Kalni problēmu ēnā

”Ikviens ir ieinteresēts tajā, lai pasaules kalnainie apvidi paaudžu paaudzēs turpinātu dāvāt cilvēkiem savas bagātības.” (KOFI ANNANS, APVIENOTO NĀCIJU ORGANIZĀCIJAS ĢENERĀLSEKRETĀRS.)

KALNI šķiet tik majestātiski, nesatricināmi un vareni — kas gan varētu apdraudēt šos dabas gigantus? Dažiem varbūt grūti noticēt, ka mūsu planētas kalniem varētu draudēt briesmas, diemžēl šie draudi tomēr ir reāli. Dabas aizsardzības speciālisti min vairākas problēmas, kas grauj kalnu ekosistēmas. Visas šīs problēmas ir ļoti nopietnas, turklāt tām piemīt tendence saasināties. Aplūkosim dažas no tām.

 ▪ CELTNIECĪBA UN KALNRŪPNIECĪBA. Apmēram 25 procentiem pasaules kalnaino apvidu draud briesmas izrakteņu ieguves, ceļu, cauruļvadu sistēmu un dambju būves un citu projektu dēļ, kurus iecerēts īstenot turpmākajos 30 gados. Ceļu būve pakļauj stāvās nogāzes erozijas riskam, turklāt ceļi padara kalnu apvidus pieejamus mežu cirtējiem, kas var nodarīt vēl lielāku postu. Iegūstot derīgos izrakteņus, gadā tiek izrakti aptuveni desmit miljardi tonnu iežu un minerālu, turklāt atkritumu daudzums, kas rodas šajā procesā, ir vēl lielāks, un derīgo izrakteņu ieguve lielā mērā notiek tieši kalnos. *

▪ GLOBĀLĀ SASILŠANA. ”Kopš 1990. gada ir piedzīvoti deviņi siltākie gadi, kādi līdz šim reģistrēti,” informē institūts Worldwatch. Sasilšanas dēļ kalnu biotopi cieš sevišķi smagi. Ledāji kūst, kalnu sniega ”cepures” sarūk, un, kā apgalvo daži zinātnieki, šis process var ietekmēt saldūdens krājumus un izraisīt spēcīgus noslīdeņus un nogruvumus. Himalajos desmitiem kalnu ezeru draud pārraut savas dabiskās barjeras un izraisīt katastrofālus plūdus, un šādas nelaimes pēdējos gadu desmitos ir pieredzētas jau vairākkārt.

▪ NATURĀLĀ LAUKSAIMNIECĪBA. Straujais iedzīvotāju skaita pieaugums daudzus spiež lauksaimnieciski izmantot neauglīgas zemes. Saskaņā ar kāda pētījuma rezultātiem, patlaban Āfrikā gandrīz puse kalnaino apvidu platības tiek izmantota zemkopībai un lopkopībai (10 procenti zemkopībai un 34 procenti ganībām). Šādas lauksaimniecības produktivitāte bieži vien ir ļoti zema, jo kalnāji nav vispiemērotākā vieta kultūraugu audzēšanai. * Pārmērīga liellopu ganīšana strauji iznīcina neizturīgo veģetāciju. Nesen zinātnieki, veicot kādu pētījumu, secināja, ka ilgtspējīgai lauksaimniecībai ir piemēroti tikai trīs procenti kalnaino apvidu.

▪ KARI. Daudzviet kalnu vidi ir izpostījuši pilsoņu kari, kas ir gājuši vairumā. Grūti pieejamos kalnus nemiernieki mēdz izmantot par bāzi savām kaujas operācijām. Kādā Apvienoto Nāciju ziņojumā teikts, ka 67 procentus Āfrikas kalnu reģionu ir ietekmējuši ”vardarbīgi cilvēku konflikti”. Turklāt dažas kalnaines ir kļuvušas par narkotiku ražošanas centriem, un šis apstāklis bieži kļūst par iemeslu bruņotām sadursmēm un vides postīšanai.

Vai ir vajadzīga stingrāka aizsardzība?

Sekas, ko izraisījuši postījumi, kurus cilvēki nodarījuši kalnu videi, ir jūtamas jau tagad. Plūdi, nogruvumi, ūdens trūkums — tās ir tikai dažas no pazīmēm, kas liecina, ka kaut kas nav kārtībā. Daudzās zemēs varas iestādes ir sākušas pievērst uzmanību šīm problēmām. Vietām kalni no jauna tiek apmežoti, un dažos kalnainos apvidos ir aizliegts cirst mežus. Lai aizsargātu skaistākās ainavas un visvairāk apdraudētos biotopus, ir izveidoti nacionālie parki.

