Kā iegūt draugus

”VIENTULĪBAS sajūta nav slimība,” rakstīts grāmatā Tuvu attiecību meklējumos. ”Vientulības sajūtu var salīdzināt ar izsalkumu.., tas ir dabisks signāls, kas liecina, ka mēs ilgojamies pēc draugiem.” Tāpat kā izsalkums mudina paēst, vientulības sajūtai būtu mūs jāmudina meklēt labus draugus.

Diemžēl, kā teica pirmajā rakstā minētā Jaēla, ”daži cilvēki vispār izvairās no citiem”. Bet norobežošanās no citiem, lai kādu iemeslu dēļ tā būtu, neko neatrisina un neizbēgami liek tikai justies vēl vientuļākiem. Kāds Bībeles sakāmvārds skan: ”Kas norobežojas no citiem un turas pats par sevi, tas meklē, kas tam sagādātu īpašu prieku, un uzstājas pret visu, kas der lieti.” (Salamana Pamācības 18:1.) Tātad pirmām kārtām mums jāapzinās sava vajadzība pēc draudzības un tad kaut kas jādara lietas labā.

Ko var darīt praktiski

Ir viegli ieslīgt sevis žēlošanā un sākt apskaust tos, kam ir vairāk draugu, taču labāk ir attīstīt pozitīvu attieksmi. Tieši tā darīja kāda itāliete, vārdā Manuela: ”Kad es biju pusaudze, man likās, ka ar mani neviens negrib draudzēties. Tad es sāku vērot tos, kam bija labi draugi, un centos sevī attīstīt tādas pašas īpašības, kādas bija viņiem, lai citiem ar mani būtu interesanti un patīkami.”

Viena lieta, ko var darīt, ir rūpēties par sevi gan fiziski, gan garīgi. Veselīgs uzturs, pietiekami daudz naktsmiega un regulāra nodarbošanās ar sportu palīdz kā izskatīties, tā arī justies labi. Ja cilvēks ir tīri, kārtīgi un pieklājīgi ģērbies, citiem ir patīkami uzturēties viņa sabiedrībā un aug arī viņa pašcieņa. Protams, nedrīkst krist otrā galējībā un veltīt ārienei pārspīlētu uzmanību. ”Īstus draugus nevar iegūt ar modernām drēbēm. Labiem cilvēkiem svarīgāka ir iekšējā būtība,” atzina pirmajā rakstā minēta Gaela.

Mūsu domas un jūtas izpaužas mūsu sarunās un ietekmē pat mūsu izskatu, un, ja cilvēkam ir optimistisks skatījums uz dzīvi, tas atspoguļojas viņa sejas izteiksmē. Sirsnīgs smaids izdaiļo jebkuru cilvēku, un, kā paskaidro ķermeņa valodas speciālists Rodžers Ekstels, tas ir ”absolūti universāls” un ”reti tiek pārprasts”. * Turklāt, ja cilvēkam vēl piemīt laba humora izjūta, citiem pilnīgi dabiski gribas atrasties viņa sabiedrībā.

 Taču tam visam ir jānāk no iekšienes, tāpēc ir svarīgi rosināt sevī pozitīvas domas un emocijas. Lasiet par interesantām un nozīmīgām tēmām — par dažādām kultūrām, par dabu, par to, kas notiek pasaulē. Klausieties labu mūziku. Taču nepieļaujiet, ka televīzija, filmas un romāni liktu jums dzīvot sapņu pasaulē. Ekrānā redzamās cilvēku attiecības parasti ir tālu no realitātes, tās ir filmas veidotāju izdomājums.

Esiet atklāti!

Itāliete Dzuleika stāstīja: ”Kad es biju jaunāka, es biju ļoti kautrīga, un man bija grūti sadraudzēties ar kādu. Bet es sapratu, ka tādā gadījumā, ja gribu, lai man būtu draugi, man jārīkojas pirmajai — jāļauj citiem mani iepazīt un pašai jāiepazīst citi.” Lai iegūtu īstus draugus, mums ir jādalās savās domās un izjūtās ar citiem, jo tikai tā viņi mūs var iepazīt. Šāda domu apmaiņa patiesai draudzībai ir būtiskāka nekā izskatīga āriene vai ar īpašu šarmu apveltīta personība. ”Cilvēki, kuriem ir izveidojušās dziļas, pastāvīgas draudzības, ir intraverti un ekstraverti, jauni un veci, mazizglītoti un labi izglītoti, neizskatīgi un skaisti, — taču viņiem visiem kopīgs ir tas, ka viņi ir atklāti,” rakstīja Dr. Alans Makginiss, ”viņi ļauj draugiem ieskatīties savā sirdī.”

