Pa kuru ceļa pusi jūs braucat?

No Atmostieties! korespondentes Lielbritānijā

Nesen pie manis ciemojās kāds paziņa no Amerikas. Kad lidostā mēs devāmies uz manu automašīnu, es teicu, lai viņš sēž priekšā. Viņš gandrīz apsēdās pie stūres, bet tūlīt saprata savu kļūdu un noteica: ”Piedod, es biju piemirsis, ka jūs te braucat pa nepareizo ceļa pusi.”

Ļoti iespējams, es savam paziņam teiktu to pašu, ja būtu ieradusies Amerikā. Bet, braucot mājās, es nolēmu noskaidrot, kāpēc dažās valstīs cilvēki brauc pa ceļa kreiso pusi, kaut gan lielākajā daļā pasaules ir pieņemts braukt otrādi.

Neliels ieskats vēsturē

Lai noskaidrotu, pa kuru ceļa pusi cilvēki brauca senatnē, mums jāatgriežas divus gadu tūkstošus tālā pagātnē — laikā, kad Lielbritānijas salu bija iekarojuši romieši. Arheologi ir atraduši interesantas liecības par braukšanas paradumiem tajos laikos. 1998. gadā netālu no Svindonas tika atrakts labi saglabājies ceļš, kas senatnē veda uz kādu akmeņlauztuvi. Ratu riteņu atstātās grambas vienā ceļa pusē ir seklākas nekā otrā, tātad pa vienu pusi no akmeņlauztuvēm izbrauca piekrauti vezumi, bet pa pretējo pusi atgriezās tukšie rati. Spriežot pēc grambām, vismaz šajā vietā romieši brauca pa ceļa kreiso pusi.

Daļa vēsturnieku uzskata, ka jātnieki senatnē parasti jāja pa ceļa kreiso pusi. Tā kā lielākā daļa cilvēku veiklāk darbojas ar labo roku, jātnieki varēja turēt grožus kreisajā rokā un labo roku turēt brīvu, lai varētu to pastiept draudzīgam sveicienam vai arī tvert pēc zobena, ja būtu nepieciešams aizsargāties.

Pāreja uz labo pusi

18. gadsimta beigās braukšanas paradumi Amerikas Savienotajās Valstīs un citās zemēs mainījās. Tas notika tāpēc, ka transportam sāka izmantot lielus kravas ratus, kuros tika jūgti vairāki zirgu pāri. Cilvēks, kas vadīja šādu pajūgu, turēja pātagu labajā rokā un sēdēja nevis ratos, bet kreisās rindas pēdējā zirga mugurā. Tā kā pajūdznieks sēdēja kreisajā pusē, viņam bija ērtāk, ja arī pretim braucošie pajūgi palika kreisajā pusē, citādi viņam bija grūti redzēt, vai ratu riteņi neaizķers pretim braucošos ratus. Tāpēc viņš centās braukt pa ceļa labo malu.

 Taču briti turpināja braukt pa ceļa kreiso pusi. Lielbritānijā karietes un ekipāžas nebija pārāk lielas un kučieris parasti sēdēja uz bukas labajā pusē. Savu garo pātagu viņš varēja turēt labajā rokā, un viņam nebija jābaidās, ka tā ieķersies vezumā. Tā kā kučieris sēdēja labajā pusē, viņš varēja nodrošināt pareizu distanci ar pretim braucošajiem transporta līdzekļiem, turēdamies ceļa kreisajā pusē. Zemēs, kas kļuva par Britu impērijas kolonijām, tika pārņemts princips braukt pa ceļa kreiso pusi. Tiesa, bija arī izņēmumi. Piemēram, Kanādā braukšanas paradumi ar laiku mainījās, jo radīja nevajadzīgus sarežģījumus tiem, kas regulāri iebrauca Amerikas Savienotajās Valstīs.

Braukšanas paradumus Eiropā ietekmēja Lielā franču revolūcija. Līdz 1789. gadam franču augstmaņi savās karietēs brauca pa ceļa kreiso pusi un zemniekiem bija jādod ceļš, braucot pa labo malu. Kad bija sākusies revolūcija, augstmaņi visādi centās slēpties, tāpēc sāka braukt pa ceļa labo malu, kā to darīja vienkāršie ļaudis. 1794. gadā Francijas valdība ar likumu noteica, ka Parīzē jābrauc pa ceļa labo pusi, un vēlāk Napoleona armija izplatīja šo paradumu lielā daļā kontinentālās Eiropas. Nav nekāds brīnums, ka Napoleonam patika turēties ceļa labajā pusē. Kāds autors rakstīja, ka Napoleons bija kreilis, tāpēc ”viņa karapulkiem bija jāiet pa ceļa labo pusi, lai kreisā roka, ar kuru viņš turēja zobenu, būtu starp viņu un iespējamo pretinieku”.

Tajās Eiropas zemēs, kas nepadevās Napoleona armijai, cilvēki saglabāja paradumu braukt pa ceļa kreiso pusi. Krievija un Portugāle pārgāja uz labās puses kustību 20. gadsimta sākumā. Austrija un Čehoslovākija to izdarīja 20. gadsimta 30. gadu beigās, kad šīs zemes okupēja nacistiskā Vācija, un drīz vien to pašu izdarīja Ungārija. Pašlaik pa ceļa kreiso pusi brauc vairs tikai četrās Eiropas valstīs: Lielbritānijā, Īrijā, Kiprā un Maltā. Interesanti ir tas, ka arī Japānas iedzīvotāji brauc pa ceļa kreiso pusi, kaut gan Japāna nav bijusi Lielbritānijas kolonija.

Kuģi, lidmašīnas, vilcieni un gājēji

Ūdens transports — kuģi un laivas — parasti turas pie labās puses principa, un to pašu dara lidmašīnas. Dzelzceļu transporta kustības principi ir ļoti dažādi. Dažās zemēs vilcienu kustības virzienu vietās, kur paralēli viens otram ir iekārtoti divi sliežu ceļi, nosaka vietējā dzelzceļa signalizācijas sistēma. Modernajos dzelzceļu tīklos vilcienu kustība pa atsevišķiem sliežu ceļiem ir iespējama abos virzienos, bet vecākos — tikai vienā virzienā. Vilcienu kustības principi parasti ir atkarīgi no tā, kura valsts sākotnēji projektēja un būvēja dzelzceļu sistēmu.

Bet pa kuru ceļa pusi lai iet gājēji? Vietās, kur nav ierīkots gājēju ceļš vai ietve, jāiet pa ceļa malu pretim transportlīdzekļu braukšanas virzienam. Ja automašīnas brauc pa ceļa labo pusi, gājējiem jāiet pa kreiso, tas ir, pretim automašīnu kustības virzienam. Tā kā Lielbritānijā automašīnas brauc pa ceļa kreiso pusi, gājēji cenšas turēties ceļa labajā pusē. Bet ko dara mans Amerikas paziņa? Viņš, protams, visu dara otrādi.