Esmu priecīga, ka varēju palīdzēt citiem

Pastāstījusi Klēra Vavī

MADAGASKARA ir kalnaina, lietus mežiem bagāta sala, kas atrodas Indijas okeānā apmēram 400 kilometrus no Āfrikas austrumu piekrastes. Es esmu dzimusi Betuku II — nelielā ciemā salas austrumos. 1987. gadā 15 gadu vecumā es pārcēlos uz piekrastes pilsētiņu Mahanuru un sāku iet skolā.

Mahanuru es apmetos pie sava brāļa Selestēna, kas bija sācis mācīties Bībeli ar Jehovas lieciniekiem. Divus gadus vēlāk es kļuvu par Jehovas liecinieci. Man bija liela vēlēšanās visus savus spēkus veltīt kalpošanai Dievam Jehovam.

Tiecos sasniegt savus mērķus

Es ļoti vēlējos, lai patiesību uzzinātu arī mani tuvinieki, kas dzīvoja Betuku II, un es regulāri runāju par to ar Jehovu lūgšanās. Tomēr pabūt mājās man iznāca tikai skolas brīvlaikā. Lai nokļūtu līdz ciemam, man bija jāveic grūts, 100 kilometrus tāls ceļš. Pirmos 40 kilometrus es varēju nobraukt ar transportu, bet atlikusī ceļa daļa bija jāiet kājām pa šauru kalnu taku.

Ne vienu reizi vien šī taka vijās augšup stāvā kalnā, un dažos posmos tā nebija platāka par manas pēdas garumu. Ja devos ceļā agri no rīta, līdz tumsai es paspēju noiet aptuveni 40 kilometrus. Man līdzi bija vairāk nekā 15 kilogramus smags nesamais: daļu no tā es nesu uz galvas, daļu uz muguras un daļu — rokās. Lielākoties tā bija maniem radiem un citiem interesentiem domātā bībeliskā literatūra. Takas apkaimē es kļuvu pazīstama kā ”tā, kurai ir liels nesamais”.

Kaut arī tuvinieki sākumā neko nevēlējās dzirdēt par manu jauniegūto ticību, mans entuziasms nenoplaka. Vēlāk viņu nostāja mainījās un viņi uzdeva man tik daudz jautājumu, ka mūsu sarunas nereti ieilga līdz diviem naktī.

Neaizmirstama ciemošanās

1990. gada 24. decembrī, kad skolā atkal bija brīvlaiks, es atgriezos mājās. Tuvinieki par to bija ļoti priecīgi, jo domāja, ka esmu ieradusies, lai kopā ar viņiem nosvinētu Ziemassvētkus.  Taču, kad es viņiem paskaidroju iemeslus, kāpēc es nevaru piedalīties Ziemassvētku svinībās, viņi bija vīlušies. Viņus biedēja tas, ka viņiem nāksies skaidrot manu nostāju citiem, jo ciema iedzīvotāji cits citu labi pazina. Es sapratu, ka man ir jāuzņemas iniciatīva un pašai jāpastāsta par to citiem. Bet kā lai es to izdaru?

Es jutos diezgan nedroši, jo es taču biju tik jauna! Tad man prātā ienāca doma, ka es varētu pastāstīt par saviem uzskatiem nākamajā dienā, kad visi ciema iedzīvotāji būs sapulcējušies baznīcā. Es ilgi un dedzīgi lūdzu Jehovu, lai viņš man dod vadību. Pēc tam savam vecākajam brālim Polam, kas bija vietējās draudzes skolotājs, es pajautāju: ”Kā tu domā, vai man atļautu rīt baznīcā cilvēkiem paskaidrot, kāpēc es nesvinu Ziemassvētkus?” Pols parunāja par to ar citiem draudzes locekļiem, un viņi piekrita.

