Zemeslodes resursi izsīkst

ATSKAŅOŠANAS VALODA

Zemeslodes resursi izsīkst

”Dabā viss ir savstarpēji saistīts, un tagad mums ir jāmaksā par savām pagātnes kļūdām.” (Žurnāls African Wildlife.)

EKOLOĢISKĀ pēda ir lielums, kas raksturo attiecību starp dabas resursu patēriņu un zemeslodes spēju atjaunot šo resursu krājumus. Pēc Pasaules Dabas fonda aprēķiniem, globālā ekoloģiskā pēda liecina, ka kopš pagājušā gadsimta 80. gadiem cilvēki planētas resursus patērē ātrāk, nekā tie spēj atjaunoties. * Taču tas nav vienīgais rādītājs, kurš ļauj spriest par pārmērīgo slodzi, kas jāiztur videi.

Cits svarīgs rādītājs ir zemeslodes ekosistēmu stāvoklis. Par ekosistēmu sauc visu dzīvās un nedzīvās dabas kopumu, kas pastāv kādā noteiktā vidē un ko saista sarežģīts savstarpējo attiecību tīkls. Ekosistēmu vispārējā veselības stāvokļa raksturošanai Pasaules Dabas fonds izmanto tā dēvēto dzīvās planētas indeksu, kas tiek aprēķināts, balstoties uz to, cik lielu skaitu meža, saldūdens un jūras organismu sugu ekosistēmas spēj uzturēt. Laikposmā no 1970. līdz 2000. gadam šis indekss ir pazeminājies aptuveni par 37 procentiem.

Vai resursu pietiek, lai visi varētu iztikt?

Tiem, kas dzīvo rietumu zemēs, kur veikalu plaukti vai lūst no precēm un iepirkties ir iespējams divdesmit četras stundas diennaktī, varbūt ir grūti noticēt, ka dabas resursu trūkums kļūst par draudīgu problēmu. Tomēr pārticībā dzīvo mazākā daļa pasaules iedzīvotāju. Vairākums ir spiesti dienu no dienas cīnīties par izdzīvošanu. Piemēram, tiek lēsts, ka vairāk nekā divi miljardi cilvēku iztiek ar summu, kas nepārsniedz divarpus eiro (1,7 latus) dienā, un diviem miljardiem nav pieejami energoapgādes pakalpojumi, ko viņi par saviem līdzekļiem varētu atļauties.

Daži uzskata, ka attīstības valstu nabadzībā ir vainojama bagāto valstu īstenotā tirdzniecības prakse. ”Pasaules ekonomika daudzos aspektos darbojas pretēji trūcīgo interesēm,” teikts gadagrāmatā Vital Signs 2003. Aizvien vairāk cilvēku cenšas izcīnīt sev gabalu no nepārtraukti sarūkošā un arvien dārgākā dabas resursu ”pīrāga”, bet nabadzīgajiem nepietiek līdzekļu, lai šajā sacensībā iegūtu sev pienācīgu daļu. Līdz ar to vairāk dabas resursu paliek tiem, kas tos var atļauties, proti — bagātajiem.

Izzūdošie meži

Pēc aptuveniem aprēķiniem, 80 procenti Āfrikas iedzīvotāju, gatavojot ēdienu, par kurināmo izmanto malku. Turklāt, kā teikts Dienvidāfrikas Republikas žurnālā Getaway, Āfrikā ir reģistrēts straujākais iedzīvotāju skaita pieaugums pasaulē, un arī pilsētu iedzīvotāju skaits šajā kontinentā pieaug visstraujāk. Šī iemesla dēļ Sāhelā, plašā pustuksnešu joslā, kas ziemeļos robežojas ar Sahāras tuksnesi, ap vairākām lielām pilsētām koki ir izcirsti vairāk nekā 100 kilometru rādiusā. Šie koki nav cirsti tukšas iegribas dēļ. Lielum lielais vairākums afrikāņu iznīcina paši savu vidi tāpēc, lai izdzīvotu, saka profesors Semjuels Nana-Sinkams.