Tas nenozīmē, ka viss ir jāizliek kā uz delnas un jāatklāj savi dziļākie noslēpumi cilvēkiem, ar kuriem kopā nejūtamies brīvi. Bet mēs varam ar apdomu pakāpeniski atklāt draugiem savas patiesās domas un pārdzīvojumus. Itāliete Mikela stāstīja: ”Es biju diezgan noslēgta. Man bija jāmainās un jākļūst vaļsirdīgai pret draugiem, lai viņi saprastu, kā es jūtos, un justos man tuvi.”

Pat tad, ja cilvēki no dabas ir sabiedriski, ir jāpaiet kādam laikam, līdz viņu starpā izveidojas uzticēšanās. Bet ir svarīgi arī pārlieku neraizēties par to, ko citi varētu nodomāt par mums, kad esam viņu sabiedrībā. Itāliete Eliza par sevi stāstīja: ”Mana problēma bija tā, ka ikreiz, kad es gribēju kaut ko teikt, es uztraucos, vai pratīšu izteikties tā, lai citi mani saprot pareizi. Bet vēlāk es secināju: tie, kas ir īsti draugi, mani sapratīs. Tāpēc, kad es pateicu kaut ko nepareizu, es vienkārši pasmējos par sevi, un visi pasmējās līdzi.”

Tātad vislabākais ir izturēties dabiski un neko netēlot. ”Cilvēks vispievilcīgākais ir tad, kad viņš dabiski ļauj izpausties savām labākajām īpašībām,” rakstīja ģimenes attiecību konsultants Aleksandrs Meguns. Ja cilvēks ir priecīgs, tad nav vajadzības to uzspēlēt un izlikties citu priekšā. Tikai esot paši patiesi, mēs varam izjust patiesu draudzību. Tāpat ir arī jāļauj citiem būt tādiem, kādi viņi ir. Laba draudzība veidojas tad, ja draugi tiek pieņemti tādi, kādi viņi ir, ja mūs neuztrauc niecīgi viņu trūkumi un ja mēs necenšamies viņus pārtaisīt pēc saviem ieskatiem. Centīsimies būt noskaņoti labvēlīgi, nevis kritiski!

Domājiet par citiem

Ir vēl kāds svarīgs faktors, un tas ir pats galvenais. Gandrīz pirms 2000 gadiem Jēzus mācīja, ka visās cilvēku attiecībās galvenais ir nesavtīga mīlestība. Viņš sacīja: ”Kā jūs gribat, lai ļaudis jums dara, tāpat darait  viņiem.” (Lūkas 6:31.) Šos vārdus mēdz saukt par zelta likumu. Tātad iegūt īstus draugus ir iespējams, vienīgi pašam esot nesavtīgam. Draudzībā ir vairāk jādomā par to, kā dot, nevis ņemt. Mums jābūt gataviem pirmām kārtām rūpēties par draugu vajadzībām, nevis domāt par savām vēlmēm un ērtībām.

Iepriekšminētā Manuela secināja: ”Īstu prieku, kā jau Jēzus teica, var gūt dodot, nevis ņemot. Protams, saņemot kaut ko, mēs jūtam prieku, bet dodot — vēl lielāku. Rūpes par citu vajadzībām var izpausties daudzējādi: var no sirds painteresēties, kā draugiem klājas, var censties iedziļināties viņu problēmās un darīt visu iespējamo viņu labā, negaidot, kamēr viņi to lūgs.” Tas nozīmē, ka mums ir jāuzņemas iniciatīva attiecībās ar citiem, arī ar jau esošajiem draugiem. Draudzība ir jāstiprina, nevis jāziedo par labu kaut kam mazāk vērtīgam. Draugi ir pelnījuši mūsu laiku un uzmanību. Itālietis Rubens atzina: ”Lai iegūtu un saglabātu draugus, ir vajadzīgs laiks. Laiks pirmām kārtām ir vajadzīgs, lai uzklausītu otru. Šajā ziņā mēs visi varam uzlaboties — piemēram, mums jāmācās klausīties, nepārtraucot sarunas biedru, jo tad viņš redz, ka mūs interesē, ko viņš stāsta.”

