Mūsu apdraudētā planēta

1805. gadā Merivetera Lūisa un Viljama Klārka ekspedīcija * sasniedza Kolumbijas upi tagadējā Vašingtonas štata (ASV) teritorijā. Vairāk nekā pati upe viņu uzmanību piesaistīja milzīgā lašu bagātība tajā. ”Zivju pārpilnība ir gandrīz neaptverama,” viņi rakstīja ekspedīcijas žurnālā. ”Straume tās nes lejup un izskalo krastā tādā daudzumā, ka indiāņiem atliek vienīgi tās savākt, pārgriezt uz pusēm un izžāvēt uz koka rāmjiem.” Lašu bija tik daudz, ka indiāņi tos pat kaltēja, lai izmantotu par kurināmo.

Mūsdienās aina ir pavisam citāda. ”Zinātniekiem jau vairāk nekā desmit gadu ir skaidrs, ka zivis okeānā tiek nozvejotas lielākā ātrumā, nekā to populācijas spēj atjaunoties,” teikts kādā Newsweek rakstā. Pēc aptuveniem aprēķiniem, Ziemeļatlantijā savvaļas lašu populācijas ir sarukušas par 90 procentiem.

Taču sarūk ne tikai zivju krājumi. Arī citi dabas resursi, kā fosilais kurināmais, citi derīgie izrakteņi, mežu bagātības, tiek patērēti neticamā ātrumā. Pasaules Dabas fonds ziņo, ka laikposmā no 1970. līdz 1995. gadam ir zuduši 30 procenti mūsu planētas dabas resursu. Zemeslodes resursu izmantošana bieži vien ir kā koks ar diviem galiem, jo cilvēkiem ir jāizmanto šie resursi, lai apmierinātu savas vajadzības, bet metodes, ar kurām tas tiek darīts, var izpostīt dabisko vidi.

Daži spriež, ka, ja jau cilvēki ir radījuši šīs problēmas, tad viņi spēj tās arī atrisināt. Piemēram, daudzās lielpilsētās pēdējos gados ir izdevies samazināt gaisa piesārņojumu. Vai tamlīdzīgi pozitīvi piemēri nozīmē, ka cilvēki pamazām iegūst kontroli pār situāciju?

[Zemsvītras piezīme]

[Norāde par attēla autortiesībām 3. lpp.]

© Kevin Schafer/CORBIS