Diemžēl arī aizsargājamās teritorijās videi draud dažādas briesmas. (Skat. informāciju ”Daži dabas patvērumi”.) Ātrums, kādā izzūd augu un dzīvnieku sugas, aizvien pieaug, un tas liecina, ka kalnu vide pagaidām nav pietiekami aizsargāta. Speciālistiem ir zināms, kādas ir tās problēmas, kuras būtu jārisina, tomēr joprojām netiek īstenoti plaša mēroga pasākumi, lai  saglabātu vēl neizpostīto dabu. ”Mūsu zinātniskās zināšanas vieš manī cerību,” pirms dažiem gadiem sacīja pazīstamais biologs Edvards Vilsons, ”bet galveno bioloģiskās daudzveidības krātuvju iznīcināšana manas cerības grauj.”

Bet vai ir vērts uztraukties par bioloģiskās daudzveidības samazināšanos? Daudzi biologi uzsver, ka saglabāt zemeslodes bioloģisko daudzveidību ir visas cilvēces interesēs. Piemēram, viņi norāda uz tādu augu kā sārtā kapmirte, kas aug Madagaskaras kalnos, kuri izceļas ar lielu sugu bagātību. No šī auga ir iegūtas vērtīgas zāles leikēmijas ārstēšanai. Hinīnkoki, kuru dzimtene ir  Andu kalni, daudzus gadu desmitus bija hinīna un citu pretmalārijas līdzekļu avots, un arī citi kalnaino apvidu augi ir palīdzējuši glābt dzīvību miljoniem cilvēku. Protams, daļa kalnu augu tagad sekmīgi tiek kultivēti ielejās, tomēr pastāv bažas, ka, plašā mērogā izpostot kalnu veģetāciju, neatgriezeniski tiks zaudēti vēl neatklāti dabas resursi — vērtīgi augi, ko būtu iespējams izmantot medicīnā un uzturā.

Vai ir iespējams apturēt procesus, kas apdraud kalnu vidi, un labot postījumus, kas jau ir nodarīti? Vai kalni arī nākotnē priecēs mūs ar savām gleznainajām ainavām un daudzveidīgo augu un dzīvnieku valsti?

[Zemsvītras piezīmes]

 [Papildmateriāls/Attēli 7. lpp.]

Kalnu dzīvnieki

Pumas, ko mēdz dēvēt arī par kalnu lauvām, visbiežāk ir sastopamas kalnos — galvenokārt Klinšu kalnos un Andos. Tāpat kā daudzus citus lielos plēsējus, arī pumas cilvēki ir piespieduši pamazām atkāpties uz grūti pieejamiem apgabaliem.

Mazie pandas mājo vienīgi Himalajos (arī Everesta apakšējās nogāzēs). Par spīti tam, ka mazo pandu dzīvesvieta ir tik nomaļa un grūti pieejama, šie dzīvnieki ir apdraudēti, jo tiek iznīcināts to barības avots — bambusu meži.

[Norāde par autortiesībām]

Cortesía del Zoo de la Casa de Campo, Madrid

Brūnie lāči savulaik klejoja lielākajā daļā Eiropas, Āzijas un Ziemeļamerikas. Eiropā tie tagad ir sastopami vairs gandrīz vienīgi dažos nomaļos kalnu apvidos. Mazliet vairāk brūno lāču ir atlicis Kanādas Klinšu kalnos, Aļaskā un Sibīrijā. Amerikas Savienotajās Valstīs brūno lāču skaits pagājušajā gadsimtā ir samazinājies par 99 procentiem.

Ziemeļu puslodes kalnos neapstrīdams debesu valdnieks ir klinšu ērglis. Diemžēl agrākajos gadu desmitos klinšu ērgļi tika ienīsti un nesaudzīgi vajāti, tāpēc tagad to skaits Eiropā ir sarucis līdz nepilniem 5000 pāriem.

Kā atzīmēja ķīniešu dabas pētnieks Tans Sjijans, lielo pandu eksistence ir atkarīga no trim pamatnosacījumiem — šiem dzīvniekiem ir nepieciešami ”augsti kalni un dziļas ielejas, biezi bambusu meži, kā arī straujas upes un strauti”. Saskaņā ar jaunākajiem aprēķiniem, savvaļā ir palicis mazāk par 1600 pandām.

[Papildmateriāls/Attēli 8., 9. lpp.]

