Panākumi cīņā pret AIDS

”Nekad vēl cilvēki tik īsā laikā nav spējuši tik daudz izdibināt par tik sarežģītu slimību,” savā grāmatā AIDS Update 2003 raksta Džeralds Stains. Pēc viņa vārdiem, ”HIV/AIDS vēsture ir stāsts par izciliem zinātnes sasniegumiem”. Kādi ir šie sasniegumi?

MODERNIE medicīnas atklājumi un metodes ir ļāvuši zinātniekiem izstrādāt medikamentu kombinācijas, kas sniedz ar HIV inficētajiem cilvēkiem jaunu cerību. Vairākās zemēs labus rezultātus ir devusi iedzīvotāju izglītošana par AIDS. Bet vai šādi panākumi vēstī, ka drīz nāvējošajai sērgai pienāks gals? Vai pašreizējie pūliņi zinātnes un izglītības jomā var apturēt AIDS izplatību? Aplūkosim sīkāk dažus šī jautājuma aspektus.

Medikamentu terapija

1986. gada 29. septembrī žurnālā Time bija publicēts raksts ar nosaukumu ”Cerības stars cīņā pret AIDS”. Šo ”cerību staru” bija radījis kāds klīnisks pētījums, kurā HIV infekcijas ārstēšanai bija izmantots antiretrovīrusu medikaments zidovudīns jeb azidotimidīns (AZT). Pētījumā tika konstatēts, ka AZT ievērojami pagarina AIDS slimnieku mūžu. Kopš tā laika antiretrovīrusu (ARV) medikamenti ir pagarinājuši dzīvi neskaitāmiem tūkstošiem cilvēku. (Skat. ielogojumu ”Kas ir ARV medikamenti?” 7. lappusē.) Cik veiksmīgi tie ir bijuši HIV infekcijas ārstēšanā?

Lai gan AZT parādīšanās tika uzņemta ar sajūsmu, Time bija minēts, ka, pēc zinātnieku domām, ar AZT nebūs iespējams pilnīgi izārstēt AIDS. Laika gaitā izrādījās, ka zinātniekiem ir taisnība. Daži pacienti nespēja panest AZT, un tika izstrādāti jauni ARV medikamenti. Vēlāk ASV Pārtikas un zāļu administrācija vēlīno HIV stadiju ārstēšanai atļāva izmantot antiretrovīrusu medikamentu kombināciju. Kombinētā antiretrovīrusu terapija, kurā ietilpst vismaz trīs ARV medikamentu lietošana, mediķu vidū izraisīja lielu entuziasmu. 1996. gadā AIDS apkarošanai veltītā starptautiskā konferencē kāds ārsts pat paziņoja, ka šīs zāles, iespējams, spēs pilnībā atbrīvot inficēto cilvēku organismu no HIV.

Diemžēl gada laikā noskaidrojās, ka pat stingra kombinētās trīskāršās terapijas režīma ievērošana neļauj iznīcināt HIV. Tomēr, kā teikts  kādā UNAIDS ziņojumā, ”kombinētā antiretrovīrusu terapija palīdz HIV pozitīviem cilvēkiem dzīvot garāku, veselīgāku un produktīvāku dzīvi”. Piemēram, Amerikas Savienotajās Valstīs un Eiropā ARV medikamentu lietošana mirstību ar AIDS ir samazinājusi vairāk nekā par 70 procentiem. Turklāt vairāku pētījumu rezultāti liecina, ka antiretrovīrusu terapija var ievērojami samazināt HIV transmisijas iespēju no HIV pozitīvas grūtnieces uz bērnu.

Tomēr miljoniem ar HIV inficētu cilvēku ARV medikamenti nav pieejami. Kāpēc tā?

”Trūcīgo slimība”

Valstīs ar augstu iedzīvotāju ienākumu līmeni kombinētā antiretrovīrusu terapija tiek plaši lietota. Taču Pasaules Veselības organizācija (PVO) lēš, ka dažās attīstības valstīs tikai 5 procentiem cilvēku, kam šī terapija nepieciešama, ir pieejami ARV medikamenti. Runājot par šo nevienlīdzību, ANO pārstāvji pat ir lietojuši tādas frāzes kā ”smaga netaisnība” un ”galēji amorāla situācija mūsdienu pasaulē”.

