Kazas palīdz izdzīvot sertão lopkopjiem

NO ATMOSTIETIES! KORESPONDENTA BRAZĪLIJĀ

BRAZĪLIJAS ziemeļaustrumos, vairāk nekā miljons kvadrātkilometru plašā pustuksnešainā apvidū, ko brazīlieši dēvē par sertão *, ganās ap desmit miljoniem kazu. Vasara šeit nozīmē deviņus mēnešus, kad pie debesīm nav ne mākonīša, valda nepanesama svelme un zeme karstajā saulē izkalst cieta kā akmens. Daudzas upes izsīkst, koki nomet lapas, pūš karsti, sausi vēji, un lopi klejo apkārt, meklējot to niecīgo zaļumu, kas vēl atlicis.

Taču vietējās kazas, šķiet, pat nemana draudīgo sausumu. Kad sausums ir sevišķi smags, liellopu un aitu ganāmpulki sarūk, turpretī kazām vērojams skaita pieaugums. Kā tas iespējams?

Mute, kas palīdz izdzīvot

Daudzi sertão iemītnieki apgalvo, ka kazas ēdot pilnīgi visu, ieskaitot zābakus, seglus un drēbes. Profesors Žuans Ambrosio, kas strādā Nacionālajā Kazu izpētes centrā Brazīlijas ziemeļaustrumu pilsētā Sobralā, atzīst, ka kazas spēj pārtikt no šķietami neēdamām lietām, starp kurām ir vairāk nekā 60 sugu augu saknes, sausās lapas un miza. Citi lauksaimniecības dzīvnieki, piemēram, govis, gandrīz pilnībā ir atkarīgi no zālaugiem.

Neizvēlīgums palīdz kazām izdzīvot, bet izšķirīgu priekšrocību tām piešķir mutes uzbūve. Kā norāda profesors Ambrosio, liellopi satver zāli ar mēli un nevar izraudzīties kādu noteiktu lapiņu vai noskrubināt tikai mizu. Turpretī kazas ar savu mazo muti, elastīgajām, kustīgajām lūpām un asajiem zobiem spēj izmeklēt un noplūkt barības vielām bagātākās auga daļas. Šī spēja atrast sev barību pat tad, ja tās krājumi ir ārkārtīgi trūcīgi, ir sagādājusi kazām nesaudzīgu augu valsts postītāju reputāciju, taču Žuans Ambrosio saka: ”Vainojiet cilvēkus, kas spiež kazas dzīvot šādos apstākļos. Tās vienkārši cenšas izdzīvot.”

Kazkopība — izdevīga nozare

Nav brīnums, ka izturīgās vietējās kazas sertão lauksaimniekiem ir viens no galvenajiem iztikas avotiem. Daudzām ģimenēm kazas ir svarīgs olbaltumvielu avots. Tā kā liellopu gaļa parasti ir dārga, galdā bieži tiek pasniegta cepta vai vārīta kazas gaļa un buchada (ar spēķēm un rīsiem pildīts kazas kuņģis). Kazu ādas īpašnieks pārdod ādas apstrādes fabrikām, gūstot papildu ienākumus. Tas nozīmē, ka vajadzības  gadījumā, kazas viegli var pārvērst skaidrā naudā, lai nopirktu zāles vai citas steidzami nepieciešamas lietas.

Vēl viena kazkopības priekšrocība ir tā, ka kazas tikpat kā neprasa īpašu kopšanu. Pa dienu tās mazos pulciņos ganās nenožogotā skrajmežā, ko šeit dēvē par kātingu. Vakarā kazas, atsaucoties uz pazīstamo saimnieka saucienu, paklausīgi atgriežas katra savā aplokā. Vairāk uzmanības savām kazām lopkopis pievērš vienīgi vairošanās sezonā, kad viņš nošķir no ganāmpulka kazas, kuras paredzēts nokaut, apkopj slimās un iezīmē jaunās. Kazas ir tik viegli audzēt, ka pat daudzi pilsētnieki tur tās dārzā aiz mājas vai atļauj lopiņiem klaiņāt pa ielām, lai gan vietējie likumi to aizliedz. Nav nekas neparasts ieraudzīt kazas ganāmies pilsētas laukumā.

