Čehijas dzirnavas senāk un tagad

NO ATMOSTIETIES! KORESPONDENTA ČEHIJĀ

PIRMS simts gadiem visos Čehijas novados skanēja dzirnavu zobratu klaboņa. Šī ritmiskā skaņa labi iederējās Čehijas lauku idillē, un dzirnavām bija liela nozīme sabiedrības dzīvē.

Tajos laikos bija pierasts, ka dzirnavnieka sieva no jaunajiem miltiem cepa svaigu, smaržīgu maizi. Mēs varam iztēloties, kā viņa novieto tikko izceptu maizes klaipu uz masīva galda. Istabu piepilda patīkama maizes smarža. Lūk, tur nāk arī pats melderis savās baltajās, ar miltiem pieputējušajās drēbēs! Viņš sasauc saimi uz kopīgu maltīti.

Dzirnavu vēsture

Graudu malšana ir gandrīz tikpat sena kā pati lauksaimniecība. Senajā Izraēlā miltu malšana bija ierasta nodarbe. Šim nolūkam izraēlieši izmantoja roku dzirnas, kuras grieza viena vai divas sievietes. Bībelē ir stāstīts arī par lieliem dzirnakmeņiem, ko grieza dzīvnieki. (Marka 9:42, NW.)

Vārds ”dzirnavas” daudziem asociējas ar vējdzirnavām. Taču Čehijā visvairāk tika būvētas ūdensdzirnavas. Acīmredzot čehi tekoša ūdens spēku uzskatīja par dzirnavu darbināšanai vispiemērotāko enerģijas resursu.

Tāpat kā citviet Viduseiropā, Čehijā bija izveidotas plašas dīķu, kanālu un slūžu sistēmas, kas regulēja ūdens pieplūdi dzirnavām. Dīķos uzkrājies ūdens pa kanāliem plūda uz dzirnavām, kur straumi regulēja, paceļot un nolaižot slūžas. Daži kanāli bija tikai 20 metrus gari, citi stiepās vairāk nekā kilometra garumā un apgādāja ar ūdeni vairākas kanālu krastos uzbūvētas dzirnavas.

Dzirnavnieks un viņa palīgi

Agrāk melderis ar savu saimi dzīvoja dzirnavās. Zem viena jumta, apjozti ar biezu mūra sienu, atradās dzīvojamās telpas un miltu maļamie gaņģi. Pilsētas iedzīvotāji uzrunāja dzirnavnieku par ”saimniektēvu”. Viņu viegli varēja pazīt pēc baltām, vienmēr uzrotītām biksēm, cepures ar aitādas apmali un čībām.

 Lai tiktu galā ar savu darbu, dzirnavniekam bija jābūt stipram. Iedomājieties, cik daudz miltu maisu viņam vajadzēja pārnēsāt savas dzīves laikā! Meldera amats tika turēts lielā cieņā, un amata prasme tika nodota no paaudzes paaudzē. Dēls mācījās amata noslēpumus no tēva, bet viņš varēja arī kādu laiku strādāt pie citiem meistariem, lai paplašinātu savu pieredzi.

Dzirnavās darba netrūka, un bieži dzirnavnieka ģimene pati nespēja tikt ar visu galā. Tad dzirnavniekam vai nu pastāvīgi, vai arī uz laiku bija jāalgo zeļļi. Tie bija pieredzējuši melderi, kas malšanas sezonas laikā strādāja dzirnavās un kam maksāja ne tikai algu, bet deva arī pajumti un ēdienu.

Vadība dzirnavās parasti tika uzticēta meistaram, kas bija pieredzējis un citu cienīts sava amata pratējs. Viņam palīdzēja dzirnavnieka amatā skolojies zellis, kas pārzināja dzirnavu iekārtu darbību. Par zeļļa zināšanām un prasmi sprieda pēc miltu kvalitātes. Dzirnavās bija arī māceklis — kāds spējīgs puisis, kas ne uz mirkli neizlaida no acīm pieredzējušos melderus. Nekas nedrīkstēja novērst viņa uzmanību no amata prasmes apgūšanas.

Dzirnakmeņi

Bībelē Ījaba grāmatā ir minēts ”apakšējais dzirnu akmens”. (Ījaba 41:16.) No šī senā stāstījuma var saprast, ka  dzirnavām bija divi akmeņi — virsakmens jeb apskrejošais dzirnakmens un apakšakmens. Apakšakmens bija nostiprināts, bet virsakmens tika griezts, tā ka graudi, kas nonāca starp akmeņiem, tika samalti.