Iespējas saņemt vajadzīgo terapiju nav vienādas arī vienas valsts iedzīvotāju vidū. Piemēram, laikrakstā The Globe and Mail teikts, ka trešā daļa kanādiešu, kas mirst ar AIDS, nekad nav ārstēti ar ARV zālēm. Lai gan Kanādā šie medikamenti ir pieejami par brīvu, dažām iedzīvotāju grupām tie iet secen. ”Bez adekvātas ārstēšanas paliek tieši tie, kuru vajadzība pēc tās ir visasākā: pirmiedzīvotāji, sievietes un trūcīgie,” raksta Globe. Laikrakstā The Guardian citēti kādas ar HIV inficētas afrikāņu mātes vārdi: ”Es nesaprotu, kāpēc šiem baltajiem vīriešiem, kas guļ ar vīriešiem, pienākas dzīvot, bet man ir jāmirst.” Atbilde uz viņas jautājumu ir saistīta ar medikamentu ražošanas un izplatīšanas ekonomiskajiem aspektiem.

Amerikas Savienotajās Valstīs un Eiropā kombinētā trīs ARV medikamentu terapija vidēji izmaksā 10 līdz 15 tūkstošus dolāru (5,5 līdz 8,2 tūkstošus latu) gadā. Dažām attīstības valstīm tagad tiek piedāvāti šo medikamentu ģenēriskie analogi, kas izmaksā ne vairāk kā 300 dolāru (160 latu) gadā, tomēr zemēs, kur vajadzība pēc ARV medikamentiem ir vislielākā, daudziem ar HIV inficētiem cilvēkiem arī tas ir krietni par dārgu. Džeralds Stains rezumē situāciju, teikdams: ”AIDS ir trūcīgo slimība.”

Farmācijas bizness

Ražot patentēto medikamentu ģenēriskās kopijas un tirgot tās par zemākām cenām ir diezgan sarežģīti. Daudzās zemēs stingri patentu likumi aizliedz patentēto medikamentu kopiju nesankcionētu ražošanu. ”Tas ir ekonomisks karš,” saka kādas lielas farmaceitiskas firmas vadītājs. Pēc viņa domām, ražot ģenēriskos medikamentus un peļņas nolūkos tirgot tos attīstības valstīm nozīmē izturēties negodīgi pret tiem, kas ir atklājuši oriģinālos preparātus. Oriģinālo zāļu ražotāji arī uzsver, ka, samazinoties viņu peļņai, varētu samazināties finansējums medicīniskiem pētījumiem un jaunu medikamentu izstrādei. Citi raizējas, ka lētās ARV zāles, kas domātas attīstības zemēm, īstenībā nonāks bagāto valstu melnajā tirgū.

Savukārt lēto ARV medikamentu aizstāvji norāda, ka jaunu zāļu ražošanai pietiktu ar 5 līdz 10 procentiem no tās summas, ko min farmācijas  industrijas uzņēmumi. Viņi arī atzīmē, ka privāto farmācijas firmu veiktajos pētījumos un zāļu izstrādē ir vērojama tendence atstāt bez ievērības slimības, no kurām cieš trūcīgās valstis. Svarīgāko medikamentu pieejamības projekta koordinators Denjels Bermens saka: ”Ir nepieciešama starptautiska, reāli īstenojama sistēma, kas jaunu medikamentu cenu attīstības valstīs samazinātu līdz pieņemamam līmenim.”