Turpretī Dienvidamerikā situācija ir citāda. Piemēram, Brazīlijā ir reģistrēti gandrīz 7600 mežizstrādes uzņēmumi, kas nodarbojas ar lietusmežu izciršanu, un daudzi no tiem pieder bagātām starptautiskām korporācijām. Mežizstrādes firma par vienu mahagonijkoku cirtējiem samaksā varbūt kādus 25 eiro (17 latus). Bet līdz tam brīdim, kad mahagonijs, sagādājis peļņu starpniekiem, tirgotājiem un ražotājiem, nonāks elegantā mēbeļu salonā, tā paša koka vērtība, iespējams, jau būs pārsniegusi 110 tūkstošus eiro (gandrīz 75 tūkstošus latu). Nav brīnums, ka mahagonijs tiek turēts zelta vērtē.

Plašsaziņas līdzekļos daudz tiek runāts par Brazīlijas mūžamežu iznīcināšanu. Satelītuzņēmumi liecina, ka laikposmā no 1995. līdz 2000. gadam katru gadu tika izpostīti vairāk nekā divi miljoni hektāru Brazīlijas mežu. ”Tas nozīmē, ka ik pa astoņām sekundēm nozuda mežs futbola laukuma platībā,” bija teikts Brazīlijas žurnālā Veja. Interesanti atzīmēt, ka 2000. gadā vairāk nekā 70 procentus Brazīlijā iegūtā mahagonija, cik zināms, importēja Amerikas Savienotās Valstis.

Ja runa ir par mežu izciršanu, daudzās pasaules malās aina ir tikpat skumja. Meksikā pēdējo 50 gadu laikā meži ir sarukuši uz pusi. Filipīnās mežu izzušana ir notikusi vēl straujāk. Šī zeme zaudē apmēram 100 tūkstošus hektāru meža gadā, un 1999. gadā tika lēsts, ka, saglabājoties šādam ātrumam, gandrīz divas trešdaļas Filipīnu mežu būs izpostītas desmit gadu laikā.

Lai koks, no kura iegūst cietkoksni, sasniegtu briedumu, jāpaiet 60 līdz 100 gadiem, bet nozāģēt to var dažās minūtēs. Viegli saprast, kāpēc meži nepaspēj atjaunoties.

Zaudētā zeme

Kad tiek iznīcināta augu sega, atsegtās augsnes virskārta izžūst un to aizpūš vējš vai aizskalo ūdens. Šo procesu sauc par eroziju.

Erozija ir dabisks process, un parasti tā neizraisa lielas problēmas, ja vien cilvēki ar nepareizām zemes apsaimniekošanas metodēm to nepaātrina. Piemēram, žurnālā China Today bija stāstīts, ka smilšu vētras un tādi faktori kā mežu izciršana un pārmērīga noganīšana ir paātrinājuši tuksnešu izplešanos. Iepriekšējos gados vērojamā neparastā sausuma dēļ Ķīnas rietumu un ziemeļrietumu provincēs ir ielauzušies aukstie Sibīrijas vēji. Spēcīgie vēji ir aizpūtuši miljoniem tonnu dzeltenu smilšu un putekļu, un dažas smilšu vētras ir sasniegušas pat Koreju un Japānu. Aptuveni 25 procenti Ķīnas teritorijas šobrīd ir tuksnesis.

Āfrikā augsnes izpostīšanai ir līdzīgi cēloņi. ”Izcirzdami mežus, lai sētu graudaugus.., zemnieki neatgriezeniski ir sabojājuši plāno augsnes kārtu,” rakstīts žurnālā Africa Geographic. Kad zemes gabalā ir izcirsti koki un krūmi, apmēram trīs gadu laikā augsne zaudē līdz pat 50 procentiem auglības. Par bēdīgajām sekām minētajā žurnālā teikts: ”Miljoniem hektāru jau ir neglābjami zaudēti, un miljoniem hektāru iet bojā patlaban, ražai atsevišķos rajonos ar katru gadu samazinoties.”

Kādā avotā norādīts, ka erozijas dēļ Brazīlija ik gadus zaudē 500 miljonus tonnu augsnes. Meksikas Vides un dabas resursu departaments ziņo, ka šajā zemē augsnes erozija ir skārusi 53 procentus krūmāju, 59 procentus džungļu un 72 procentus kāda cita tipa mežu. Saskaņā ar kādu Apvienoto Nāciju Organizācijas Attīstības programmas ziņojumu, ”visā pasaulē augsnes degradācija ir skārusi, iespējams, divas trešdaļas lauksaimniecības zemju. Tāpēc lauksaimniecības ražīgums krasi krītas, bet tikmēr cilvēku, kas jāpaēdina, kļūst aizvien vairāk.”

