Labi draugi, slikti draugi

JAUNA sieviete (sauksim viņu par Sāru) bija izmisumā. Tas, kuru viņa bija uzskatījusi par draugu, izrādījās, bija nogalinājis cilvēku. ”Kam tad vispār var uzticēties, ja pat draugs, kam es uzticējos, varēja pastrādāt tādu briesmu darbu?” viņa bija nesaprašanā. Cilvēks, kas uzklausīja Sāru, pavaicāja, vai viņa bija zinājusi, ko viņas draugs uzskata par vērtībām. Sāra apmulsa: ”Kādā ziņā?” Viņa pat nesaprata, kas bija domāts ar vārdu ”vērtības”. Bet ko var teikt par mums? Vai mēs zinām, kādas ir mūsu draugu vērtības?

Reizēm tas ir dzīvības un nāves jautājums, kā liecina gadījums ar Sāru. Kādā Bībeles sakāmvārdā šī doma izteikta šādi: ”Kam darīšana ar zinīgo, tas kļūst pats zinīgs, bet kas ir draugos ar neprašām, tas piedzīvos nelaimi.” (Salamana Pamācības 13:20.) Taču daudzi, tāpat kā Sāra, izvēlas draugus, vadoties pēc tā, kā viņi jūtas šo cilvēku sabiedrībā. Ir pilnīgi dabiski, ka mums patīk būt kopā ar cilvēkiem, ar kuriem jūtamies labi. Bet, ja tas ir vienīgais kritērijs draugu izvēlē un mēs nemaz nepievēršam uzmanību cilvēka īpašībām un uzskatiem, mēs varam piedzīvot rūgtu vilšanos. Kā  lai noskaidro, vai cilvēks turas pie augstām vērtībām?

Augstas morāles normas

Augstas vērtības pirmām kārtām ir vajadzīgas mums pašiem. Mums jāprot atšķirt labu no ļauna un vienmēr jāturas pie augstiem morāles principiem. Kādā citā Bībeles sakāmvārdā teikts: ”Dzelzs tiek ar dzelzi uzasināta, un vīrs trin vīru.” (Salamana Pamācības 27:17.) Ja par draugiem kļūst divi garīgi stipri cilvēki, viņi palīdz viens otram pilnveidoties un draudzība viņu starpā kļūst tikai aizvien ciešāka.

Iepriekšējā rakstā minētais Pakoms dalījās savās pārdomās: ”Es uzskatu, ka īsts draugs ir tas, kas mani uzklausa un runā ar mani laipni, taču spēj man arī aizrādīt, kad rīkojos muļķīgi.” Vislabākie draugi neatkarīgi no vecuma ir tie, kas mums palīdz rīkoties pareizi un mūs pamāca, kad mēs grasāmies rīkoties nesaprātīgi. Bībelē rakstīts: ”Drauga sitieni nāk no labas sirds.” (Salamana Pamācības 27:6.) Lai stiprinātu savu garīgumu un apņemšanos turēties pie augstām morāles normām, ir jādraudzējas ar tādiem cilvēkiem, kas arī mīl Dievu un viņa principus. ”Kad manā skolā nebija neviena, kam būtu tādi paši kristīgi uzskati kā man,” stāstīja francūziete Selīna, ”es sapratu, cik vērtīgi ir īsti draugi kristiešu draudzē. Viņi man ir palīdzējuši rīkoties apdomīgi.”

Kā novērtēt, kas varētu būt labi draugi

Ja mēs vēlamies iedraudzēties ar kādu cilvēku, būtu labi pavērot, kādi ir viņa draugi. Tas daudz ko liecina par viņu pašu. Tāpat būtu vērtīgi uzzināt, ko par viņu domā nopietni un cienījami cilvēki, kas viņu pazīst. Turklāt ir labi ņemt vērā ne tikai to, kā šis cilvēks izturas pret mums, bet arī to, kā viņš izturas pret citiem, īpaši tiem cilvēkiem, no kuriem viņš necer neko iegūt. Ja viņš nav godīgs, krietns, pacietīgs un iejūtīgs vienmēr pret visiem, nav nekādas garantijas, ka viņš vienmēr izturēsies labi pret mums.