Ņemot vērā globālo vajadzību pēc ARV terapijas, PVO ir izstrādājusi tā dēvēto ”trīs līdz pieci” plānu, lai līdz 2005. gada beigām nodrošinātu ARV medikamentus trim miljoniem cilvēku, kas dzīvo ar HIV/AIDS. Organizācijas Médecins Sans Frontières pārstāvis Neitans Fords brīdināja, ka šis uzdevums nedrīkst kļūt par vēl vienu nesasniegtu ANO mērķi. ”Pēc aptuveniem aprēķiniem, tā ir tikai puse no visiem HIV/AIDS pacientiem, kam šobrīd nepieciešama ārstēšana,” viņš sacīja, ”turklāt [līdz 2005. gadam] šis skaits būs krietni audzis.”

Citi šķēršļi

Pat ja attīstības zemēm pietiekamā daudzumā tiktu nodrošināti ARV medikamenti, būtu jāpārvar arī citi nopietni šķēršļi. Dažas zāles ir jālieto kopā ar ēdienu un tīru ūdeni, bet dažās valstīs neskaitāmi tūkstoši iedzīvotāju var atļauties paēst tikai ik pārdienas. ARV zāles (daudzos gadījumos ap 20 tablešu vai pat vairāk) katru dienu jāieņem precīzi noteiktā laikā, bet daudziem pacientiem vispār nav pulksteņa. Zāļu kombinācijas ir jāpielāgo pacienta stāvokļa izmaiņām, bet daudzviet katastrofāli trūkst ārstu. Kā redzams, nodrošināt attīstības zemju iedzīvotājiem antiretrovīrusu terapiju nav viegls uzdevums.

Taču arī attīstītajās valstīs, īstenojot kombinēto ARV terapiju, nākas saskarties ar daudzām problēmām. Pētījumi liecina, ka gadījumi, kad visas parakstītās zāles netiek ieņemtas noteiktajā laikā, diemžēl ir visai bieži. Tāda rīcība var veicināt HIV rezistenci pret zālēm, un ar rezistentajiem vīrusiem pēc tam var inficēties citi cilvēki.

Džeralds Stains piemin vēl kādu problēmu, kas saistīta ar HIV infekcijas ārstēšanu. ”HIV terapijas paradokss ir tas, ka reizēm ārstēšana rada nepatīkamākas sajūtas nekā pati slimība,  jo īpaši tajos gadījumos, kad pacientu sāk ārstēt, pirms viņam parādījušies slimības simptomi,” viņš saka. Daudziem HIV pacientiem, kas lieto ARV zāles, parādās nevēlamas blaknes, kā diabēts, pārmaiņas ķermeņa tauku sadalījumā (lipodistrofija), paaugstināts holesterīna līmenis un samazināts kaulu blīvums. Dažkārt šo medikamentu blaknes pat ir bīstamas dzīvībai.

AIDS profilakse

Kādus panākumus ir guvuši profilakses pasākumi, kuru mērķis ir ierobežot AIDS izplatību un mudināt cilvēkus atteikties no riskantiem paradumiem? Ugandā intensīvas iedzīvotāju informēšanas kampaņas, kas tika izvērstas 90. gados, infekcijas izplatības līmeni, kas bija sasniedzis 14 procentus, palīdzēja samazināt līdz aptuveni 8 procentiem (2000. gadā). Arī Senegālā centieni informēt cilvēkus par HIV infekcijas risku ir nesuši labus augļus — infekcijas izplatības līmenis šīs valsts pieaugušo iedzīvotāju vidū joprojām ir mazāks par vienu procentu. Šādi rezultāti ir iepriecinoši.

Tomēr daudzās citās zemēs informēšanas kampaņas nav bijušas tik sekmīgas. Kā noskaidrojās kādā 2002. gada aptaujā, kurā piedalījās 11 tūkstoši Kanādas jauniešu, šajā valstī puse devīto klašu skolēnu domā, ka AIDS var izārstēt. Lielbritānijā kāds tajā pašā gadā veikts pētījums liecināja, ka 42 procenti 10 un 11 gadus vecu zēnu neko nav dzirdējuši par HIV un AIDS. Pat tiem jauniešiem, kas ir dzirdējuši par AIDS un kas zina, ka šī slimība nav izārstējama, attieksme pret to ir kļuvusi bezrūpīga. ”Daudzu jauniešu uztverē HIV draudi ir kļuvuši par vienu no daudzajām ikdienišķajām problēmām viņu dzīvē, un viņi nedomā par to nopietnāk kā par jautājumu, vai viņi dabūs labi paēst, ar ko viņi dzīvos kopā un vai viņi ies uz skolu,” izteicās kāds ārsts.