Ūdens — bez maksas, bet nesamaksājams

Bez ēdiena cilvēks var iztikt kādu mēnesi, bet bez ūdens viņš nomirs apmēram nedēļas laikā. Speciālisti prognozē, ka izsīkstošie saldūdens krājumi nākotnē var kļūt par pieaugoša saspīlējuma cēloni. 2002. gadā žurnālā Time bija rakstīts, ka vairāk nekā miljardam zemeslodes iedzīvotāju nav viegli pieejams tīrs dzeramais ūdens.

Ūdens trūkumam ir dažādi iemesli. Francija, piemēram, ir viena no tām valstīm, kur aizvien lielākas bažas izraisa ūdens piesārņojums. ”Francijas upes ir ļoti sagandētas,” bija teikts Le Figaro. Zinātnieki šajā problēmā vaino slāpekļa savienojumus, kurus nokrišņi lielā daudzumā ieskalo upēs un kuru galvenais avots ir lauksaimniecībā izmantojamais mēslojums. ”1999. gadā Francijas upes ieskaloja Atlantijas okeānā 375 tūkstošus tonnu nitrātu — gandrīz divreiz vairāk nekā 1985. gadā,” rakstīja Le Figaro.

Arī Japānā stāvoklis ir līdzīgs. Lai pastāvīgi apmierinātu šīs zemes iedzīvotāju pieprasījumu pēc pārtikas, ”zemkopjiem neatliek nekas cits kā lietot minerālmēslus un pesticīdus”, saka Jutaka Une, kas vada bezpeļņas organizāciju, kura nodarbojas ar lauksaimniecības drošības jautājumiem. Taču iznākumā ir piesārņoti pazemes ūdeņi, un, kā teikts Tokijas laikrakstā IHT Asahi Shimbun, visā Japānā tā ir nopietna problēma.

Laikraksts Reforma informē, ka Meksikā 35 procentiem slimību cēlonis ir vides faktori. Turklāt, pēc šīs valsts Veselības ministrijas datiem, ceturtajai daļai iedzīvotāju nav pieejama kanalizācija, vairāk nekā astoņi miljoni iegūst ūdeni no tādām ūdenstilpēm kā upes, ezeri un strauti un vairāk nekā miljons ņem ūdeni no autocisternām. Šādos apstākļos ir tikai likumsakarīgi, ka Meksikā vairāk nekā 90 procentos caurejas gadījumu par cēloni tiek atzīts netīrs ūdens.

”Riodežaneiro pludmales piedāvā ne tikai karstu sauli, baltas smiltis un zilu jūru,” bija rakstīts Brazīlijas žurnālā Veja. ”Tajās lielā koncentrācijā konstatētas zarnu baktērijas un laiku pa laikam parādās naftas piesārņojums.” Šāda situācija ir izveidojusies tāpēc, ka Brazīlijā vairāk nekā puse notekūdeņu neattīrīti ieplūst tieši upēs, ezeros un okeānā. Līdz ar to valstī nemitīgi trūkst tīra dzeramā ūdens. Brazīlijas lielākās pilsētas, Sanpaulu, apkārtnē upes ir tā piesārņotas, ka dzeramais ūdens pilsētas iedzīvotāju vajadzībām tagad tiek ņemts 100 kilometru attālumā.

Zemeslodes otrā pusē — Austrālijā — viens no galvenajiem ūdens trūkuma cēloņiem ir pārsāļošanās. Daudzus gadu desmitus zemes īpašnieki tika mudināti izcirst mežus un krūmājus, lai audzētu lauksaimniecības kultūras. Koku un krūmu, kas uzsūc ūdeni no zemes, kļuva aizvien mazāk, un gruntsūdens līmenis sāka celties, nesot līdzi tūkstošiem tonnu sāls. ”Sasāļošanās jau ir skārusi aptuveni 2,5 miljonus hektāru zemes,” norāda Austrālijas Zinātniskās un rūpnieciskās pētniecības organizācija (CSIRO). ”Liela daļa no šīm platībām bija visauglīgākā lauksaimniecības zeme visā Austrālijā.”