Gadsimtiem ilga pieredze ir pierādījusi, ka kazkopība ir ļoti izdevīga nozare, īpaši mazajās saimniecībās. Lai turētu astoņas kazas, ir nepieciešams aptuveni tikpat daudz darba un zemes kā tam, lai turētu vienu govi. Pieņemsim, kādam saimniekam ir piecas govis. Ja viena no tām nobeidzas, viņš ir zaudējis 20 procentus ganāmpulka. Bet piecu govju vietā viņš būtu varējis audzēt 40 kazas — tas prasītu apmēram tikpat daudz zemes un pūļu. Vienas kazas nāve nozīmētu tikai 2,5 procentu zaudējumu. Viegli saprast, kāpēc aptuveni miljonam brazīliešu ģimeņu kazas nozīmē sava veida apdrošināšanu pret sausumu un neražu.

Stimuls čaklam darbam

Baijas štatā ir vieni no lielākajiem kazu ganāmpulkiem, kuros lopu skaits ir mērāms tūkstošos. Aptuveni 800 kilometru attālumā no štata galvaspilsētas atrodas mazā Vavas pilsētiņa, par kuru ir sacīts, ka šajā pilsētiņā un tās apkaimē kazu esot piecreiz vairāk nekā cilvēku. Gandrīz visiem vietējiem iedzīvotājiem iztiku nodrošina kazu audzēšana vai citas ar kazkopību saistītas nodarbes. Vietējie bieži mēdz jokot: ”Vavā nevis cilvēki audzē kazas, bet kazas — cilvēkus.”

Kazām, kuru grūsnība ilgst piecus mēnešus, pirmie kazlēni sāk dzimt maijā. Kazu gani strādā no četriem rītā līdz septiņiem vakarā, dalīdami ganāmpulku mazākās grupiņās, smeldami ūdeni un glābdami noklīdušos vai kā citādi apdraudētos kazlēnus. Izveicīgie gani katru dienu ar laso gūsta simtiem kazu, lai tās izslauktu un neļautu jaundzimušajiem kazlēniem pārēsties līdz nāvei. Ir jāparūpējas arī par savainotajiem lopiem un jāiznīdē parazītiskie spindeļu kāpuri, kas var atstāt kazu ādā sīkus caurumiņus, tā samazinot ādu tirgus vērtību.

 Šāda kazu kopšana ir pašaizliedzīgs darbs, tomēr pūles nav gluži nesavtīgas. Vavas apkaimē un citos lauku apvidos alga kazu ganiem tiek maksāta pēc tradicionālās quarteação sistēmas, proti, viņi saņem ceturto daļu no visiem kazlēniem, kas dzimuši vairošanās sezonā. Dažreiz, ja ganāmpulka īpašnieks ir sevišķi devīgs, ganam tiek piešķirta trešā daļa kazlēnu. Katru jauno kazu apzīmē ar numuru, un gans izlozē savu daļu, velkot numurētas lozes no krūzes. Tā kā viņam var trāpīties jebkura kaza — kropla vai vesela, kārna vai branga —, gans rūpējas par ganāmpulku tik cītīgi, it kā tas piederētu viņam pašam.

Mēģinājumi uzlabot produktivitāti

Brazīlijas kazas ir cēlušās no šķirnēm, ko eiropiešu ieceļotāji šajā teritorijā ieveda 16. gadsimta pirmajā pusē. Taču vietējās kazas lielākoties ir mazākas par savām Eiropas ciltsmāsām un dod krietni mazāk piena.

Piemēram, Brazīlijas canindé dod mazāk nekā litru piena dienā, turpretī britu šķirnei, kas ģenētiski ir ļoti tuva šīm Brazīlijas kazām, izslaukums var sasniegt aptuveni četrus litrus dienā. Jau daudzus gadu desmitus lauksaimnieki ir lolojuši sapni apvienot vietējo kazu izturību ar to svešzemju priekšteču produktivitāti. Ja tas izdotos, ”trūcīgo ļaužu govs”, kā daudzi dēvē kazu, varētu kļūt par sertão lopkopju zeltu.

