Venēcija — ”pilsēta jūrā”

No Atmostieties! korespondenta Itālijā

”Ir kāda teiksmaina pilsēta jūrā. Tās platajās un šaurajās ielās jūra uzplūst un atkāpjas, jūraszāles vijas ap tās marmora pilīm.” (Angļu dzejnieks Semjuels Rodžerss, 1822. gads.)

ŠĪ TEIKSMAINĀ pilsēta ir Venēcija. Bija laiks, kad Venēcija bija varenas republikas galvaspilsēta un vairākus gadsimtus valdīja pār plašām teritorijām un turēja savās rokās galvenos jūras ceļus. Kā un kāpēc tika izveidota ”pilsēta jūrā”? Kādi faktori veicināja tās uzplaukumu? Kāpēc Venēcija ar laiku zaudēja savu ietekmīgo stāvokli, un kas no bijušā spožuma joprojām ir saglabājies?

Neviesmīlīgs, skarbs apvidus

Venēcija atrodas uz 118 salām Adrijas jūras ziemeļrietumos, Venēcijas lagūnā. Upēm ieplūstot jūrā, seklajos piekrastes ūdeņos ir uzkrājušās sanesas, savukārt plūdmaiņu un straumju ietekmē ir izveidojušās smilšu strēles, kas aptuveni 51 kilometru garo un 14 kilometru plato lagūnu norobežo no jūras. Jūru un lagūnu savieno trīs šaurumi, caur kuriem lagūnā ieplūst apmēram metru augsta paisuma straume un kursē jūras transports. Kā bija minēts kādā avotā, ”vairākus gadsimtus lagūna atradās nozīmīgu tirdzniecības ceļu krustpunktā, kur satikās jūras ceļi, kas veda no Adrijas jūras, un karavānu un upju ceļi no Eiropas centrālās un ziemeļu daļas”.

 Pēc vēsturnieku domām, pilsēta šajā vietā sāka veidoties piektajā līdz septītajā gadsimtā, kad barbaru pulki, straumēm plūzdami no ziemeļiem, uzbruka apdzīvotām vietām, tās laupīja un dedzināja. Meklējot glābiņu no iebrucējiem, daudzi par patvērumu izvēlējās grūti pieejamās un drošās lagūnas salas.

Spriežot pēc seniem dokumentiem, pirmo ēku celtniecībā tika izmantoti dūņās iedziļināti koka stabi un no zariem un niedrēm veidoti pinumi. Vēlākos laikos venēcieši ēkas cēla no akmens, un tās balstījās uz tūkstošiem koka pāļu. Tomēr Rialto salas, kas kļuva par pilsētas centru, bieži applūda, turklāt tās nebija ne tik lielas, ne tik izturīgas, lai spētu uzņemt lielo ļaužu pieplūdumu. Venēcieši saprata, ka, nosusinot un paplašinot salas, viņi iegūtu jaunas dzīvesvietas, tāpēc viņi ar vienkāršām metodēm tās nostiprināja un izveidoja kanālus laivu satiksmei. Kanāli kļuva par Venēcijas ielām, un pāri kanāliem uzbūvētie tilti ļāva kājāmgājējiem bez grūtībām nokļūt no vienas salas citā.

Republikas piedzimšana un uzplaukums

Pēc Rietumromas impērijas krišanas Venēcijas lagūnas salas nonāca Bizantijas impērijas pakļautībā, kuras galvaspilsēta bija Konstantinopole (mūsdienu Stambula). Taču venēcieši sacēlās un pasludināja neatkarību no Bizantijas, un līdz ar to Venēcija ieguva neparastu stāvokli, kļūdama par ”mazu, neatkarīgu.. hercogisti, kas atradās teritoriālā izolācijā starp divām lielām impērijām” — Franku valsti un Bizantiju. Šī unikālā situācija ļāva pilsētai attīstīties un kļūt par ietekmīgu ”tirdzniecības darījumu starpnieku”.