Ņemot vērā šos faktus, viegli saprast, kāpēc PVO ir paziņojusi: ”Lai visefektīvāk pretotos epidēmijai, īpaši zemēs ar augstu infekcijas izplatību, uzmanība jākoncentrē pirmām kārtām uz jauniešiem.” Kā pamudināt jauniešus rīkoties saskaņā ar tiem brīdinājumiem par AIDS, kurus viņi ir saņēmuši? Vai ir pamats cerēt, ka šo nāvējošo kaiti varēs izārstēt?

[Izceltais teksts 6. lpp.]

Pagājušajā gadā Āfrikā ARV medikamentus saņēma tikai 2 procenti no pacientiem, kam tie bija nepieciešami, turpretī abos Amerikas kontinentos — 84 procenti

[Papildmateriāls/Attēli 7. lpp.]

Kas ir ARV medikamenti? *

Veselam cilvēkam T līdzētājlimfocīti stimulē vai aktivē imūnsistēmu, lai tā cīnītos ar infekcijām. Šie T limfocīti ir galvenais HIV uzbrukuma mērķis. Vīrusi izmanto T limfocītus, lai reproducētos, un šajā procesā limfocīti tiek novājināti un iznīcināti, līdz visas imūnsistēmas darbība ir nopietni traucēta. Antiretrovīrusu (ARV) medikamenti bloķē vīrusu reprodukciju.

Patlaban HIV/AIDS terapijā tiek izmantoti četri galvenie ARV medikamentu veidi. Nukleozīdu analogi un nenukleozīdu analogi kavē HIV ģenētiskās informācijas atgriezenisko transkripciju inficētajās šūnās. Proteāzes inhibitori bloķē fermentu proteāzi, neļaujot inficētajām šūnām sintezēt jaunus vīrusus. Fūzijas inhibitoru mērķis ir novērst HIV iekļūšanu šūnās. Nomācot HIV replikāciju, ARV medikamenti var palēnināt HIV infekcijas attīstību un attālināt slimības smagāko stadiju — AIDS.

[Zemsvītras piezīme]

[Attēls]

KENIJA. Ārsts sniedz AIDS slimniekam paskaidrojumus par ARV terapiju

[Norāde par autortiesībām]

© Sven Torfinn/Panos Pictures

[Attēls]

KENIJA. AIDS slimniece slimnīcā saņem ARV medikamentus

[Norāde par autortiesībām]

© Sven Torfinn/Panos Pictures

 [Papildmateriāls/Attēli 8. lpp.]

Sievietes un AIDS

Šobrīd aptuveni puse pieaugušo, kas dzīvo ar HIV/AIDS, ir sievietes

Kad 1982. gadā AIDS tika konstatēts sievietēm, tika uzskatīts, ka viņas inficējušās, lietojot nesterilas šļirces. Taču drīz noskaidrojās, ka sievietes var inficēties normāla dzimumakta laikā un ka viņām ir paaugstināts risks inficēties ar HIV. Patlaban aptuveni puse no visiem pieaugušajiem, kas dzīvo ar HIV/AIDS, ir sievietes. ”Epidēmija skar nesamērīgi daudz sieviešu un meiteņu, kas sociālu, kulturālu, bioloģisku un ekonomisku faktoru dēļ ir neaizsargātākas par vīriešiem un kas ir galvenās slimo un mirstošo aprūpētājas,” ziņo UNAIDS.

