”Ja vien cilvēki zinātu!”

DAUDZI jaunieši pēc vidusskolas beigšanas sāk domāt par naudas pelnīšanu, bet Deividam bija gluži citi plāni. 2003. gada septembrī Deivids kopā ar kādu draugu pārcēlās no Ilinoisas štata (ASV) uz Dominikānu *. Deivijs, kā viņu sauca draugi un ģimenes locekļi, nolēma mācīties spāņu valodu un pievienoties Jehovas liecinieku Navasas draudzei, lai atbalstītu Valstības sludināšanas darbu. Navasas draudze viņu ļoti sirsnīgi uzņēma. ”Deivijs darīja jebko, ko vien viņam lūdza izpildīt,” stāsta Huans, vienīgais šīs draudzes vecākais. ”Viņš vienmēr bija gatavs pūlēties citu labā, un brāļi viņu mīlēja.”

Deividam ļoti patika sludināt Dominikānā. ”Šeit ir vienreizēji,” Deivids rakstīja kādam draugam ASV. ”Sludināšana ir tik uzmundrinoša! Pie katrām durvīm mēs sarunājamies ar cilvēkiem kādas 20 minūtes, jo viņi vēlas noklausīties itin visu, kas mums ir sakāms. Man ir jau sešas Bībeles studijas, taču šajā teritorijā joprojām ir vajadzīgs sludinātāju atbalsts. Uz vienu sapulci bija atnākuši 103 cilvēki, kaut gan mūsu draudzē ir tikai 30 sludinātāju.”

Diemžēl 2004. gada 24. aprīlī Deivijs un vēl kāds cits jauns kristietis no tās pašas draudzes gāja bojā nelaimes gadījumā. Līdz pat savai nāves dienai Deivijs ar neparastu dedzību sludināja labo vēsti par Valstību, un viņš mudināja arī citus jauniešus, kas bija palikuši viņa dzimtajā pusē, pārcelties uz kādu vietu, kur ir lielāka vajadzība pēc sludinātājiem. ”Tas pilnībā maina skatījumu uz dzīvi,” Deivijs bija teicis kādai jaunai kristietei.

Viena joma, kurā Deividam mainījās uzskati, bija attieksme pret materiālām lietām. Deivida tēvs atceras: ”Reiz, kad Deivijs ciemojās pie mums, viņu uzaicināja doties slēpot. Deivijs painteresējās, cik tas izmaksās. Izdzirdējis, kāda naudas summa būtu nepieciešama, Deivijs sacīja, ka par to nevar būt ne runas, jo viņš nevar iztērēt slēpošanai tādu naudu, ar kuru pietiktu, lai vairākus mēnešus dzīvotu Dominikānā.”

Deivija dedzība spēcīgi ietekmēja citus cilvēkus. ”Klausoties, ko paveic Deivijs un cik viņš jūtas priecīgs, es sapratu, ka arī man būtu iespējams sasniegt līdzīgus mērķus,” stāsta kāda jauna kristiete. ”Deivija nāve man lika pārdomāt, ko cilvēki sacītu par mani, ja es nomirtu, un vai es būtu tik pozitīvi ietekmējusi citu cilvēku dzīvi, kā tas ir izdevies Deivijam.”

Deivija vecāki, kā arī brālis un māsa ir Jehovas liecinieki, un viņi ir pārliecināti, ka Dievs cels augšā Deiviju jaunajā, taisnīgajā pasaulē, kas drīzumā tiks izveidota uz zemes. (Jāņa 5:28, 29; Atklāsmes 21:1—4.) Taču jau tagad viņiem mierinājumu sniedz doma, ka Deivijs ir izmantojis savu dzīvi vislabākajā veidā — lai kalpotu savam Radītājam. (Salamans Mācītājs 12:1.) Runājot par savu lēmumu kalpot Dievam zemē, kur ir lielāka nepieciešamība pēc sludinātājiem, Deivijs reiz teica: ”Es gribētu, lai visi jaunieši varētu darīt kaut ko līdzīgu un lai viņi varētu justies tikpat labi kā es. Nav nekā labāka kā kalpot Jehovam no visas sirds. Ja vien cilvēki zinātu, cik tas ir brīnišķīgi!”

[Zemsvītras piezīme]