Cieņa pret citiem

Vēl viens faktors, kas palīdz saglabāt labu draudzību, ir savstarpēja cieņa. Tas nozīmē ņemt vērā citu jūtas. Mēs nevēlamies, ka draugi mums uzspiestu savu gaumi un viedokli. Vai tieši tāpat nebūtu jāizturas arī pret viņiem? (Romiešiem 12:10.)

Vēl viens veids, kā parādīt draugiem cieņu, ir ļaut viņiem dzīvot arī savu personīgo dzīvi. Īstā draudzībā nav vietas greizsirdībai un īpašnieciskai attieksmei. Bībelē, Pirmajā vēstulē korintiešiem, 13. nodaļas 4. pantā, rakstīts: ”Mīlestība.. neskauž.” Ir jāsargās no vēlēšanās paturēt draugu tikai un vienīgi sev. Ja draugam izveidojas ciešas attiecības arī ar citiem cilvēkiem, par to nav jāapvainojas un nav jāsāk no viņa izvairīties. Mums visiem ir jāpaplašina draugu loks, tāpēc ir jāļauj saviem draugiem veidot draudzību arī ar citiem.

Ir jāņem vērā, ka mūsu draugiem ir vajadzīgs arī pabūt vieniem. Laiks, ko veltīt sev, ir nepieciešams kā neprecētiem, tā precētiem cilvēkiem. Kaut arī nav jāvilcinās piedāvāt savu palīdzību, kad tas nepieciešams, ir jābūt līdzsvarotiem un apdomīgiem un nav jāapciemo draugi tik bieži, ka tas viņiem jau kļūst par apgrūtinājumu. Bībelē ir lasāms brīdinājums: ”Atturi savu kāju no tava tuvākā nama; tu viņam varētu apnikt, un viņš uz tevi varētu sākt dusmot.” (Salamana Pamācības 25:17.)

Nepieprasiet pilnību

Protams, kad cilvēki labāk iepazīst viens otru, viņi iepazīst ne vien otra stiprās, bet arī  vājās puses. Tomēr tam mūs nav jāattur no draudzības veidošanas. ”Daži no draugiem gaida pārāk daudz,” ir ievērojis francūzis Pakoms, ”viņi grib, lai draugiem būtu vienīgi labas īpašības, taču tas nav iespējams.” Neviens no mums nav ideāls, un mums nav tiesību to prasīt no citiem. Mēs ceram, ka draugi mūs pieņems par spīti mūsu trūkumiem un būs iecietīgi pret mums. Vai mums tāpēc nevajadzētu būt iecietīgiem pret draugu vājībām? Mums nebūtu tās jāpārspīlē un jāpievērš tām pārlieku liela uzmanība. Vairāku psiholoģijas jautājumiem veltītu grāmatu autors Deniss Prāgers rakstīja: ”Ja kāds grib ideālu draugu — tas ir, tādu kas nekad nežēlojas, vienmēr viņu mīl, nekad nav sliktā garastāvoklī, visu savu uzmanību veltī viņam un nekad nepieviļ —, viņam jāiegādājas suns vai kaķis.” Ja mēs negribam par vistuvākajiem draugiem vienīgi mājdzīvniekus, mums jāseko apustuļa Pētera padomam ļaut, lai ”mīlestība apklāj grēku daudzumu”. (1. Pētera 4:8.)

Ir tāds teiciens, ka dalīta bēda ir pusbēda un dalīti prieki — divkārši prieki. Taču būsim reālisti: mēs nevaram gaidīt, ka draugi apmierinās pilnīgi visas mūsu vajadzības un atrisinās  visas problēmas. Tāds viedoklis par draudzību ir egoistisks.