Kāpēc medicīnas darbiniekus sevišķi uztrauc AIDS izplatīšanās sieviešu vidū? Daudzviet, īpaši dažās attīstības zemēs, ar HIV inficētas sievietes bieži pieredz lielāku diskrimināciju nekā vīrieši. Ja HIV pozitīva sieviete ir stāvoklī, ir apdraudēta viņas gaidāmā bērna veselība, ja viņai jau ir bērni, rūpēties par tiem kļūst sarežģītāk, un sevišķi smaga situācija izveidojas, ja inficētā sieviete ir vientuļā māte. Turklāt samērā maz ir zināms par HIV infekcijas specifiku sievietēm un viņu klīnisko aprūpi.

Sieviešu stāvokli bīstamāku padara arī daži kultūras faktori. Daudzās valstīs tradicionāli nav pieņemts, ka sievietes runātu par seksu, un, ja sieviete atsakās no dzimumattiecībām, viņa riskē piedzīvot cietsirdīgu izturēšanos. Vīriešiem bieži ir daudz seksa partneru, un viņi neapzināti tās visas inficē ar HIV. Daži afrikāņu vīrieši stājas dzimumattiecībās ar jaunākām sievietēm cerībā izvairīties no HIV vai arī aiz māņticīgas pārliecības, ka sekss ar jaunavu var izārstēt AIDS. PVO raksta: ”Lai pasargātu sievietes, profilakses pasākumi jāizvērš ne tikai sieviešu, bet arī vīriešu vidū.”

[Attēls]

PERU. HIV pozitīva māte ar savu HIV negatīvo meitu

[Norāde par autortiesībām]

© Annie Bungeroth/Panos Pictures

[Attēls]

TAIZEME. Studentes mācību kursa ietvaros apmeklē AIDS pacienti

[Norāde par autortiesībām]

© Ian Teh/Panos Pictures

[Attēls]

KENIJA. Tikšanās ar organizācijas Sievietes ar AIDS loceklēm

[Norāde par autortiesībām]

© Sven Torfinn/Panos Pictures

[Papildmateriāls/Attēls 9. lpp.]

Mīti par AIDS

▪ Ar HIV inficēti cilvēki izskatās slimi. ”Caurmērā paiet 10 līdz 12 gadi, kamēr cilvēkam, kas inficēts ar HIV, attīstās AIDS,” saka Džeralds Stains. ”Šajā laikā inficētajam parādās varbūt tikai daži simptomi vai pat to nav nemaz, taču viņš var inficēt citus.”

▪ AIDS ir homoseksuālistu slimība. 20. gadsimta 80. gadu sākumā, kad AIDS tikko bija atklāts, to uzskatīja par homoseksuāli orientētu vīriešu slimību. Taču mūsdienās lielākajā pasaules daļā HIV infekcija galvenokārt izplatās heteroseksuālu kontaktu ceļā.

▪ Orālais sekss ir ”drošs sekss”. Kā ziņo ASV Slimību kontroles un profilakses centrs, ”daudzi pētījumi ir parādījuši, ka orālu seksuālu kontaktu ceļā ir iespējams inficēties ar HIV un citām seksuāli transmisīvām slimībām”. HIV transmisijas risks orālā seksa ceļā nav tik liels kā citu seksuālo kontaktu gadījumā. Tomēr orālais sekss ir kļuvis tik izplatīts, ka, pēc dažu ārstu domām, tas varētu kļūt par būtisku HIV transmisijas veidu.

▪ Aids var izārstēt. Antiretrovīrusu terapija daudziem pacientiem var aizkavēt HIV infekcijas pāriešanu AIDS stadijā, taču patlaban nav izstrādāta vakcīna pret šo slimību un nav arī zāļu, kas to spētu pilnīgi izārstēt.

[Attēls]

ČEHIJA. Asins tests ļauj konstatēt AIDS, kas šobrīd ir ārstējama, bet ne pilnībā izārstējama slimība

[Norāde par autortiesībām]

© Liba Taylor/Panos Pictures

[Attēls 6. lpp.]

ZAMBIJA. Divas ar HIV inficētas meitenes gaida savas zāles

[Norāde par autortiesībām]

© Pep Bonet/Panos Pictures