Daži uzskata, ka augsnes sasāļošanos būtu bijis iespējams novērst, ja vien Austrālijas likumdevēji nebūtu peļņas iespējas nostādījuši augstāk par sabiedrības interesēm. ”Jau kopš 1917. gada varas iestādes ir saņēmušas brīdinājumus, ka kviešu audzēšanas rajonos augsnes ir sevišķi pakļautas sasāļošanās draudiem,” saka Hjūgo Bekle no Editas Kouenas universitātes (Pērta, Austrālija). ”Divdesmitā gadsimta divdesmitajos gados jau bija publicēta informācija par mežu izciršanas iespaidu uz upju un strautu sāļumu, un trīsdesmitajos gados Lauksaimniecības ministrija bija atzinusi faktu, ka izciršanas ietekmē ceļas gruntsūdens līmenis. 1950. gadā CSIRO sagatavoja plašu ziņojumu [Austrālijas] valdībai.. Tomēr varas pārstāvji atkal un atkal ignorēja šos brīdinājumus, atsakoties uzklausīt zinātnieku viedokli, kas, viņuprāt, sakņojās aizspriedumos.”

Draudi mūsu izdzīvošanai

Nav šaubu, ka daudzos gadījumos cilvēki ir rīkojušies, labu motīvu vadīti. Tomēr mūsu zināšanas par vidi un tās likumsakarībām bieži vien nav pietiekamas, lai precīzi paredzētu savas rīcības sekas. Diemžēl daudzos gadījumos iznākums ir bēdīgs. ”Mēs tik lielā mērā esam izjaukuši dzīvības līdzsvaru, ka esam sākuši apdraudēt zemi, kas mūs pašus uztur, un līdz ar to paši savu pastāvēšanu,” saka Dienvidaustrālijas muzeja direktors Tims Flenerijs.

Kāds ir risinājums? Vai cilvēki kādreiz iemācīsies dzīvot saskaņā ar vidi? Vai mūsu planētu var glābt no izpostīšanas?

[Zemsvītras piezīme]

^ 3. rk. Piemēram, ir aprēķināts, ka 1999. gadā dabas resursu patēriņš par 20 procentiem pārsniedza to atjaunošanos, proti, šajos 12 mēnešos cilvēki patērēja tik daudz resursu, cik spēj atjaunoties vairāk nekā 14 mēnešos.

[Papildmateriāls 6. lpp.]

Katra lāse ir svarīga

Dažas vienkāršas metodes palīdz ietaupīt litriem ūdens.

● Salabojiet pilošus krānus.

● Kad mazgājaties dušā, nedariet to ilgi.

● Skujoties un tīrot zobus, aizgrieziet krānu.

● Lietojiet veļas mazgājamo mašīnu tad, kad jums sakrājies pietiekami daudz veļas, lai mašīna būtu pilna. (Tas pats princips attiecas uz trauku mazgājamo mašīnu.)

[Papildmateriāls/Attēls 7. lpp.]

Kas netaupa, tam nepietiek

● Austrālija ir pasaules sausākais kontinents, bet, kā teikts The Canberra Times, vairāk nekā 90 procenti ūdens, kas šajā kontinentā tiek izmantots apūdeņošanai, tiek pievadīti laukam virspusējās pašteces apūdeņošanas ceļā. Tas ir tas pats vecumvecais paņēmiens, kas tika lietots jau Ēģiptes faraonu laikā.

● Pasaulē kopumā vidējais ūdens patēriņš uz cilvēku (ieskaitot lauksaimniecībā un rūpniecībā izlietoto ūdeni) ir aptuveni 550 tūkstoši litru gadā. Taču Ziemeļamerikā šis patēriņš sasniedz gandrīz 1,6 miljonus litru. Proporcionāli visvairāk ūdens patērē kāda bijusī padomju republika — vidēji 5,3 miljonus litru uz iedzīvotāju gadā.

● Žurnālā Africa Geographic sacīts, ka caurmērā katrs Dienvidāfrikas Republikas iedzīvotājs patērē 4 globālos hektārus gadā (globālais hektārs ir nosacīts hektārs, kura ražība atbilst pasaules lauksaimniecības zemju vidējai ražībai), taču šī valsts var atļauties tikai 2,4 globālos hektārus uz iedzīvotāju gadā.

[Attēls 5. lpp.]

Sāhelas ainava Burkinafaso teritorijā, kur izcirsti koki. Pirms 15 gadiem te auga biezs mežs