Katolicisms un afrikāņu paražas

No Atmostieties! korespondenta Brazīlijā

BRAZĪLIJAS pilsētā Salvadorā jaunā gada sākumu iezīmē vērienīgi svētki. Simtiem sieviešu, kam seko tūkstošiem citu procesijas dalībnieku, dodas gājienā uz Bonfina katoļu baznīcu, lai mazgātu baznīcas kāpnes ar aromatizētu ūdeni. Šis rituāls tiek veikts par godu afrikāņu dievam Obatalam (Ošalam).

Ceremoniju vēro aptuveni miljons skatītāju. Pēc tam afrikāņu sitamo instrumentu pavadījumā visi iesaistās trokšņainās ielu svinībās.

Šis 250 gadus senais rituāls ir Brazīlijas katolicismam raksturīgā sinkrētisma — dažādu reliģisko uzskatu sajaukuma — spilgts piemērs. Kaut arī vairāk nekā 70 miljoni brazīliešu ir tieši vai netieši saistīti ar tādām afrobrazīliešu reliģijām kā kandomble, umbanda, šango, lielākā daļa no viņiem apgalvo, ka ir katoļi.

Kā ir izveidojies šāds reliģisko uzskatu sajaukums? Kā uz to raugās katoļu baznīca? Vai reliģisko paražu apvienojums ir vērtējams pozitīvi vai arī ne?

”Pakāpiens ceļā uz patieso ticību”

Kaut gan aprēķini svārstās, iespējams, laikā no 1540. līdz 1888. gadam, kurā verdzība galu galā tika atcelta, uz Brazīliju tika atvesti vairāk nekā seši miljoni afrikāņu vergu no jorubu, bantu un citām tautām. Tātad afrikāņu tradicionālo ticējumu un katolicisma sajaukums ir verdzības sekas.

Katoļu baznīca bija stingri apņēmusies visus vergus pievērst kristīgajai ticībai, tomēr tā neiebilda pret katolicisma saplūšanu ar afrikāņu reliģiju elementiem. Saskaņā ar vēsturnieka Rožē Bastida vārdiem, jezuītu misionāri uzskatīja, ka afrikāņi jāpievērš katoļticībai tāpat kā bērni — tie jāpiesaista ar mūziku un dejām, kā arī jāizmanto viņu  īpašā patika pret tituliem un godājamu stāvokli. ”Viņus nevajadzētu piespiest pilnībā atteikties no savām tradīcijām,” rakstīja Bastids, ”tās ir jāizvērtē, un paražas, kas ir pieņemamas, jāizmanto kā pakāpiens ceļā uz patieso ticību.”

Dažādās afrikāņu reliģiskajās kopienās, piemēram, katoļu ”svētā” Benedikta un Rožukroņa jaunavas kopienās, daudzām paražām tika piešķirta ”kristīga” nozīme. Reizi gadā, ”svētā” Benedikta dienā, šīm kopienām ir paradums no sava vidus izraudzīt karali un karalieni, un šī paraža ir saglabājusies no tiem laikiem, kad afrikāņu ciltīm vēl bija savi valdnieki.

”Svētie” vai orīšas?

Gan katolicismā, gan afrikāņu reliģijās pastāv uzskats, ka starp Dievu un cilvēkiem ir daudz starpnieku. Piemēram, jorubi tic orīšām — dievišķotiem karavīriem un valdniekiem, kas kontrolē dabas spēkus un kalpo par starpniekiem starp cilvēkiem un augstāko dievu Olorunu. Līdzīgi arī katoļi tic, ka ”svētie” aizlūdz Dievu par cilvēkiem, un atkarībā no vajadzības vēršas pie noteikta ”svētā” pēc aizsardzības.

Daudzi vergi nepārstāja godināt orīšas, bet tikai tos sāka dēvēt par ”svētajiem”, kas pēc īpašībām līdzinājās viņu orīšām. Piemēram, jorubu kara dievs Oguns kļuva par katoļu ”svēto” Antoniju vai Georgu, kuri ir kristīgās pasaules godāti karavīri un varoņi.

Tāpat arī visu orīšu māte un jūras dieviete Jemanža tika pielīdzināta jaunavas Marijas dažādajām ”parādībām”. Salvadoras populārākais ”svētais”, Kungs Bonfins, aizstāja jorubu dievu panteona augstāko orīšu Obatalu. Šo dievību saistība joprojām ik gadus tiek atzīmēta ar baznīcas kāpņu mazgāšanas rituālu. *

”Cilvēki no sirds un vienlīdz stipri tic gan Jēzum, gan katoļu svētajiem, gan orīšām,” sacīja kāds katoļu vadītājs no Salvadoras. ”Daudzi ”laidelējas” no vienas reliģijas uz otru,” piebilda kāds brazīliešu antropologs. ”Pēc mises apmeklējuma katoļu baznīcā viņi taisnā ceļā dodas uz [afrikāņu] kandombles sanāksmi.”

Katolicisma saplūšana ar afrikāņu reliģijām ir visai sāpīgs jautājums. Bijušais Brazīlijas katoļu bīskapu konferences prezidents Lūkass Moreira izteicās: ”Katram jāseko savai ticībai bez jebkādas uzskatu jaukšanas.” Bet kāds cits katoļu bīskaps atzina: ”Sinkrētisms ir realitāte, kas nepakļaujas baznīcai.”

Cilvēku viedokļi šajā jautājumā ir atšķirīgi. Baznīcas konservatīvie vadītāji cīnās pret to, ko viņi uzskata par pagānisku un dēmonisku, savukārt citi aicina iekļaut afrikāņu simbolus un dejas katoļu baznīcas rituālos.

Ko par to domātu Jēzus?

Kristietības dibinātājs Jēzus Kristus sludināja dažādām reliģiskām un etniskām grupām. Bet viņš nepārprotami teica: ”Īstie dievlūdzēji pielūgs Tēvu garā un patiesībā. Jo Tēvs tādus meklē, kas viņu tā pielūdz.” (Jāņa 4:23.) Turklāt Jēzus paskaidroja, ka Tēvs, Dievs Jehova, atklāj patiesību ar savu Rakstu, Bībeles, starpniecību. (Jāņa 17:17.)

Jēzus deva saviem sekotājiem norādījumu mācīt visām tautām ”turēt visu, ko [viņš tiem bija] pavēlējis”. (Mateja 28:19, 20.) Jēzus nekad nebija norādījis, ka viņa mācības būtu jāpārveido, lai pievērstu ticībai cilvēkus, kas turas pie citiem uzskatiem un tradīcijām. Apustuļu laikā daži centās kristietībā ieviest citu reliģiju mācības un paražas, taču šāda rīcība tika nosodīta. ”Aizeita no viņu vidus un nošķirieties no tiem,” rakstīja apustulis Pāvils, ”tad [Dievs] jūs pieņems.” (2. Korintiešiem 6:17.)

[Zemsvītras piezīme]

[Attēli 12. lpp.]

Afrobrazīliešu priesterienes mazgā baznīcas kāpnes

Cilvēku pūlis uz Bonfina baznīcas kāpnēm

[Norādes par autortiesībām]

Augšā: A Tarde—Wilson da Rocha Besnosik; apakšā: A Tarde—Antônio Queirós