Iet uz pamatdaļu

Iet uz saturu

Rūpes par bērniem dzīvnieku pasaulē

Rūpes par bērniem dzīvnieku pasaulē

Rūpes par bērniem dzīvnieku pasaulē

No Atmostieties! korespondenta Spānijā

CILVĒKI bieži vien veltī bērnu audzināšanai gandrīz divus gadu desmitus, turpretī daudziem dzīvniekiem savas atvases jāpaspēj izaudzināt un apmācīt dažos vasaras mēnešos. Lūk, daži piemēri, kas ilustrē, cik milzīgu darbu dzīvnieku pāri mēdz uzņemties gadu no gada.

1. Baltais stārķis. Pieaugušajam stārķim, kas redzams attēlā, vasara nekādā ziņā nav atvaļinājuma laiks. Tā kā ligzdā gaida izsalkuši stārķēni, tam atkal un atkal jālido uz tuvīno ezermalu pēc vardēm, mazām zivtiņām, ķirzakām un sienāžiem, turklāt laiku pa laikam ir arī jāpielabo ligzda. Abi vecāki augu dienu to vien dara, kā lido turp un atpakaļ, gādādami barību. Jaunajiem putniem ir vilka apetīte. Dažās pirmajās nedēļās stārķēns katru dienu spēj apēst tādu barības daudzumu, kas sver tikai uz pusi mazāk nekā viņš pats. Arī pēc tam, kad jaunie stārķi jau ir iemācījušies lidot, tie vairākas nedēļas joprojām ir atkarīgi no vecākiem.

2. Gepards. Gepardu ģimenēs par bērniem rūpējas tikai viens no vecākiem — māte. Kamēr gepardiene zīda mazuļus (parasti metienā ir trīs līdz pieci gepardēni), viņai gandrīz katru dienu jāsadabū medījums, lai nodrošinātu sev nepieciešamo barības daudzumu. Tas nav viegls uzdevums, jo lielākā daļa mēģinājumu panākt laupījumu beidzas nesekmīgi. Piedevām ik pēc dažām dienām gepardu mātei jāpārvieto mazuļi uz citu midzeni, jo lauvas allaž uzglūn bezpalīdzīgajiem gepardēniem. Kad mazuļi sasnieguši septiņu mēnešu vecumu, māte sāk tiem mācīt medību paņēmienus, un šī apmācība aizņem vēl kādu gadu. Jaunie gepardi parasti turas kopā ar māti vienu līdz pusotru gadu.

3. Mazais dūkuris. Dūkuri un viņu mazuļi ir gandrīz nešķirami. Pēc izšķilšanās putnēni pamet peldošo ligzdu un meklē patvērumu uz vecāku muguras. Mazuļi uzrāpjas vecākiem virsū un ērti iekārtojas uz muguras starp spārniem. Tur bērni ir siltumā un drošībā, kamēr māte un tēvs kaut kur peld. Vecāki pārmaiņus nirst pēc barības un rūpējas par putnēniem. Lai gan mazie dūkurēni drīz iemācās paši nirt un baroties, saites ar vecākiem vēl kādu laiku saglabājas.

4. Žirafe. Žirafēm vienā reizē visbiežāk piedzimst tikai viens mazulis, un nav grūti saprast, kāpēc tā. Tāds nesen dzimis žirafu mazulis, kāds redzams fotoattēlā, sver līdz 60 kilogramiem, un tā garums var sasniegt apmēram divus metrus. Stundu pēc piedzimšanas žirafēns ir piecēlies kājās un drīz sāk zīst mātes pienu. Lai gan jau pēc neilga laika žirafēns sāk skrubināt lapas un zāli, tas turpina baroties ar mātes pienu veselus deviņus mēnešus. Ja mazulim draud briesmas, tas meklē glābiņu starp mātes kājām, jo viņa ar saviem varenajiem spērieniem spēj atvairīt lielāko daļu plēsēju.

5. Zivjudzenītis. Ķerot zivis saviem putnēniem, zivjudzenīšiem ne tikai jābūt čakliem, bet arī rūpīgi jāizvēlas pareiza izmēra laupījums. Ornitologi ir noskaidrojuši, ka nesen izšķīlušos mazuļus abi vecāki baro ar sīkām zivtiņām, kuru garums nepārsniedz apmēram divus centimetrus. Zivjudzenīši pasniedz putnēniem zivi ar galvu uz priekšu, lai izsalkušajiem mazuļiem to būtu vieglāk norīt. Kad bērni ir paaugušies, vecāki sāk nest mazliet lielākas zivtiņas. Pakāpeniski pieaug arī barošanas ātrums: sākumā katrs mazulis barības porciju saņem aptuveni ik pēc 45 minūtēm, bet vēlāk, kad putnēni ir kādas 18 dienas veci, vecāki pasniedz savām atvasēm zivi ik pēc 15 minūtēm, lai apmierinātu augošo mazuļu neremdināmo ēstgribu. Jaunais putns, kas redzams attēlā, jau ir atstājis ligzdu, un drīz tas sāks baroties patstāvīgi. Jūs domājat, ka pēc tam zivjudzenīšu pāris varbūt gribēs mazliet atpūsties no savām pūlēm? Nekā nebija! Visbiežāk vecie putni pēc mazuļu izvešanas atkal ķeras pie darba un tajā pašā vasarā izaudzina vēl vienu perējumu.

Protams, daudzi fakti par to, kā dažādi dzīvnieki rūpējas par savām atvasēm, joprojām nav noskaidroti. Bet, jo vairāk dabas pētniekiem izdodas izdibināt, jo skaidrāk kļūst redzams, cik spēcīgs ir instinkts, kas daudziem dzīvniekiem liek rūpēties par mazuļiem. Ja Dievs ir piešķīris šādu instinktu dzīvniekiem, nav šaubu, ka viņš vēlas, lai arī cilvēki pašaizliedzīgi gādātu par saviem bērniem.