Nākamajā dienā, kad dievkalpojums bija beidzies, mani aicināja uz baznīcu. Es atkal vērsos pie Jehovas lūgšanā un, paņēmusi līdzi bībelisku literatūru, gāju uz baznīcu. Tur es pateicos visiem par to, ka viņi man ir palīdzējuši attīstīt dziļu cieņu pret Bībeli. Es pastāstīju, ka esmu turpinājusi mācīties Bībeli arī pēc tam, kad biju pārcēlusies uz pilsētu, un ka esmu uzzinājusi no Bībeles daudzas patiesības, kas agrāk man netika mācītas.

Es izmantoju radušos izdevību, lai pastāstītu par cerību dzīvot mūžīgi paradīzē uz zemes (Psalms 37:29; Atklāsmes 21:3, 4) un paskaidrotu, kāpēc daži uzticīgi kristieši tiks paņemti no zemes uz debesīm. (Jāņa 14:2, 3; Atklāsmes 5:9, 10; 14:1, 3.) Es pastāstīju arī par to, kas Bībelē ir teikts par mirušo stāvokli: tie ir aizmiguši nāves miegā un neko neapzinās, un līdz ar to nevar izjust nekādas ciešanas. (Salamans Mācītājs 9:5, 10; Jāņa 11:11—14, 38—44.) Es paskaidroju, ka agrīnie kristieši nesvinēja Ziemassvētkus, kas ir pagāniskas izcelsmes svētki.

Pēc manas uzstāšanās ne viens vien klātesošais piekrita manis teiktajam un daži pat uzdeva jautājumus. Es parādīju līdzpaņemtās publikācijas un paskaidroju, ka Jehovas liecinieki tās izdod, lai palīdzētu cilvēkiem labāk saprast Bībeli. Es teicu, ka labprāt palīdzētu mācīties Bībeli visiem, kas to vēlētos. Daudzi paņēma no manis kādu bībelisku žurnālu vai grāmatu.

Pārsteidzošs atklājums

Pie manis pienāca nepazīstama sieviete un teica: ”Mana māsa, kas dzīvo citā ciemā, arī pieder pie tavas ticības.” ”Kur viņa dzīvo?” es vaicāju.

”Viņa dzīvo Andranumafanā,” sieviete atbildēja. Tas ir ciems, kas atrodas apmēram 30 kilometrus no Betuku II.

Es teicu sievietei, ka viņas māsa droši vien pieder pie citas reliģijas, jo visi Jehovas liecinieki šajā apkaimē pazīst cits citu. Tomēr sieviete uzstāja, ka viņas māsa ir mācījusi viņai to pašu, par ko es tikko biju stāstījusi baznīcā. Es palūdzu, lai viņa man pasaka savas māsas vārdu un adresi, un gribēju tūlīt pat doties uz šo ciemu. Taču māte mani pierunāja kādu dienu nogaidīt, jo ceļš bija tāls un tas bija jāiet kājām. Divas dienas vēlāk kopā ar savu brāli Šarlu es devos uz Andranumafanu.

Ieradušies ciemā, mēs jautājām dažiem cilvēkiem: ”Vai te ir kāds Jehovas liecinieks?” Cilvēki atbildēja, ka ciemā ir tikai katoļu  baznīca, kā arī Madagaskaras evaņģēliskās baznīcas un Vasarsvētku draudzes dievnami. Vai tiešām tālais ceļš bija mērots velti?

Taču tad kāda sieviete mums pateica: ”Ja jūs meklējat Jehovas lieciniekus, droši vien jums ir jāiet pie Marselīnas un viņas ģimenes.” Marselīna — tieši šo vārdu man bija minējusi sieviete mūsu ciemā!

Kāds aizgāja pasaukt Marselīnu. Viņa drīz atnāca, taču izskatījās tāda kā nobijusies. Mums apkārt bija sapulcējušies teju visi ciema iedzīvotāji, kas domāja, ka ir ieradušies kādi ierēdņi un vēlas Marselīnu nopratināt. Vēlāk es uzzināju, ka savu ”netradicionālo” reliģisko uzskatu dēļ viņa un viņas ģimene pieredzēja pretestību no citu ciema iedzīvotāju puses.

