Truši un krupji — Austrālijas iekarotāji

NO ATMOSTIETIES! KORESPONDENTA AUSTRĀLIJĀ

KAUJAS lauku — kailu, dziļām alām izvagotu zemi, ko kādreiz klāja zaļa zāle, — sedz kaujinieku līķi. Šie kareivji nav aizsargkrāsas formas tērpos, ar zābakiem kājās un durkļiem rokā. Tie ir tērpušies mīkstos kažokos un bruņojušies ar asiem zobiem, jo pieder pie bēdīgi slavenās Austrālijas savvaļas trušu armijas.

Trušu armijas ofensīva

Truši savu ”uzbrukumu” Austrālijai sāka 1859. gadā no kontinenta dienvidaustrumu piekrastes. Uz turieni tie tika atvesti vietējo mednieku izklaidei, bet drīz trušu šaušana vairs nebija sports. Tā bija izmisīga cīņa par šo dzīvnieku skaita ierobežošanu.

Lai kolonizētu Lielbritāniju, Eiropas trušiem bija nepieciešami 900 gadi, bet Austrālijā tikai 50 gadu laikā tie ieņēma platību, kas bija lielāka nekā puse Eiropas teritorijas. Tā kā vienai trusenei gadā piedzimst līdz 40 mazuļiem, truši ieņēma jaunas teritorijas tik strauji, ka ”frontes līnija” ik gadus virzījās uz priekšu par 100 kilometriem. Kādā Lauksaimniecības zinātņu komitejas ziņojumā ir teikts: ”Tā bija straujākā introducētas zīdītāju sugas izplatīšanās, kāda jebkad pasaulē novērota.” Sekas tam bija visai postošas.

Tā kā truši apēd vietējo dzīvnieku barību un ieņem to alas, viņi tiek vainoti par to, ka atsevišķos reģionos ir izzudušas vairākas sugas. Tāpat tiek uzskatīts, ka trušu dēļ ir  sarukušas Austrālijas mežainās platības. Kā paskaidroja kāds speciālists, ”truši apēd jaunos kociņus, tāpēc, aizejot bojā vecajiem kokiem, nav jauno, kas stātos to vietā”. Kad truši ieņem nelielu salu, iznākums var būt pat katastrofāls. ”1903. gadā truši tika ievesti Laisānas salā, un līdz 1936. gadam bija izzudušas trīs vietējo putnu sugas un 22 no 26 vietējo augu sugām.. Divdesmit gadu laikā sala pārvērtās par smilšainu tukšaini, kurā auga daži nīkulīgi koki,” teikts Lauksaimniecības zinātņu komitejas ziņojumā.

Cīņā tiek laisti masu iznīcināšanas ieroči

Austrālijā truši tika šauti, ķerti lamatās un indēti. Lai apturētu viņu straujo virzīšanos uz priekšu, tika uzcelts slavenais Žogs aizsardzībai pret trušiem, kas stiepās 1830 kilometru garumā pāri visam Rietumaustrālijas štatam. * Taču neviens līdzeklis nebija gana efektīvs pret šo uzbrucēju armiju.

Tad 1950. gadā pretuzbrukumam tika izmantots bioloģiskais ierocis — miksomatozes vīruss. Šis vīruss, ko pārnēsā odi un blusas, strauji samazināja trušu skaitu, kas tolaik bija sasniedzis jau 600 miljonus. Divu gadu laikā tas nogalināja 500 miljonus trušu, bet citiem dzīvniekiem nekādu ļaunumu nenodarīja. Tomēr truši drīz vien attīstīja pret to rezistenci, un izdzīvojušie atsāka strauji vairoties. Līdz pagājušā gadsimta deviņdesmitajiem gadiem trušu skaits atkal bija palielinājies līdz aptuveni 300 miljoniem, un tika meklēti jauni ieroči turpmākai cīņai.

Sliktas un labas ziņas

1995. gadā austrāliešu rokās nonāca vēl viens bioloģiskais ierocis. Tā bija trušu vīrushemorāģiskā slimība, kas pirmo reizi parādījās 1984. gadā Ķīnā. 1998. gadā šī vīrusslimība jau bija sasniegusi Eiropu un pavisam neilgā laikā Itālijā nogalinājusi 30 miljonus mājas trušu. Trušu audzētājiem Eiropā šīs slimības parādīšanās bija slikta ziņa, bet austrāliešu reakcija bija gluži pretēja, jo divu mēnešu laikā pēc trušu vīrushemorāģiskās slimības izplatīšanās viņu valstī bija aizgājuši bojā desmit miljoni trušu. Pēc visa spriežot, šī slimība bija bīstama tikai un vienīgi trušiem, kas 30 līdz 40 stundas pēc inficēšanās mira vieglā nāvē. Daudzos Austrālijas sausākajos reģionos līdz 2003. gadam trušu hemorāģiskā slimība bija samazinājusi trušu skaitu vismaz par 85 procentiem.

