Kolekcionēšana — vaļasprieks, kas prasa līdzsvarotību

NO ATMOSTIETIES! KORESPONDENTA AUSTRĀLIJĀ

VAI jūs kādreiz krājat lietas ar domu, ka kādu dienu tās varbūt noderēs? Ja šāda diena tā arī nepienāk, jūs priekšmetus, no kuriem nav nekāda labuma, galu galā droši vien izmetat laukā. Tomēr ir cilvēki, kuriem patīk krāt lietas, kas, visticamāk, nekad nebūs praktiski izmantojamas, — tie ir cilvēki, kuru vaļasprieks ir kolekcionēšana.

Daļa kolekcionāru krāj tādus tradicionālus priekšmetus kā minerālus, pastmarkas vai senas monētas. Daži ar aizrautību kolekcionē lelles, izbāzeņus, karotes, medaļas, pastkartes, antikvārus priekšmetus, mūzikas ierakstus vai atpūtas braucienu laikā iegādātus suvenīrus. Iespējas ir bezgalīgas. Kāds amerikāņu jurists, piemēram, ir sakrājis aptuveni 200 tūkstošus dzelzceļa naglu. Viņš ir viens no simtiem kolekcionāru, kas pa visu valsti meklē vecas dzelzceļa naglas, uz kuru galvas ir iespiests gadskaitlis.

Žurnālā Harper’s Magazine rakstīts: ”Tas ir apbrīnojami, kādas lietas cilvēki mēdz krāt — zobus un parūkas, galvaskausus un cepumu kārbas, tramvaja biļetes, matus un vēdekļus, papīra pūķus un ķirurģiskās knaibles, suņus un monētas, spieķus, kanārijputniņus un kurpes, ..pogas un kaulus, cepures adatas un viltotus parakstus, un grāmatu pirmizdevumus, un gāzmaskas.”

Dažiem kolekcionāriem patīk veidot ekstravagantas kolekcijas. Piemēram, kāda krievu grāfiene savulaik kolekcionēja padubes, kas piederējušas bagātiem un slaveniem cilvēkiem. Savukārt kāda Japānas reģenta kolekciju veidoja 5000 suņu, kas bija izmitināti grezni rotātās suņubūdās. Kā var lasīt Harper’s Magazine,  cits bagāts kolekcionārs bija savācis tūkstošiem blusu, kas bija ”konservētas spirtā un glabājās katra savā pudelītē, uz kuras bija norādīta izcelsmes vieta, kā arī tā cilvēka vai dzīvnieka vārds, uz kura blusa noķerta”.

Ja nerunā par tādiem ekstrēmiem gadījumiem, dažādu lietu krāšana nepavisam nav jaunlaiku izgudrojums. Piemēram, cilvēki jau no seniem laikiem mēdz veidot milzīgas grāmatu un rokrakstu kolekcijas. Grāmatā Light From the Ancient Past (Gaisma no antīkās senatnes) stāstīts, ka Asīrijas valdnieks Ašurbanipals (7. gs. p.m.ē.) sūtījis savus rakstvežus uz tuvām un tālām zemēm, lai tie vāktu dažādu senu dokumentu un citu tekstu norakstus viņa karaliskajai bibliotēkai Nīnivē. Ašurbanipala pils un tās apbrīnojamā bibliotēka 1853. gadā tika atrasta arheoloģiskajos izrakumos.

Senās Grieķijas un Romas aristokrāti bieži vien aizrāvās ar mākslas priekšmetu kolekcionēšanu. Vernera Minsterbergera grāmatā Collecting — An Unruly Passion (Kolekcionēšana — nevaldāma kaislība) teikts: ”Cicerona un Cēzara laikā Romā plauka uzvarām vainagotas impērijas ekstravagance un spēcīgs patērētāja gars. [..] Mākslas priekšmetu tirgotāji aizņēma veselus kvartālus. Dažiem bagātākajiem pilsētniekiem pat piederēja savi privātie muzeji.”

Kur slēpjas kolekcionēšanas pievilcība?

Kāpēc mūsdienās daudzi aizraujas ar kolekcionēšanu? Enciklopēdijā Encyclopedia Americana teikts: ”Iemesli, kāpēc cilvēki nododas vaļaspriekiem ir dažādi, bet galvenokārt viņi to dara prieka pēc. Vaļasprieks palīdz atslābināties un izrauties no ikdienas rutīnas.” Daudzi kolekcionāri labprāt pavada laiku, pārcilājot un pētot savus iemīļotos priekšmetus, jo šī nodarbība viņiem sagādā prieku.

Kādā rakstā, kas bija publicēts Austrālijas laikrakstā Canberra Times, arī minēts, ka kolekcija ”var atsaukt atmiņā vietas un cilvēkus, kas ir jau gandrīz pagaisuši no prāta. Antīku priekšmetu kolekcijas veido tiltu starp paaudzēm, palīdzot mūsdienu cilvēkiem novērtēt iepriekšējo paaudžu prasmi un centienus.” Dažādu lietu kolekcionēšana var izglītot un paplašināt redzesloku. Piemēram, Rekss Nans Kivels, pazīstams austrāliešu kolekcionārs, ir sakrājis apbrīnojamu kolekciju, kurā ietilpst aptuveni 15 tūkstoši priekšmetu, kas vēstī par Austrālijas un Jaunzēlandes senvēsturi.

Ir arī cits iemesls, kas veicina kolekcionēšanas popularitāti — daudzi uzskata, ka kolekcija ir labs finanšu ieguldījums. Žurnālā Utne Reader bija rakstīts: ”Kāda gan cita iemesla dēļ cilvēki maksātu 80 dolārus par ”oriģinālu 1969. gada Vudstokas [rokfestivāla] biļešu komplektu”, kam pievienots autentiskumu garantējošs dokuments, ja viņi nav pat bijuši uz šo koncertu? [..] Popkultūras priekšmetu kolekcionēšana ir kļuvusi par ienesīgu biznesu.”