Lai iepazītu cilvēka patieso raksturu, ir vajadzīga pacietība un prasme, un ir nepieciešams arī laiks, lai redzētu, kāds viņš ir reālajā dzīvē. Bībelē rakstīts: ”Padoms vīra sirdī ir kā dziļš ūdens, bet gudrs vīrs saprot, kā to izsmelt.” (Salamana Pamācības 20:5.) Mums jārunā ar tiem cilvēkiem, ar kuriem vēlamies iedraudzēties, par nopietniem jautājumiem, kas atklāj viņu patieso personību, rīcības motīvus un vērtības. Kādi cilvēki viņi ir? Laipni vai nelaipni? Lielākoties noskaņoti optimistiski vai arī pesimistiski un skeptiski? Vai viņi ir nesavtīgi vai savtīgi? Uzticami vai neuzticami? Ja cilvēks sarunā ar mums kritizē citus,  droši vien nekas viņu nekavēs mums aiz muguras tāpat izteikties par mums. ”No sirds pilnības mute runā,” teica Jēzus. (Mateja 12:34.) Mums tikai jāprot sadzirdēt.

Vissvarīgākais, kam jāvieno draugi

Daži domā, ka draugu gaumei visās lietās ir jāsakrīt. Kāds mazs zēns reiz teica: ”Es nekad nevarētu iedraudzēties ar tādu cilvēku, kam negaršo siera kūka.” Protams, lai draugi saprastu viens otru, viņiem ir jābūt diezgan daudz kam kopīgam, un vislabākais ir, ja viņiem ir vienādas morālās un garīgās pamatvērtības. Bet draugu personībai un izcelsmei nav jābūt vienādai — patiesībā atšķirīga dzīves pieredze tikai bagātina draudzību.

Bībelē ir lasāms par brīnišķīgu draudzību, kas saistīja dažādus cilvēkus, — par Jonatāna draudzību ar Dāvidu un par Rutes draudzību ar Naomiju. * Šo attiecību pamatā bija abpusēja uzticība Dievam un viņa principiem. Interesanti, ka abos šajos gadījumos draugiem bija liela gadu starpība un dažāda izcelsme. Tātad draudzībā gan jauni, gan gados veci cilvēki var daudz ko dot viens otram.

Kāpēc ir labi, ja draugi ir dažāda vecuma

Ja mums ir draugi, kas ir vecāki vai jaunāki par mums, ieguvums ir abpusējs. Tālāk ir minēts, ko, balstīdamās uz savu pieredzi, ir teikušas divas meitenes.

Manuela stāstīja: ”Pirms kāda laika es sadraudzējos ar padzīvojušu precētu pāri. Es ar viņiem dalījos savās domās un pārdzīvojumos, un mani ļoti iepriecināja tas, ka arī viņi bija tikpat atklāti pret mani. Viņi nenoniecināja mani tāpēc, ka es esmu jauna, un tas mani vēl vairāk saistīja pie viņiem. Viņu padomi man lieti noder, kad man ir kādas problēmas. Ja es savas problēmas apspriežu ar sava vecuma draudzenēm, viņas reizēm man dod ne visai labi pārdomātus ieteikumus. Bet šim padzīvojušajam pārim ir gan dzīves pieredze, gan gudrība, gan apdomīgums, kura mums, jauniešiem, bieži vien vēl trūkst. Ar šo draugu palīdzību es esmu pieņēmusi labus lēmumus.”

 Dzuleika teica: ”Kad mēs rīkojam viesības, mēs aicinām ne tikai jauniešus, bet arī vecākus cilvēkus. Es esmu pamanījusi, ka tādās reizēs vakara beigās gan jaunieši, gan gados vecākie jūtas pacilāti. Mums patīk būt kopā, jo ikviens skatās uz dzīvi mazliet citādi.”

Arī vecākiem cilvēkiem būtu jāinteresējas par jauniešiem. Kā liecina Manuelas un Dzuleikas vārdi, daudzi jaunieši priecājas par iespēju būt kopā ar vecākiem cilvēkiem un mācīties no viņu dzīves pieredzes. Kāda atraitne, vārdā Amīlija, kurai ir pāri 80 gadiem, sacīja: ”Es parasti pirmā sāku runāties ar jauniešiem. Viņu enerģija un dzīvesprieks mani tik ļoti uzmundrina!” Labums no šādas draudzības var būt jūtams pat vēl daudzus gadus vēlāk. Daudzi cilvēki, kas dzīvē ir daudz ko guvuši, ir ļoti pateicīgi saviem jaunības gadu draugiem, kas ir bijuši vismaz nedaudz vecāki par viņiem pašiem un bijuši viņiem labs paraugs un kas ir devuši viņiem labus padomus.