Mēs pagājām nostāk, lai varētu aprunāties. Es viņai jautāju, vai viņa ir Jehovas lieciniece, un viņa atbildēja apstiprinoši. Tad viņa aizgāja un atnesa grāmatu Patiesība, kas var dot mūžīgu dzīvi, ko Jehovas liecinieki agrāk izmantoja kā Bībeles mācību līdzekli, un vecus žurnāla Sargtornis numurus. Daudzas reizes lasīti un pārlasīti, tie bija nodriskāti un saplēsti. ”Kuru žurnālu jūs studējāt pagājušajā svētdienā?” es jautāju.

”Šie žurnāli ir viss, kas mums ir,” viņa atbildēja. ”Mēs tos pārlasām atkal un atkal.” Šajā brīdī es pateicu Marselīnai, ka arī es esmu Jehovas lieciniece, un viņa bija bezgala priecīga. Es jautāju, vai varu satikties ar cilvēku, kas vada viņu sapulces, taču Marselīna paskaidroja, ka viņš nedzīvo šajā ciemā.

Vēl viena priecīga tikšanās

Nākamajā dienā mēs ar Marselīnu devāmies satikt šo Jehovas liecinieku. Mūsu ierašanās viņam bija ļoti patīkams pārsteigums. Agrāk viņš bija dzīvojis piekrastes pilsētā Tuamasinā, vairāk nekā 200 kilometrus uz ziemeļaustrumiem, taču pirms vairākiem gadiem kopā ar ģimeni bija spiests atgriezties dzimtajā pusē, jo negaidīti zaudēja darbu. Pēc pārcelšanās viņš bija sācis sludināt, vadīt Bībeles nodarbības un organizēt sapulces.

Šis liecinieks un viņa ģimenes locekļi bija ārkārtīgi priecīgi, kad ieraudzīja jaunākos Sargtorņa numurus. Es parādīju viņiem arī grāmatu Tu vari dzīvot mūžīgi paradīzē uz zemes, kas tolaik bija mūsu galvenais Bībeles mācību līdzeklis. Nekad agrāk viņi šo grāmatu  nebija redzējuši. Nākamajā svētdienā es atkal devos uz Andranumafanu, lai kopā ar viņiem piedalītos sapulcē. Es viņiem ieteicu sazināties ar Jehovas liecinieku filiāli galvaspilsētā Antananarivu, jo tur neviens nezināja par šīs mazās liecinieku grupiņas eksistenci.

Sākot ar 1991. gada janvāri, es gandrīz katru mēnesi devos no Mafanuru uz Andranumafanu, nesdama līdzi jaunākos žurnāla Sargtornis numurus un citas publikācijas. Lai sasniegtu galamērķi, man bija jāveic 130 kilometrus tāls ceļš, un vairāk nekā puse no tā bija jāiet kājām. Ceļš veda pāri stāviem kalniem un cauri bieziem mežiem, un, kad lija lietus, man bija jābrien pa bieziem, slideniem dubļiem.

Tā kā arvien vairāk interesentu vēlējās saņemt bībeliskus žurnālus un grāmatas, ar katru reizi man bija jāņem līdzi aizvien lielāks smagums. Taču, par spīti nogurumam un muskuļu sāpēm, prieks un gandarījums par padarīto ar uzviju atsvēra visas neērtības. Es jutos tik laimīga, redzot, ar kādu interesi cilvēki ņem jaunākās publikācijas un kā viņi atsaucas uz Bībeles patiesību!

