svarīgi zināt, kur zivju bari atrodas. Vietu, kur mēs esam apmetušies tagad, Marti ir atradis kādā no iepriekšējām makšķerēšanas reizēm. Ja mēs būtu devušies makšķerēt nepazīstamos ūdeņos, Marti droši vien jau iepriekš būtu izpētījis attiecīgās vietas kartes un izdomājis, kurās vietās zivis varētu ķerties. Pieredzējuši makšķernieki ņem vērā arī laika apstākļu maiņu un to ietekmi uz zivju pārvietošanos. Lai atrastu vietu, kur zivis ķeras, makšķernieki mēdz izurbt ledū vairākus āliņģus — reizēm pat vairākus desmitus dienas laikā.

Man izskatās, ka šodien zivis ir vai nu kārtīgi noslēpušās, vai arī labi paēdušas. Bet mūs tas itin nemaz neuztrauc, un man ir prieks, ka beidzot esmu sapratis, kur tas āķis. Noķert zivis nav galvenais — pats svarīgākais ir būt laukā, pie dabas. Man jāpiekrīt Marti, kas par savu vaļasprieku saka: ”It sevišķi pilsētniekiem tā ir īsta atpūta, tā palīdz aizmirst visas ikdienas raizes.”

[Attēls 27. lpp.]

Āliņģa urbšana

[Attēls 27. lpp.]

Ledus urbis