Nostipriniet jau esošo draudzību

Lai mums būtu labi draugi, nav obligāti jāuzsāk jauna draudzība. Ja mums jau ir vērtīgi biedri, būtu labi censties nostiprināt savu draudzību ar viņiem. Seni draugi ir īpaši dārgi, un viņu uzticība nebūtu jāuzskata par kaut ko pašsaprotamu.

Galvenais, jāpatur prātā, ka īsta laime un arī īsta draudzība ir atkarīga no tā, vai mēs esam devīgi — vai mēs labprāt ziedojam draugiem savus spēkus, laiku un daudz ko citu. Ieguvums ir daudz lielāks nekā ieguldītās pūles un nestie upuri. Tomēr, ja, izvēloties draugus, mēs domāsim tikai par sevi, nekas labs nesanāks. Domājot, ar kuriem cilvēkiem sadraudzēties, pievērsīsim uzmanību ne tikai tiem, kurus apbrīnojam vai no kuru draudzības mēs ceram kaut ko gūt, bet arī tiem, kurus citi varbūt neievēro vai kuriem pašiem ir grūti sākt draudzēties ar kādu. Lūk, ko dara Gaela: ”Kad mēs ar draugiem taisāmies ko pasākt, mēs uzaicinām arī tos jauniešus, kam nav draugu. Mēs viņiem sakām, ka viņiem nav jāsēž vieniem mājās un ka viņi var droši mums pievienoties, lai mēs varētu cits citu iepazīt.” (Lūkas 14:12—14.)

Ja labi cilvēki mums piedāvā draudzību, nenoraidīsim to. Eliza stāstīja, kas reizēm notiek: ”Varbūt rodas neliela aizvainojuma sajūta par to, ka tev agrāk neviens nav pievērsis uzmanību. Var rasties pat domas: ”Ai, galu galā man nemaz draugi nav tik ļoti vajadzīgi!” Tu kļūsti noslēgta, nošķiries no citiem un domā tikai par sevi. Tu it kā uzcel ap sevi žogu, lai neviens tev netiktu klāt.” Mums nebūtu jāļauj nepamatotām bažām vai savtīgām interesēm liegt mums iemantot jaunus draugus un dalīties ar citiem savās domās un pārdzīvojumos. Mums ir iemesls būt priecīgiem, kad cilvēki par mums interesējas tik ļoti, ka vēlas ar mums sadraudzēties.

Ir iespējams iemantot īstus draugus

Lai iegūtu īstus draugus, nepietiek tikai to gribēt, gaidīt un lasīt tādus rakstus kā šis. Procesu, kad cilvēks mācās iegūt draugus, nedaudz var salīdzināt ar to, kad viņš mācās braukt ar velosipēdu. Nevienu no šīm prasmēm mēs nevaram pilnībā apgūt no grāmatām. Mums ir jāsāk rīkoties, kaut arī sākumā mēs varbūt piedzīvosim dažas neveiksmes. Kā liecina Bībele, visciešākā draudzība veidojas tad, ja abiem draugiem ir draudzība ar Dievu. Bet Dievs nevar svētīt mūsu pūles atrast draugus, ja mēs īstenībā nemaz nepūlamies. Tāpēc, ja mēs esam apņēmušies iegūt īstus draugus, lūgsim Dieva palīdzību, uzņemsimies iniciatīvu, meklējot draugus, un paši izturēsimies draudzīgi pret citiem!

[Zemsvītras piezīme]

 [Papildmateriāls/Attēls 11. lpp.]

Kas būtu jāņem vērā vecākiem

Tāpat kā daudz kas cits, arī sapratne par to, kas ir draudzība, sāk veidoties ģimenē. Ideālā variantā tieši ģimenē mazs bērns galvenokārt apmierina savu vēlmi pēc sabiedrības. Bet pat tad bērna domāšanu, izjūtas un uzvedību spēcīgi ietekmē citi cilvēki, kas nepieder pie ģimenes. To pierāda, piemēram, tas, cik ātri daudzi imigrantu bērni iemācās jauno valodu, tikai kontaktējoties ar citiem bērniem.

Vecākiem ir jāpalīdz bērniem gudri izvēlēties draugus. Bērni un pusaudži vēl nespēj šādos jautājumos pieņemt gudrus lēmumus bez vecāku vadības. Bet pastāv kāda problēma: daudzi bērni un pusaudži labāk uzticas saviem vienaudžiem nekā vecākiem vai citiem cilvēkiem, kas vecāki par viņiem pašiem.

