”Doktors Livingstons, ja nemaldos?”

No Atmostieties! korespondenta Tanzānijā

”1871. gada 10. novembrī zem mango, kas toreiz te auga, Henrijs M. Stenlijs satika Deividu Livingstonu.” (Uzraksts uz plāksnes pie Livingstona pieminekļa Tanzānijā, Udžidži ciemā.)

KOPŠ tā laika, kad Stenlijs izteica virsrakstā minētos vārdus, kas vēlāk kļuva slaveni, ir pagājis vairāk nekā gadsimts. Ārpus Tanzānijas, visticamāk, nav daudz cilvēku, kas zinātu, cik nozīmīga bija viņu tikšanās.

Tāpēc mums bija interesanti Tanzānijā apmeklēt Livingstona muzeju. Tur mūs laipni sagaidīja gids G. Mbingo. ”Tajā vietā, kur tagad atrodas piemineklis, agrāk auga liels mango koks, zem kura notika Stenlija un Livingstona tikšanās,” viņš stāstīja. Tagad blakus piemineklim aug veseli divi milzīgi mango koki. ”20. gadsimta 20. gados bija acīm redzams, ka pirmais mango koks iet bojā. To glābt neizdevās un tāpēc blakus piemineklim ieaudzēja divus no vecā koka paņemtus zarus.”

Kas bija Livingstons?

Mēs sēdējām viena mango koka paēnā, un gids mums stāstīja par Deividu Livingstonu. Deivids Livingstons piedzima 1813. gadā Skotijas ciematā Blentairā. ”Lai gan viņš uzauga trūcīgā ģimenē un viņam jau agri bija jāsāk strādāt, lai sevi uzturētu, viņam izdevās pabeigt skolu, un pēc tam viņš ieguva ārsta un misionāra izglītību,” skaidroja gids. Londonas Misionāru biedrība nosūtīja Livingstonu uz Āfriku, kur viņš pavadīja 30 sava mūža gadus un kļuva par slavenu ceļotāju un misionāru.

”Doktors Livingstons ieradās Āfrikā trīs reizes,” stāstīja gids, ”un pirmoreiz tas notika 1841. gadā. Sākumā viņš apceļoja Āfrikas dienvidu daļu. 1845. gadā Livingstons apprecēja Mēriju Mofatu, kuras tēvs Roberts Mofats arī bija misionārs Āfrikā.” Livingstoniem piedzima četri bērni. Kaut gan Mērija daudzos ceļojumos pavadīja vīru, Livingstona kaislība uz ģeogrāfiskiem atklājumiem atstāja viņam maz laika ģimenes dzīvei. Mērija Livingstone nomira ar malāriju 1862. gadā, pavadīdama vīru vienā no viņa ekspedīcijām.

Jaunajā Britu enciklopēdijā rakstīts: ”Livingstons bija apņēmies izplatīt kristietību, tirdzniecību un civilizāciju — ”trīsvienību”, kurai, pēc viņa domām, bija lemts atvērt Āfriku pārējai pasaulei, — no Āfrikas dienvidu daļas tālāk uz ziemeļiem un kontinenta vidienē. 1853. gadā viņš skaidri izteica savu nodomu: ”Es vai nu atvēršu ceļu uz Āfrikas vidieni, vai iešu bojā.”” Tātad Livingstona ceļojumu mērķis bija ne tikai izplatīt evaņģēliju, bet arī panākt daudz ko citu. Viņš dedzīgi pūlējās apkarot vergu tirdzniecību. Tāpat viņš vēlējās izpētīt eiropiešiem nezināmos Āfrikas apgabalus  un izvirzīja sev mērķi atklāt Nīlas izteku.

Taču ar laiku Livingstons aptvēra, ka viņam vienam neizdosies sasniegt cerēto. 1857. gadā Kembridžas Universitātē viņš auditorijai teica: ”Es zinu, ka pēc dažiem gadiem es nomiršu tajā zemē, uz kurieni tagad ceļš ir vaļā. Nepieļaujiet, ka tas atkal būtu slēgts! Es došos atpakaļ uz Āfriku, lai ieviestu tur tirdzniecību un civilizāciju. Vai jūs turpināsiet manis iesākto? Es to atstāju jūsu ziņā.”