Draugi gan priekos, gan bēdās

Ja mēs esam ieguvuši draugu, mums nebūtu jāuztver viņa draudzība par pašsaprotamu lietu. Kad draugus šķir attālums, viņi domā viens par otru un lūdz Dievu viens par otru. Pat ja viņiem iznāk satikties reti, satikušies viņi ātri atjauno iepriekšējās tuvās attiecības. Saviem draugiem mēs īpaši esam vajadzīgi tad, kad viņiem klājas grūti. Vairumā gadījumu, kad mūsu draugiem ir problēmas, mēs nedrīkstam viņus pamest, jo tieši tas ir tas brīdis, kad mēs viņiem esam vajadzīgi visvairāk. ”Draugs arvienu mīl draugu un likstas gadījumā viņu izjūt kā brāli.” (Salamana Pamācības 17:17.) Un, ja īstu draugu starpā rodas kāda nesaprašanās, viņi nekavējoties atvainojas un piedod viens otram. Īsti draugi nepamet viens otru tikai tāpēc, ka rodas grūtības.

Ja mēs būsim nesavtīgi un būsim pozitīvi noskaņoti, mēs varēsim iegūt draugus. Bet ir svarīgi arī tas, kādus cilvēkus mēs izvēlamies sev par draugiem. Kā izvēlēties labus draugus? Šie jautājumi ir aplūkoti nākamajā rakstā.

[Zemsvītras piezīme]

[Papildmateriāls/Attēli 6., 7. lpp.]

Vai vīrietis un sieviete var būt ”tikai draugi”?

Vai vīrietis un sieviete, kas nav precējušies viens ar otru, var būt draugi? Tas ir atkarīgs no tā, ko mēs saprotam ar vārdu ”draugs”. Jēzus bija tuvs draugs divām neprecētām sievietēm — Martai un Marijai, kas dzīvoja Betānijā. (Jāņa 11:1, 5.) Apustulim Pāvilam draugi bija Priskilla un viņas vīrs Akvila. (Apustuļu darbi 18:2, 3.) Šos cilvēkus noteikti saistīja sirsnīgas draudzības jūtas. Tomēr ir neiedomājami, ka Jēzus vai Pāvils būtu pieļāvuši šajās attiecībās iezagties romantiskām jūtām.

Mūslaiku sabiedrībā vīrieši un sievietes nonāk tik ciešā saskarē kā nekad agrāk, un tāpēc abu dzimumu pārstāvjiem ir jāzina, kā veidot draudzīgas attiecības, kas nepārkāpj pieļaujamo robežu. Arī precētiem pāriem ir nepieciešama draudzība gan ar citām ģimenēm, gan neprecētiem cilvēkiem.

”Izšķirt, kad cilvēks jūt tikai draudzību, kad mīlestību un kad iekāri, reizēm ir ārkārtīgi grūti,” šāds brīdinājums rakstīts žurnālā Psychology Today. ”Īstenībā vienmēr pastāv varbūtība, ka vīrieša un sievietes draudzībā ielavīsies jutekliskas tieksmes. Parasts, platonisks apskāviens pēkšņi var iegūt pavisam citu nozīmi.”

Īpaši apdomīgiem jābūt precētiem cilvēkiem. ”Jebkādas tuvas attiecības ar pretējā dzimuma pārstāvi apdraud laulību,” savā grāmatā Laime ir nopietna problēma rakstīja D. Prāgers. ”Tuvība nenozīmē tikai dzimumattiecības. Dzīvesbiedriem ir tiesības vienam no otra gaidīt, ka tikai viņi ir viens otram vistuvākie draugi no pretējā dzimuma.” Jēzus mācīja, ka tikumība sākas sirdī. (Mateja 5:28.) Tātad ir jāizturas draudzīgi, bet ir jāuzmana sava sirds un jāvairās no situācijām, kurās varētu rasties nepareizas domas un jūtas pret pretējo dzimumu vai notikt kaut kas nepiedienīgs.

[Attēli 7. lpp.]

Ir patīkami, ja cilvēks rūpējas par sevi gan fiziski, gan garīgi

[Attēls 8. lpp.]

Draugi atklāti dalās savās domās un jūtās