Uzsmaidīsim krokodilam?

NO ATMOSTIETIES! KORESPONDENTA INDIJĀ

VAI, ieraugot krokodilu, jums rodas vēlēšanās tam uzsmaidīt? ”Nekad nemēģini krokodilam smaidīt,” kādā no Pītera Pena muzikālajām versijām dzied pirātu kapteinis Ķeksis, jo krokodils — tā apgalvo kapteinis — to vien prāto, cik labi tu iederētos viņa vēderā.

Tiesa gan, starp dažādajiem krokodiliem, kas sastopami pasaulē, ir arī tādi, kas reizēm uzbrūk cilvēkiem, bet, kā teikts Britu enciklopēdijā, ”tas notiek tik reti, ..ka krokodilus kopumā nevar saukt par cilvēkēdājiem”. Daži uzskata šos rāpuļus par neglītiem briesmoņiem, turpretī citiem krokodili šķiet neparasti un aizraujoši. Iepazīsim nedaudz tuvāk trīs krokodilu sugas, kas sastopamas Indijā, — estuāru krokodilu, purva krokodilu un Gangas gavialu.

Lielais sāļūdens rāpulis

Estuāru krokodils, ko dēvē arī par sāļūdens jeb šķautņgalvas krokodilu, ir pasaulē lielākais rāpulis, kas var pārsniegt septiņu metru garumu un svērt veselu tonnu. Estuāru krokodili dzīvo sāļā ūdenī, un tos var sastapt upju estuāros, jūras piekrastē un mangrovju biezokņos no Indijas austrumu daļas līdz pat Fidži salām. Būdami gaļēdāji, tie medī žurkas, vardes, zivis, čūskas, krabjus, bruņrupučus un briežus, taču tie nav rijīgi — liels estuāru krokodilu tēviņš vidēji patērē tikai 500 līdz 700 gramu barības dienā. Tā kā šo rāpuļu dzīve pamatā aizrit, gozējoties saulītē vai laiski zvilnot ūdenī, un to gremošanas sistēma ļoti efektīvi izmanto uzņemtās kalorijas, nelielais barības daudzums lieliski apmierina krokodilu vajadzību pēc enerģijas. Prāvākie estuāru krokodili reizēm uzbrūk arī neuzmanīgiem cilvēkiem. Vēzējot asti no vieniem sāniem uz otriem, tie peld, iegremdējušies ūdenī, tā ka virspusē rēgojas tikai nāsis un acis, un pa sauszemi tie enerģiski rāpo uz savām īsajām kājām. Sniedzoties pēc laupījuma, šie lielie rāpuļi spēj diezgan augstu palēkties, un reizēm tie dzenas pakaļ medījumam lēkšojot. Tāpat kā to pārējiem ciltsbrāļiem, estuāru krokodiliem ir asa oža, redze un dzirde. Pārošanās sezonā tēviņi nikni aizsargā savu teritoriju, un mātītes ar tādu pašu dedzību sargā savu dējumu.

Pašaizliedzīgas mātes

Krokodilu mātīte ligzdu parasti ierīko ūdens malā trūdošu augu un dubļu paugurā. Viņa izdēj līdz 100 ovālu olu ar cietu čaumalu, apsedz tās un sargā no plēsējiem. Krokodiliene arī apšļaksta ligzdu ar ūdeni, lai augi, kas to sedz, ātrāk trūdētu un izdalītu olām nepieciešamo siltumu.

Ar olu inkubāciju saistās kāda interesanta īpatnība.  No temperatūras, kādā notiek dīgļa attīstība olā, ir atkarīgs mazuļa dzimums. Ja inkubācijas laikā temperatūra ir no 28 līdz 31 grādam, apmēram pēc 100 dienām no olām izšķiļas mātītes, turpretī, ja temperatūra ir 32,5 grādi, mazie krokodilēni, kas izšķiļas jau pēc 64 dienām, ir tēviņi. 32,5 līdz 33 grādu temperatūrā dējumā var attīstīties abu dzimumu mazuļi. Ja ligzdas viena puse atrodas pašā ūdens malā, bet otru pusi silda karsta saule, var gadīties, ka siltākajā pusē izšķiļas tēviņi, bet vēsākajā — mātītes.