Daži dabas patvērumi

Josemitu nacionālais parks (ASV) dibināts 1890. gadā, un par šī parka tapšanu lielā mērā jāpateicas naturālista Džona Mjuira neatlaidīgajām pūlēm. Katru gadu parku apmeklē četri miljoni viesu, kas ierodas apbrīnot iespaidīgās ainavas. Tomēr parka administrācijai jārisina nopietnas problēmas, lai atrastu vidusceļu starp dabas aizsardzību un rūpēm par dabas mīļotāju ērtībām.

Podokarpu nacionālajā parkā (Ekvadora) ir saglabājies Andu mākoņu mežs jeb tropiskais kalnu lietusmežs, kur patvērusies milzīga sugu daudzveidība (šeit sastopamas vairāk nekā 600 putnu sugu un aptuveni 4000 augu sugu). Hinīns, kas ir glābis neskaitāmas dzīvības, tika atklāts tieši šajā apvidū. Tāpat kā daudzas citas aizsargājamas teritorijas, arī Podokarpu nacionālais parks cieš no nekontrolētas izciršanas un malumedniecības.

Kilimandžāro (Tanzānija), viens no pasaules lielākajiem vulkāniem, ir Āfrikas augstākais kalns. Apakšējās nogāzēs ganās ziloņi, bet lielākā augstumā aug tādi unikāli augi kā milzu lobēlijas un krustaines. Galvenās problēmas, kas apdraud Kilimandžāro dabu, ir malumedniecība, mežu izciršana un liellopu ganīšana.

Teides nacionālais parks (Kanāriju salas) ir izveidots, lai saglabātu neparasto augu valsti, kas atdzīvina vulkāniskās salas skarbo ainu. Gandrīz visu kalnaino vulkānisko salu ekosistēmas ir ļoti jutīgas, un, ievazājot svešas sugas, tām tiek nodarīts liels posts.

Pireneju nacionālais parks un Ordesas nacionālais parks (Francija un Spānija) ir izveidoti, lai pasargātu majestātiskos kalnus un to augu un dzīvnieku valsti. Tāpat kā citus Eiropas kalnu masīvus, Pirenejus posta slēpošanas trases un citas tūristu izpriecām domātas būves. Vidi negatīvi ir iespaidojusi arī atteikšanās no tradicionālās lauksaimniecības.

Soraksana nacionālais parks ir vispopulārākais parks Korejā. Īpašu krāšņumu parka gleznainās granīta smailes un mežainās nogāzes iegūst rudenī. Taču šī popularitāte nozīmē arī to, ka brīvdienās parka takas ir ļaužu pilnas kā lielpilsētas ielas.

 [Papildmateriāls/Attēli 10. lpp.]

Kalnu augi

Echium wildpretii. Pavasarī šis brīnišķīgais ziedošais augs dažās nedēļās izaug cilvēka garumā. Savvaļā tas aug tikai Kanāriju salās, kur tas sastopams divos vulkāniskos kalnos aptuveni 1800 metru augstumā. Arī daudziem citiem kalnu augiem ir pavisam niecīgs areāls.

Zeltdadži, kas aug Alpos un Pirenejos, vasaras otrajā pusē ar saviem košajiem ziediem izdaiļo kalnu pļavas un sagādā bagātīgu mielastu kukaiņiem.

Angļu īriss. No šīm skaistajām savvaļas puķēm ir izaudzētas dārzkopju iecienītas kultūršķirnes. Daudzas dārza puķes ir cēlušās no kalnu augiem.

Kalnu saulrietenis ir viens no daudzajiem kalnu augiem, kas sīksti turas klinšu spraugās. Kalnu saulrieteņu dzimtene ir Dienvideiropas kalni, un uz šo augu izturību norāda to dzimtas nosaukums Sempervivum, kas tulkojumā no latīņu valodas nozīmē ”vienmēr dzīvs”.

Bromēlijas. Tropiskajos kalnu lietusmežos zaļo daudz dažādu bromēliju un orhideju. Tās var augt pat 4500 metru augstumā virs jūras līmeņa.

Alžīrijas īrisi aug Ziemeļāfrikā, Rīfa kalnos un citās Atlasa kalnu grēdās, kur neparasti lielā koncentrācijā sastopami Vidusjūras florai raksturīgie augi.

[Attēls 6. lpp.]

Vara un zelta raktuves pie Maokes kalniem Indonēzijā

[Norāde par autortiesībām]

© Rob Huibers/Panos Pictures

[Attēls 8. lpp.]

Sārtā kapmirte