Livingstons pats daudz ceļoja pa centrālo Āfriku. Viņa daudzo atklājumu vidū īpaši var pieminēt varenu ūdenskritumu Zambezes upē — Livingstons to nosauca par Viktorijas ūdenskritumu (Anglijas karalienes vārdā). Vēlāk viņš rakstīja, ka tas bija ”visskaistākais Āfrikā redzētais skats”.

Livingstona meklējumi

”Livingstona pēdējā ekspedīcija sākās 1866. gadā,” stāstīja mūsu gids. Taču daudzi viņa pavadoņi izrādījās neuzticami, daļa dezertēja un atgriezās Zanzibārā, kur izplatīja baumas, ka Livingstons esot miris. Bet Livingstons tikmēr turpināja ceļu. Udžidži apmetnē, kas atrodas Tanganjikas ezera austrumu krastā, viņš bija organizējis apgādes bāzi saviem ceļojumiem.

”Eiropā kādus trīs gadus no Livingstona nebija nekādu ziņu, un daudzi domāja, ka viņš ir miris. Tāpēc Amerikas laikraksta New York Herald izdevējs nosūtīja uz Āfriku savu korespondentu Henriju Mortonu Stenliju atrast Livingstonu, dzīvu vai mirušu. Protams, Livingstons nebija miris un nebija arī apmaldījies, taču viņam ļoti trūka iztikas līdzekļu, un viņš bija smagi slims. 1871. gada novembrī Livingstona mājā iesteidzās viens no viņa kalpiem, saukdams: ”Mzungu anakuja! Mzungu anakuja!” Svahilu valodā tas nozīmē: ”Nāk baltais vīrs!”

Stenlijs Livingstona meklējumos jau bija pavadījis gandrīz astoņus mēnešus. Uz Āfriku viņš bija braucis no Indijas, un Zanzibāras salā viņš ieradās 1871. gada 6. janvārī. 21. martā Stenlijs devās ceļā no Āfrikas austrumu krasta pilsētas Bagamojo ar sešām tonnām dažādu preču un 200 nolīgtiem pavadoņiem un nesējiem. Pusotru tūkstoti kilometru garais ceļš pa kartē neiezīmētu apvidu sagādāja milzu grūtības. Smagas lietavas pārplūdināja upes. Stenliju un pārējos ekspedīcijas locekļus mocīja malārija un citas slimības, un viņus vajāja nogurums. Upēs ņudzēt ņudzēja krokodili, un reiz Stenlijs šausmās vēroja, kā krokodils aizvelk vienu no viņa pēdējiem ēzeļiem. Kādā citā reizē viņš pats par mata tiesu  paglābās no krokodila žokļiem. Tomēr Stenlijs negrasījās atkāpties no sava nodoma. Viņam deva cerību valodas, ka Udžidži apmetnē dzīvojot kāds ļoti vecs baltais vīrs.

Tuvojoties Udžidži, Stenlijs nopietni sagatavojās gaidāmajam notikumam. Ričards Hols savā grāmatā Stenlijs rakstīja: ”Stenlijs bija izmocīts un pārguris, bet viņam likās, ka, iesoļojot pilsētā, viņš var izskatīties drosmīgāks nekā [iepriekšējie ceļotāji]. Tam bija jābūt vēsturiskam brīdim, kurā viņš grasījās piedalīties un kuru grasījās aprakstīt. Visi ekspedīcijas dalībnieki uzvilka labākās drēbes no tā, kas viņiem vēl bija palicis. Stenlijs apsēja ap tropu ķiveri jaunu auduma gabalu, apvilka tīru, baltu flaneļa kreklu un bikses un kārtīgi iezieda zābakus.”

Stenlijs rakstīja, kas notika tālāk: ”Ekspedīcija beidzot apstājās. [..] Es ieraudzīju drūzmējamies pēc izskata cienījamus arābus un, pienākot tuvāk, pamanīju starp viņiem kāda veca vīra balto seju. [..] Mēs pacēlām cepures, un es teicu: ”Doktors Livingstons, ja nemaldos?” ”Jā,” viņš atbildēja.”