Kad krokodilu mātīte izdzird ligzdā atskanam čiepstošas skaņas, viņa atrok dējumu un dažreiz, ja mazuļi ar sava īpašā olas zoba palīdzību vēl nav tikuši ārā no olām, uzmanīgi pārkož olu čaumalu. Viņa saudzīgi satver krokodilēnus savos varenajos žokļos un zemmēles maisā aiznes līdz ūdenim. Tikko izšķīlušies, mazuļi jau ir spējīgi paši par sevi parūpēties un tūlīt sāk medīt kukaiņus, vardes un sīkas zivtiņas. Tomēr dažas gādīgas mātes vairākus mēnešus paliek savu atvašu tuvumā, ierīkojot purvā ”bērnistabas”, kur bērnus sargāt reizēm palīdz arī krokodilu tēvs.

Purva krokodils un gardegunis gavials

Gan purva krokodils, gan Gangas gavials savvaļā ir sastopami vienīgi Indijas subkontinentā. Purva krokodili, kas atšķirībā no estuāru krokodiliem sasniedz tikai ap četru metru garumu, mājo saldūdens purvos, ezeros un upēs, un tie ir izplatīti visā Indijā. Ar saviem spēcīgajiem žokļiem tie medī nelielus dzīvniekus, noslīcina medījumu un, griežoties uz riņķi, izplēš no tā viegli aprijamus gaļas gabalus.

Lai piesaistītu mātītes uzmanību, purva krokodilu tēviņš ar troksni cērt ciet žokļus uz ūdens virsmas un dobji rūc. Kad mātīte ir izdējusi olas, tēviņš piedalās ligzdas sargāšanā, un vēlāk viņš arī palīdz mazuļiem izkļūt no čaumalām un kādu laiku paliek ar tiem kopā.

Reti sastopamais gavials, kas pieder pie krokodilu kārtas, bet neietilpst īsto krokodilu dzimtā, izceļas ar vairākām unikālām īpatnībām. Gavialus viegli pazīt pēc garā, šaurā purna, kas ideāli piemērots tam, lai ķertu zivis — šo rāpuļu galveno barību. Lai gan garumā gaviali var mēroties ar estuāru krokodiliem, nav zināms, ka tie būtu uzbrukuši cilvēkiem. Gludais plūdlīnijas ķermenis padara šos Ziemeļindijas dziļo, straujo upju iemītniekus par sevišķi izveicīgiem peldētājiem. Vairošanās periodā gavialu tēviņiem purna galā izveidojas bumbuļveidīgs izaugums, kas pastiprina gaviala izdotās skaņas un parasto šņākoņu pārvērš skaļā dūkšanā, kura pievilina mātītes.

Vieta ekosistēmā

Kāda ir krokodilu nozīme vides līdzsvara uzturēšanā? Tā kā šie rāpuļi barojas arī ar maitu, tie attīra upes, ezerus un ūdenstilpju krastus no beigtām zivīm un dzīvniekiem, tā sekmējot  ūdens tīrību. Medīdami tie parasti uzbrūk novārgušiem, savainotiem un slimiem dzīvniekiem. Starp zivīm, ar kurām barojas krokodili, ir tādi rijīgi plēsēji kā Āfrikas saldūdeņos sastopamie sami, kas lielā daudzumā iznīcina komerciāli nozīmīgas karpu dzimtas zivis un tilapijas.

Cīņa par izdzīvošanu, nevis krokodila asaras

Varbūt jums ir gadījies dzirdēt par kādu cilvēku sakām, ka viņš birdina krokodila asaras. Tas nozīmē, ka viņš lej neīstas asaras, liekuļojot nožēlu vai bēdas. Īstenībā krokodila acis asaro, lai atbrīvotu rāpuļa organismu no liekā sāls daudzuma. Taču pagājušā gadsimta 70. gadu sākumā krokodiliem būtu bijis pamats liet īstas bēdu asaras, jo Indijā bija palikuši vairs tikai daži tūkstoši krokodilu — aptuveni 10 procenti no kādreizējā skaita. Krokodilu izzušanai bija dažādi iemesli. Cilvēki aizvien dziļāk iespiedās krokodilu dabiskajās dzīvesvietās, un viņi nogalināja krokodilus, jo uzskatīja tos par kaitniekiem, kas apdraud jaunos un vārgos mājlopus. Krokodilu gaļu un olas daudzi lietoja uzturā, savukārt krokodilu muskusa dziedzerus izmantoja parfimērijas rūpniecībā. Lielo rāpuļu populāciju nelabvēlīgi ietekmēja arī aizsprostu būve un ūdens piesārņojums. Taču galvenais iemesls, kāpēc krokodili nonāca gandrīz vai uz iznīcības sliekšņa, iespējams, bija lielais pieprasījums pēc to ādas, jo krokodilādas kurpes, rokassomiņas, koferi, jostas un citi izstrādājumi ir skaisti, izturīgi un ļoti pieprasīti. Visi šie draudi joprojām nav izzuduši, tomēr krokodilu aizsardzības pasākumi ir devuši labus rezultātus. (Skatīt informāciju lappuses apakšā.)