Viens faktors, kāpēc pusaudži labāk vēršas pie vienaudžiem nekā vecākiem, pēc dažu speciālistu domām, ir tas, ka daudzi vecāki nav pārliecināti par savu autoritāti morālas dabas jautājumos. Taču interesēties par bērniem un aktīvi iesaistīties viņu dzīvē ir pienākums, ko vecākiem ir uzdevis Dievs. (Efeziešiem 6:1—4.) Bet kas notiek? Ģimenes psihologs Dr. Rons Tafels bieži satiek vecākus, kas nezina, kā izturēties pret saviem pusaudža vecuma bērniem. Psihologs raksta, ka daudzi no viņiem ”vienu pēc otras izmēģina masu saziņas līdzekļos ieteiktās bērnu audzināšanas metodes”, nevis dara to, kas būtu jādara īstiem vecākiem. Kāpēc? ”Viņi nepazīst savus bērnus pietiekami labi, lai tos saprastu un dotu to, kas bērniem patiešām vajadzīgs.”

Bet tam tā nav jābūt. Vecākiem jāsaprot, ka tādā gadījumā, ja bērni nesaņems sev nepieciešamo mājās, viņi meklēs to pie draugiem. Kas bērniem ir vajadzīgs? ”Tas pats, kas bērniem ir bijis vajadzīgs vienmēr: rūpes, atzinība, drošības sajūta, skaidri izklāstīti noteikumi un prasības un piederības sajūta,” paskaidroja Dr. R. Tafels. Viņš rakstīja: ”Mūsu laiku nelaime ir tā, ka lielākajai daļai pusaudžu pieaugušie šīs pamatvajadzības neapmierina un pusaudži pat savā ģimenē nejūtas ”kā mājās”.”

Kā palīdzēt bērniem iegūt labus draugus? Pirmais solis ir izvērtēt pašiem savu dzīvesveidu un savus draugus. Būtu jāapdomā: vai mani un manu draugu mērķi ir cēli un dzīvesveids — nesavtīgs? Vai šie mērķi ir garīgi, nevis materiālistiski? ”Darbi runā skaļāk nekā vārdi, un bērni obligāti sāk pārņemt attieksmi un rīcību, kādu viņi redz vecāku, vecāku draugu un to bērnu dzīvē,” atzīmē kristiešu draudzes vecākais Duglass, kam pašam ir bērni.

Pat daudzi dzīvnieki, instinkta vadīti, bieži vien nikni aizstāv savus mazuļus no plēsoņām. Kāds biologs rakstīja: ”Lāču mātes ir slavenas ar to, cik ļoti viņas sargā lācēnus no visa, kas, viņuprāt, tos apdraud.” Vai cilvēkiem būtu jādara mazāk? Otrajā rakstā minētais Rubens stāstīja: ”Mani vecāki apsprieda ar mani Bībeli. Viņi man palīdzēja saprast, no kādiem draugiem labāk ir izvairīties. Mana sākotnējā reakcija bija: ”Ko vēl ne! Tad jau iznāk, ka man vispār nevar būt draugu!” Bet laiks parādīja, ka vecākiem ir taisnība, un tieši viņu pacietība mani pasargāja.”

Vecākiem ir jāorganizē, lai bērni bieži tiekas ar cilvēkiem, no kuriem viņi var daudz ko labu mācīties un kuri viņiem palīdz izvirzīt labus mērķus. Fransiss, kas tagad jau ir pieaudzis, atceras: ”Mana māte ievēroja, ka mēs, bērni, sākam turēties savrup, tāpēc viņa aicināja ciemos draugus, kas bija ļoti aktīvi pilnas slodzes kristīgajā kalpošanā. Tā mēs iepazināmies ar viņiem un sadraudzējāmies mūsu pašu mājās.” Ja vecāki iegulda šādas pūles, bērnu mājas dzīve var kļūt par auglīgu augsni, kurā uzplaukst laba draudzība.

[Attēls 9. lpp.]

Ja gribat ar kādu draudzēties, pavērojiet, kā šis cilvēks izturas pret citiem

[Attēls 10. lpp.]

Nesavtīga draudzība var pastāvēt arī starp dažāda vecuma un izcelsmes cilvēkiem