Kas notika pēc tam

Sākumā Stenlijs bija plānojis palikt tikai tik ilgi, cik nepieciešams, lai sīki izvaicātu lielo ceļotāju un dzirdēto pierakstītu, taču drīz vien abi iedraudzējās. Mūsu gids stāstīja: ”Stenlijs palika pie Livingstona daudzas nedēļas, un viņi kopā izpētīja Tanganjikas ezeru. Stenlijs centās pārliecināt Livingstonu atgriezties Eiropā, bet Livingstons bija apņēmies palikt un atrast Nīlas izteku. 1872. gada 14. martā pienāca šķiršanās brīdis, kas abiem bija ļoti sāpīgs. Stenlijs devās atpakaļ uz piekrasti, kur viņš nopirka vēl vairāk preču un nosūtīja tās Livingstonam. Pēc tam Stenlijs aizbrauca uz Eiropu.”

Kas notika ar Livingstonu? Mūsu gids atbildēja: ”1872. gada augustā Livingstons atsāka Nīlas iztekas meklējumus un devās uz dienvidiem, uz Zambiju. Taču spēku izsīkums un slimības ņēma virsroku, un 1873. gada 1. maijā izcilais ceļotājs nomira. Viņa kalpi iebalzamēja mirušā ķermeni, bet sirdi un citus iekšējos orgānus apglabāja Āfrikas zemē. Livingstona mirstīgās atliekas viņi aiznesa uz vairāk nekā divtūkstoš kilometru tālo Bagamojo, kur tās nodeva misionāriem. Pēc tam ar kuģi tās nogādāja Zanzibārā un no turienes — Anglijā. 1874. gada 15. aprīlī Livingstona šķirsts nonāca Londonā, un pēc trim dienām doktors Livingstons tika apbedīts Vestminsteras abatijā. Pēc vairāk nekā gadu ilga ceļojuma Livingstons bija sasniedzis savu beidzamo atdusas vietu.”

Stenlijs atgriezās Āfrikā, lai turpinātu to, ko nebija pabeidzis Livingstons. Stenlijs vadīja ekspedīcijas, kas izpētīja Viktorijas un Tanganjikas ezera apkaimi un vareno Kongo upi.

Livingstona un Stenlija drosmi un apņēmību var tikai apbrīnot. Britu enciklopēdijā par Livingstonu teikts: ”Viņa atklājumi — ģeogrāfiskie, tehniskie, medicīniskie un sociālie — sniedza veselu zināšanu kopumu, kas joprojām tiek pētīts.” Lai gan mūsu laikos Livingstonu un Stenliju piemin kā divus pētniekus, nevis kā sludinātāju un žurnālistu, viņu abu darbs radīja iespēju, lai desmitiem gadu vēlāk Āfrikā izplatītos Bībeles zināšanas.

Jehovas liecinieku misionāri ir palīdzējuši apgūt Bībeles patiesību daudziem jo daudziem afrikāņiem. Udžidži, kur Stenlijs satika Livingstonu, Jehovas liecinieku sludināšana ir tik labi pazīstama, ka tad, kad iedzīvotāji viņus redz pie savas mājas durvīm, viņi bieži vien saka: ”Jehovas liecinieki, ja nemaldos?”

[Karte 23. lpp.]

(Pilnībā noformētu tekstu skatīt publikācijā)

Viktorijas ezers

Livingstona ekspedīcijas

Keiptauna

Portelizabete

Kurumana

Ngami ezers

Linjanti

Luanda

Viktorijas ūdenskritums

Kelimane

Mozambika

Mikindani

Zanzibāra

Čitambo

Tanganjikas ezers

Njangve

Udžidži, kur satikās abi ceļotāji

Stenlija ceļojums 1871. gadā, lai atrastu Livingstonu

Bagamojo

Zanzibāra

Udžidži, kur satikās abi ceļotāji

[Norāde par autortiesībām]

Karte: Mountain High Maps® Copyright © 1997 Digital Wisdom, Inc.

[Attēls 22., 23. lpp.]

Deivids Livingstons

[Norāde par autortiesībām]

Livingstons: no grāmatas Missionary Travels and Researches in South Africa (1858)

[Attēls 22., 23. lpp.]

Henrijs Mortons Stenlijs

[Attēls 23. lpp.]

Viktorijas ūdenskritums

[Attēls 24. lpp.]

Jehovas liecinieks, kas sludina Bībeles patiesību Udžidži