Neaizmirstiet tiem uzsmaidīt!

Ko jūs domājat par krokodiliem tagad, kad esat mazliet labāk iepazinušies ar dažiem plašās krokodilu saimes pārstāvjiem? Ja agrāk tie jūsos viesa nepatiku, varbūt tagad tās vietā ir parādījusies interese. Daudzi dzīvnieku mīļotāji ilgojas pēc tā laika, kad pat no milzīgā estuāru krokodila nevienam vairs nebūs jābaidās. Kad visu rāpuļu Radītājs izveidos uz zemes jaunus apstākļus, mēs varēsim bez bailēm uzsmaidīt arī krokodilam. (Jesajas 11:8, 9.)

[Papildmateriāls/Attēls 13. lpp.]

Madrasas krokodilu audzētava

Kad tika konstatēts, ka vairākās Āzijas daļās savvaļā palicis ļoti maz krokodilu, 1972. gadā Madrasas Čūsku parkā sāka īstenot pasākumus, kuru mērķis bija krokodilu populācijas saglabāšana. Madrasas krokodilu audzētava, ko 1976. gadā dibināja herpetologs Romjuluss Vitakers, ir vecākais un lielākais no vairāk nekā 30 rāpuļu centriem, kas darbojas Indijā. Audzētava aizņem 3,5 hektāru platību Koromandelas krastā, un tās teritorijā aug 150 sugu koki, kas piesaista brīnišķīgi skaistus putnus un kukaiņus.

Krokodilus un gavialus audzē nebrīvē un pēc tam izlaiž purvos un upēs vai pārved uz citiem audzēšanas un pētniecības centriem. Īpašos dīķos tiek turēti mazie krokodilēni (audzētavā mēdz būt līdz pat 2500 mazuļiem), kurus kopēji baro ar gabaliņos sagrieztām zivīm, ko katru dienu piegādā vietējie zvejnieki. Pāri dīķiem ir novilkti tīkli, lai putni nemedītu neaizsargātos krokodilēnus un nezagtu tiem zivis. Kad mazie rāpuļi ir paaugušies, tos pārvieto uz lielākiem dīķiem, kur tos baro ar veselām zivīm, līdz tie sasniedz trīs gadu vecumu un izaug apmēram 1,2 līdz 1,5 metrus gari. Pēc tam jaunajiem krokodiliem dod liellopu gaļas atliekas, ko audzētava saņem no kāda liela gaļas pārstrādes uzņēmuma. Sākumā Madrasā audzēja tikai trīs vietējo Indijas sugu krokodilus, bet tagad audzētavā tiek turēti arī septiņu citu sugu krokodili, un nākotnē ir plānots audzēt visas zināmās krokodilu sugas. Tiek diskutēts arī par iespējām veidot komerciālas krokodilu fermas, kur šos rāpuļus audzētu ādas un gaļas ieguvei. Kā Atmostieties! korespondentam stāstīja R. Vitakers, krokodilu gaļa ir garšīga un satur maz holesterīna. Veiksmīgi aizsardzības pasākumi ir glābuši krokodilus no iznīcības, un tagad šie lielie rāpuļi ir tā savairojušies, ka to jau ir gandrīz vai pārāk daudz. Madrasas krokodilu audzētava ir arī populārs tūrisma objekts, un viens no šīs iestādes mērķiem ir kliedēt aizspriedumus pret krokodiliem un uzlabot cilvēku viedokli par tiem.

[Norāde par autortiesībām]

Romulus Whitaker, Madras Crocodile Bank

[Attēls 11. lpp.]

Estuāru krokodils

[Attēls 12. lpp.]

Estuāru krokodilu mātīte nes mutē mazuli

[Norāde par autortiesībām]

© Adam Britton, http://crocodilian.com

[Attēls 12. lpp.]

Purva krokodils

[Norāde par autortiesībām]

© E. Hanumantha Rao/Photo Researchers, Inc.

[Attēls 12. lpp.]

Gavials