Prakse ir apstiprinājusi, ka visefektīvākais paņēmiens, kā iegūt lielākas un pienīgākas kazas, ir vietējo kazu krustošana ar ārzemju šķirnēm. Kāda lauksaimniecības zinātnieku grupa Brazīlijas ziemeļaustrumos, Paraibas štatā, ir guvusi labus panākumus, krustojot Brazīlijas kazas ar Itālijas, Vācijas un Anglijas šķirnēm. Viņiem ir izdevies izaudzēt lielākas kazas, kas labi panes sausumu un dod vairāk piena. Vietējās šķirnes, kurām izslaukums agrāk nesasniedza pat litru dienā, tagad dod 2,2 līdz 3,8 litrus piena.

Savukārt jau minētā Sobralas Kazu izpētes centra zinātnieki ir atklājuši lētāku metodi, kā gūt līdzīgas sekmes. Zinātnieki ievēroja, ka kazas ar īpašu labpatiku ēd kādas noteiktas sugas koku lapas. Taču kazas pie tām tiek tikai tad, kad kokiem iestājas miera periods un lapas nobirst. Lai kazām šī barība būtu pieejama lielākā daudzumā, cilvēki daļai koku noteiktā augstumā apgrieza visus zarus. Apcirptie koki izdzina jaunus, zemākus zarus, kurus kazas varēja aizsniegt. Šādi sagatavotās ganībās kazu dzīvsvara pieaugums palielinājās četras reizes.

Bet, par spīti visām šīm jaunajām vēsmām, nelielo ganāmpulku īpašniekiem joprojām ir jāsaskaras ar kādu problēmu, ko zinātniskie pētījumi nez vai atrisinās. Kas tā ir par problēmu? Kāds lopkopis paskaidro: kazas tik ļoti pieķeras cilvēkam, kas par tām rūpējas, ka saimniekam nokaut savu kazu ir ļoti grūti. Viņam neparko negribas šķirties no savām mīlulēm. Varbūt to var uzskatīt par vēl vienu kazu priekšrocību cīņā par izdzīvošanu.

[Zemsvītras piezīme]

[Papildmateriāls/Attēls 27. lpp.]

Patiesība par kazu pienu

Daudzi apgalvo, ka kazas piens esot grūti sagremojams, un citi saka, ka tas nepatīkami ož. Taču neticiet visam sliktajam, ko stāsta par kazas pienu. Ja govs piens kādam izraisa gremošanas traucējumus, ļoti iespējams, ārsts viņam ieteiks aizstāt to ar kazas piena produktiem. Lai gan kazas pienā ir vairāk olbaltumvielu un tauku nekā govs pienā, tauku lodītes tajā ir sīkākas, tāpēc kazas piens ir vieglāk sagremojams. Bet ko var teikt par smaku?

Patiesībā kazas pienam nekādas smakas nav. Ja tomēr ir manāms, ka piens slikti ož, tas, visticamāk, slaukts nehigiēniskos apstākļos vai arī ir atradies āža tuvumā. Āzim aiz ragiem atrodas dziedzeri, kas izdala hormonu, kurš piesaista kazas. Taču šī hormona asā smaka pārņem tikpat kā visu, ar ko āzis nonācis saskarē.

[Norāde par autortiesībām]

CNPC–Centro Nacional de Pesquisa de Caprinos (Sobral, CE, Brasil)

[Karte 25. lpp.]

(Pilnībā noformētu tekstu skatīt publikācijā)

Sertão

[Attēls 26. lpp.]

Kazas mute ir lieliski piemērota tam, lai izraudzītos auga labāko daļu

[Norāde par autortiesībām]

Dr. João Ambrósio–EMBRAPA (CNPC)

[Norādes par attēlu autortiesībām 25. lpp.]

Karte: Mountain High Maps® Copyright © 1997 Digital Wisdom, Inc.; kazas: CNPC–Centro Nacional de Pesquisa de Caprinos (Sobral, CE, Brasil)