Tomēr ir jābūt uzmanīgiem. Laikrakstā The Canberra Times bija lasāms brīdinājums: ”Kolekcionēšanai ir arī savas ēnas puses. Ne visi pārdevēji ir godīgi, un diezgan bieži gadās, ka priekšmeti, kas tiek uzdoti par vērtīgiem, īstenībā ir nekaunīgi viltojumi.” Būtu ļoti nepatīkami atklāt, ka cerētais ”ieguldījums” ir viltojums, kam nav nekādas vērtības. Tāpēc kolekcionāriem ir ļoti noderīgi ņemt vērā principu no Salamana Pamācību grāmatas 14. nodaļas 15. panta: ”Nesapratīgais visam tic, bet gudrais novēro un pārbauda savus soļus.”

 Jābūt līdzsvarotiem

Cita ēnas puse ir tā, ka kolekcionēšana var arī prasīt par daudz laika, spēka un naudas. Kāda sieviete, raksturojot savu kolekcionēšanas kāri, to nosauca par ”nepanesamu nemieru”. Elisters Mārtins, kas pats visu mūžu ir aizrāvies ar kolekciju veidošanu, atzīst, ka daži kolekcionāri ir diezgan ekscentriski cilvēki.

Verners Minsterbergers savā grāmatā Collecting — An Unruly Passion rakstīja: ”Ja pavēro kolekcionārus, viņos drīz vien var pamanīt nerimtīgu vēlmi, pat alkas iegūt lietas savā īpašumā. [..] Raugoties no malas, dīvaina šķiet nevis kolekcionēšana pati par sevi, bet drīzāk daudziem kolekcionāriem raksturīgās personības īpatnības, viņu dziļi emocionālā aizraušanās ar priekšmetu iegādi, sajūsma par ieguvumiem un sāpīgie pārdzīvojumi zaudējumu dēļ un dīvainības, kas dažkārt vērojamas viņu attieksmē un uzvedībā.”

Taču kristiešiem nebūtu jāpieļauj, ka aizraušanās ar kādu vaļasprieku viņus pamudinātu uz nesaprātīgu rīcību vai liktu krist galējībās, jo Bībele mūs mudina būt modriem jeb, kā teikts Jaunās pasaules tulkojuma zemsvītras piezīmē, palikt līdzsvarotiem. (1. Pētera 1:13.) Turklāt, lai gan vaļasprieks, protams, var sagādāt patīkamus brīžus, tas nepieder pie svarīgākajām lietām, par ko jādomā dievbijīgiem cilvēkiem. (Filipiešiem 1:10.) Šajā ziņā mēs daudz ko varam mācīties no ķēniņa Salamana piemēra. Par saviem milzīgajiem līdzekļiem viņš bija ieguvis daudz dažādu īpašumu — mājas, vīna dārzus, augļu kokus un lopu ganāmpulkus. ”Neko no tā, ko manas acis iekāroja, es tām neatrāvu,” atzina Salamans. Bet vai tiekšanās pēc šādiem mērķiem viņam sagādāja gandarījumu? Atbildi uz šo jautājumu var atrast paša Salamana vārdos: ”Kad nu es pārbaudīdams uzlūkoju visus savus darbus, ko manas rokas bija veikušas, un pūles, kuŗas es biju tajos ieguldījis, tad — ak vai — viss bija tukšums, niecība un vēja ķeršana.” (Salamans Mācītājs 2:3—11.)

Kā nepieļaut, ka kolekcionēšana sāktu izstumt no mūsu dzīves svarīgākas lietas? Mēs varētu sev pajautāt: ”Cik daudz laika es varu atļauties tērēt šim vaļaspriekam?” Jāpatur prātā, ka, veidojot kolekciju, laiks aiziet ne tikai priekšmetu iegādei. Kolekcija ir jāuztur kārtībā, priekšmeti ir regulāri jātīra, un tas viss prasa laiku. Tāpat laiks aiziet, kārtojot priekšmetus apskatei, vērojot un priecājoties par tiem un rūpējoties par to drošību. Jāņem vērā arī jautājuma finansiālā puse. Vai šis vaļasprieks neatņems mums līdzekļus, kas nepieciešami ģimenes vajadzībām? (1. Timotejam 5:8.) Vai mums pietiks gribasspēka atteikties no pirkuma, ja īstenībā nevarēsim to atļauties? Turklāt, lai kā mēs censtos, nav iespējams savākt savā kolekcijā visu, kas vien ir vācams. Vārdus, ko Salamans teica par grāmatām, tikpat labi var attiecināt arī uz citiem priekšmetiem, ko cilvēki mēdz kolekcionēt: ”Lielai grāmatu sacerēšanai nav gala, un liela aizraušanās ar tām nopūlē miesu!” (Salamans Mācītājs 12:12, VDP.) Tāpēc kristiešiem arī šajā jomā ir svarīgi palikt līdzsvarotiem.

Jau vairākkārt pieminētās grāmatas virsrakstā kolekcionēšana nosaukta par ”nevaldāmu kaislību”, bet tas nenozīmē, ka šis vaļasprieks vienmēr izvēršas par galēju un nesaprātīgu aizrautību. Ja kolekcionēšanai neļauj aizēnot citas, svarīgākas lietas un nezaudē līdzsvarotību un mērenību, tā mūs var izklaidēt, iepriecināt un varbūt pat izglītot.

[Attēls 26. lpp.]

Ir gudri pārdomāt, cik daudz laika un līdzekļu mēs tērējam vaļaspriekam