Kad truši vairs neapgrauza kādā Dienvidaustrālijas nacionālajā parkā augošās orhidejas, to skaits nepilnu piecu gadu laikā pieauga astoņkārt. Cituviet, kur ”vairākas reizes bija uzliesmojusi trušu hemorāģiskā slimība, tika novērota strauja vietējo krūmu atjaunošanās”, minēts žurnālā Ecos. Sarūkot trušu populācijai, mazāk kļuva arī tādu Austrālijā ievestu plēsēju kā lapsas un savvaļas kaķi. Par šī jaunā bioloģiskā ieroča efektivitāti ir priecīgi gan ekologi, gan lauksaimnieki, jo truši ik gadus Austrālijas ekonomikai izmaksāja  600 miljonus Austrālijas dolāru (350 miljonus eiro). Tiesa, vēl nav zināms, kā šī slimība Austrālijas sīkstos trušus ietekmēs nākotnē.

No cēla bruņinieka līdz ienīstam kaitniekam

Sīvajā cīņā ar Austrālijas zinātniekiem trušiem ir nācies atkāpties, taču to nevar teikt par nesenākiem šīs valsts iekarotājiem — jūraskrupjiem. Tāpat kā truši, arī šie kaitnieki ir nevis ielavījušies Austrālijā slepus, bet ievesti ar nodomu.

20. gadsimta sākumā Austrālijas cukurniedru plantācijām lielus postījumus nodarīja divas niedru vaboļu sugas, apdraudēdamas cukurniedru audzēšanas nozares pastāvēšanu, kuras devums valsts ekonomikai patlaban sasniedz divus miljardus dolāru (1,2 miljardus eiro) gadā. 1935. gadā radās doma, ka par cukurniedru audzētāju glābēju varētu kļūt Bufo marinus jeb jūraskrupis — dūres lieluma abinieks, kas savā dzimtenē bija iemantojis kaislīga vaboļu ēdēja reputāciju. Brīdinājumi, kādus izteica daži zinātnieki, netika ņemti vērā, un jūraskrupis, kura sākotnējā mājvieta bija Dienvidamerika, no Havaju salām tika atvests uz Austrāliju un palaists Kvīnslendas cukurniedru laukos.

Ticis brīvībā, jūraskrupis nodevīgā kārtā uz niedru vabolēm pat nepaskatījās. Šis abinieks ir indīgs visās tā attīstības stadijās: no olas līdz pieaugušam īpatnim. Laikā, kad kurkulis pārtop par krupi, viņam zem ādas izveidojas speciāli dziedzeri, kas brīžos, kad krupis jūtas apdraudēts, izdala ārkārtīgi indīgu pienainu vielu. Jūraskrupji ir izrādījušies liktenīgi vietējām ķirzakām, čūskām, dingo un pat krokodiliem, kas ir bijuši tik neapdomīgi un mēģinājuši šos indīgos radījumus aprīt. Jūraskrupji ļoti strauji vairojas, tāpēc tagad tie ir sastopami jau vairāk nekā 900 kilometru attālumā no vietas, kur tos sākumā izlaida. Šo abinieku populācijas blīvums Austrālijā ir gandrīz desmit reizes lielāks nekā viņu dzimtenē Venecuēlā. Gluži kā vienā no Bībelē aprakstītajām mocībām, tie apsēž laukus, ielavās mājās un slēpjas tualetes podu skalojamās kastēs. Ik gadus virzīdamies uz priekšu par aptuveni 30 kilometriem, tie jau ir sasnieguši vietu, ko var raksturot kā krupju paradīzi, — Kakadu nacionālo parku, kas atrodas Austrālijas Ziemeļu teritorijā un ir iekļauts Pasaules kultūras mantojuma sarakstā. Austrālijas valdība ir iztērējusi miljoniem dolāru pētījumiem, kuru mērķis ir uziet līdzekli jūraskrupju izplatības ierobežošanai, taču līdz šim neviena efektīva metode nav atrasta. Cīņa vēl nav galā, bet šobrīd krupjiem ir neapstrīdams pārsvars.

Konflikta cēloņi

Neskartās ekosistēmās sugu populāciju apmērus regulē dabiski mehānismi. Bet, nonākdami ārpus savas dabiskās vides, šķietami nekaitīgi radījumi var strauji savairoties un izraisīt lielu postu.

Pirmie ieceļotāji no Eiropas nespēja paredzēt, cik lielu kaitējumu nodarīs nekontrolēta ievesto dzīvnieku un augu savairošanās. Tiesa, daudzas no introducētajām sugām ir izrādījušās ļoti noderīgas. Patiesībā austrālieši tagad visā pilnībā ir atkarīgi no ievestajām augu un dzīvnieku sugām — aitām, liellopiem, kviešiem, rīsiem un citām kultūrām. Taču rūgtā pieredze ar trušu un jūraskrupju pārmērīgo savairošanos ir nopietns atgādinājums, cik piesardzīgam jābūt cilvēkam, kad viņš nolemj iejaukties sarežģītajā dzīvības tīklā.

[Zemsvītras piezīme]

[Attēls 26. lpp.]

Gaidītais varonis izrādījās kaitnieks, kurš savus posta darbus joprojām turpina

[Norāde par autortiesībām]

U.S. Geological Survey/photo by Hardin Waddle

[Attēls 26. lpp.]

Izslāpušie iekarotāji pie ūdenstilpnes Vordangas salā (Spensera līcis, Dienvidaustrālija)

[Norāde par autortiesībām]

By courtesy of the CSIRO

[Norādes par attēlu autortiesībām 25. lpp.]

Truši: Department of Agriculture, Western Australia; krupis: David Hancock/© SkyScans