Sākumā dzirnakmeņus darināja no lieliem akmeņiem, vēlāk parādījās mākslīgi dzirnakmeņi, kas tika izgatavoti no sadrupināta krama un cementa, kura sastāvā bija magnija hlorīds. Zobratus no īpaši cietas koksnes darināja pieredzējuši amatnieki. Izgatavot sarežģītas formas zobratus nebija viegli, turklāt meistariem bija jānodrošina laba sazobe. Zobratu pārvadu konstrukcijas ļāva palielināt malšanas iekārtu rotācijas ātrumu. Kad zobrati griezās, to dunoņa bija dzirdama tālu aiz dzirnavu sienām.

Melderi čehu folklorā

Daudzi dzirnavnieki bija godīgi un labi ļaudis, bet bija arī tādi, kas uzkundzējās malējiem un krāpa tos. Tāpēc dažas čehu tautasdziesmas dzirnavniekus un viņu ģimenes izsmēja, bet citas — slavēja un melderzeļļus daudzināja par labiem preciniekiem. Tautasdziesmās ir stāstīts arī par pārplūdušām upēm, kas dzirnavas un to īpašnieku apdraudēja tikpat lielā mērā kā ugunsgrēki.

Nostāsti par dzirnavām un dzirnavniekiem atšķiras atkarībā no tā, kur un kad tie tika sacerēti, bet galvenajos vilcienos tie ir ļoti līdzīgi. Šos nostāstus izplatīja un, protams, arī izpušķoja ceļojošie melderzeļļi.

Dzirnavas mūsdienās

Laika gaitā dzirnavnieka amats pakāpeniski zaudēja savu nozīmi. Parādījās arvien modernākas malšanas iekārtas, kuras darbināja nevis ūdens, bet elektromotori. Daļa dzirnavnieku turpināja ierasto nodarbi, un dažas ūdensdzirnavas Čehijā darbojās vēl pēc Otrā pasaules kara. Taču 1948. gadā pat savam amatam visuzticīgākajiem dzirnavniekiem nācās atstāt šo arodu. Šajā gadā visas dzirnavas tika nacionalizētas, un lielākā daļa no tām pārstāja darboties un tika pamestas novārtā.

Mūsdienu rūpnieciskās dzirnavas vairs nav apvītas ar romantismu, kas bija raksturīgs to priekštecēm. Tagad graudus maļ modernas, ar datoru vadāmas iekārtas un dzirnakmeņus ir aizstājuši tērauda valči. Tomēr senajām ūdens dzirnavām raksturīgā vienkāršība joprojām piesaista cilvēkus, kam patīk klusa, idilliska vide, un tūristus, kas vēlas iepazīties ar Čehijas kultūru un vēsturi.

Krietns skaits Čehijas dzirnavu ir kļuvušas par iecienītiem tūrisma objektiem. Daudzi Prāgas viesi apskata ūdensratu, kas uzcelts uz Vltavas upes sāntekas Čertovkas. Dzirnavas 1938. gadā izpostīja ugunsgrēks, bet 1995. gadā tika atjaunots šo dzirnavu ūdensrats. Iespaidīgais rats ir nozīmīgs kultūras piemineklis, tā diametrs ir gandrīz septiņi metri, un tas ir būvēts pirms 600 gadiem. Lielais rats vēl aizvien turpina griezties.

Stāvot pie restaurētajām dzirnavām, mēs iztēlojamies dzirnavnieku, kas šeit rosīgi strādāja pirms simts gadiem. Mēs dzirdam, kā ūdens šļakstēdams griež dzirnavu ratu. Tad mēs nesteidzīgi dodamies projām, un dzirnavas lēnām pagaist tālumā. Taču zobratu klaboņa joprojām skan mūsu ausīs — šī patīkamā skaņa, domājams, vēl ilgi paliks mūsu atmiņā.

[Attēls 22. lpp.]

Dzirnakmens

[Attēli 22., 23. lpp.]

1. Sena ar roku darbināma graudu tīrīšanas iekārta

2. Viens no malšanas gaņģiem

3. Ar galvenās vārpstas palīdzību ūdensrata kustība tika novadīta uz malšanas iekārtām

4. Čertovkas ūdensrats, kas agrāk darbināja dzirnavu iekārtas

[Attēls 24. lpp.]

Čertovkas ūdensrats