Sāku pilnas slodzes kalpošanu

1992. gada 1. septembrī mani iecēla par pionieri, kā Jehovas liecinieki sauc pilnas slodzes sludinātājus. Es joprojām dzīvoju Mahanuru, taču regulāri sarakstījos ar saviem tuviniekiem Betuku II. Ar laiku savās vēstulēs mēs arvien vairāk sākām pievērsties dažādām bībeliskām tēmām, un tad tuvinieki man lūdza, lai es atgriežos Betuku II un mācu viņiem Bībeli. Es ļoti gribēju viņiem palīdzēt, tomēr sākumā man vajadzēja pārliecināties, cik nopietna ir viņu vēlēšanās mācīties Bībeli un garīgi augt. Tāpēc kādu laiku es paliku Mahanuru.

1993. gada nogalē es divas nedēļas mācījos pionieru skolā Antananarivu. Pēc tam mani aicināja pieteikties par speciālo pionieri, kas nozīmētu to, ka mani varētu norīkot uz jebkuru vietu Madagaskarā. Es vilcinājos ar atbildi, jo gribēju palīdzēt saviem tuviniekiem, kas dzīvoja diezgan tālu no tuvākās draudzes. Es atgriezos Mahanuru un turpināju kalpot par pionieri.

Reiz, kad mūsu draudzi apmeklēja ceļojošais pārraugs, es pastāstīju viņam, ka gribētu atgriezties dzimtajā ciemā un mācīt Bībeli saviem tuviniekiem. Līdz tam laikam mazā grupiņa Andranumafanā jau bija izaugusi par draudzi, un pārraugs man ieteica pārcelties uz šo ciemu, kur es varētu apmeklēt draudzes sapulces un no kurienes es varētu doties sludināt uz Betuku II. 1994. gada 1. septembrī es pārcēlos uz Andranumafanu. Tajā pašā mēnesī mans brālis Pols kopā ar mani apmeklēja apgabala kongresu. Drīz vien mūsu draudzē jau bija 30 sludinātāji un sapulces svētdienās apmeklēja vidēji 65 cilvēki.

Prieks par Jehovas svētībām

Neilgi pēc manas atgriešanās divi mani brāļi un divas māsas kļuva par sludinātājiem un drīz arī kristījās. Tagad man bija regulāri jāiet uz Anusibe Analu pēc jaunākajiem žurnāliem un citām publikācijām. Lai tur nokļūtu, man bija jānoiet kājām 50 kilometri un tikpat daudz — atpakaļ. Tas bija nogurdinošs ceļojums, tomēr visu atsvēra prieks par to, ka sludināšana vēršas plašumā un arvien jauni cilvēki atsaucas uz Bībeles patiesību.

Tagad Betuku II aktīvi darbojas kristiešu draudze un svētdienās sapulces apmeklē vidēji 45 cilvēki. Visi mani radi, kas dzīvo tuvākā apkaimē, ir kļuvuši par Jehovas lieciniekiem, un lielākā daļa no viņiem kalpo par pionieriem. Mans jaunākais brālis ir speciālais pionieris, bet kopš 2001. gada 1. novembra par speciālo pionieri kalpoju arī es. Mani norīkoja uz ciematu Antanambau Manapotsi. Kaut gan man atkal bija jādodas prom no mājām, es to varēju darīt ar priecīgu sirdi.

1987. gadā, kad es sāku iepazīt Bībeles patiesību, Madagaskarā nebija pat trīs tūkstoši Jehovas liecinieku. Tagad viņu ir vairāk par 14 tūkstošiem. Tāpat kā daudzi mani ticības biedri, es esmu ļoti priecīga, ka varēju daudz ko darīt, lai palīdzētu citiem iegūt ārkārtīgi vērtīgās zināšanas par Bībeli. Esmu no sirds pateicīga Jehovam, ka viņš ir svētījis manas pūles.

[Attēli 24., 25. lpp.]

Līdz dzimtajam ciemam man bija jāiet kājām 60 kilometri, un mans nesamais bieži vien svēra vairāk nekā 15 kilogramus

[Attēls 25. lpp.]

Mans vecākais brālis Pols

[Attēls 26. lpp.]

Mans brālis Šarls

[Attēls 26. lpp.]

Kopā ar saviem radiniekiem, kas visi ir kļuvuši par Jehovas lieciniekiem