Nākamajos gadsimtos Venēcija Vidusjūras reģionā izcīnīja vairākas cīņas ar tādiem spēcīgiem pretiniekiem kā saracēņi, normaņi un bizantieši. Pēc tam, kad 1204. gadā ceturtā krusta kara laikā Venēcijas uzdevumā tika sakauta tās nopietnākā sāncense — Konstantinopole —, tā kļuva par dominējošo spēku šajā reģionā. Venēcija bija nodibinājusi tirdzniecības apmetnes Melnās jūras un Egejas jūras piekrastē, Grieķijā, Konstantinopolē, Sīrijā, Palestīnā, Kiprā un Krētā. Nu tā izmantoja Bizantijas impērijas sabrukumu, lai vairākas no šīm apmetnēm izveidotu par savām kolonijām.

”Vidusjūras kundze un pavēlniece”

Jau 12. gadsimtā Venēcijā bija labi attīstīta kuģu būvniecība — ik pa dažām stundām no plašajām kuģu būvētavām tika izlaista jauna, ekspluatācijai gatava galera. Venēcija kļuva slavena arī ar saviem stikla izstrādājumiem un izsmalcinātajiem audumiem: mežģīnēm, brokātu, damastu un samtu. No rietumiem venēciešu un citzemju tirgoņi ieveda ieročus, zirgus, dzintaru, kažokādas, kokmateriālus, vilnu, medu, vasku un vergus. Savukārt no musulmaņu zemēm, kas atradās Vidusjūras austrumos, Venēcija  ieguva zeltu, sudrabu, zīdu, garšvielas, kokvilnu, krāsvielas, ziloņkaulu, smaržas un daudz citu vērtīgu preču. Par katru preci, kas vai nu ieplūda pilsētas tirgū, vai atstāja to, pilsēta iekasēja nodokļus.

Tā kā pie Venēcijas izdaiļošanas strādāja tādi slaveni arhitekti un mākslinieki kā Palladio, Ticiāns un Tintoreto, šī pilsēta tika raksturota ar vārdu la serenissima, kas tulkojumā skanētu ”visrāmākā” vai ”vissmalkākā”. Venēciju pamatoti varēja saukt par ”Vidusjūras kundzi un pavēlnieci.., civilizētās pasaules bagātāko komerciālo centru”, un šādu stāvokli Venēcija saglabāja vairākus gadsimtus. Tās varas noriets sākās tikai 16. gadsimtā, kad galvenie tirdzniecības ceļi pavērsās uz Atlantijas okeānu un Jauno pasauli.

Venēcijas kolonijas, kas bija izkaisītas pa visu Vidusjūras reģionu, nekad nebija bijušas ģeogrāfiski vienotas, pār tām nekad nebija valdījis viens valdnieks, un tās nekad nebija darbojušās kā viens vesels, tāpēc to zaudēšana bija nenovēršama. Apkārtējās valstis Venēcijai atņēma tās īpašumus citu pēc cita, līdz beidzot 1797. gadā Napoleons I iekaroja pašu lagūnas pilsētu un atdeva to Austrijai. 1866. gadā Venēcija kļuva par Itālijas karalistes daļu.

Sirreāla pilsēta

Daudzi ir teikuši, ka, ierodoties Venēcijā, rodas sajūta, it kā laiks būtu pagriezts par diviem trim gadsimtiem atpakaļ. Šeit valda patiešām unikāla atmosfēra.

Viena no Venēcijas raksturīgākajām iezīmēm ir tajā valdošais klusums. Šaurās ieliņas, pa kurām pārvietojas gājēji, lielākoties ir nošķirtas no kanāliem un tiem līdztekus ved samērā reti. Pa kanāliem, pār kuriem liecas Venēcijai raksturīgie arkveida akmens tilti, brauc dažāda lieluma motorlaivas, kas ir vienīgie motorizētie transportlīdzekļi šajā pilsētā. Jāatzīst, ka Venēcija ir neparasti glezna pilsēta. Sv. Marka laukums ar tā baziliku, zvanu torni jeb kampanili un skaisto kanālmalu, kur saule rotājas zaļajos lagūnas ūdeņos, ir kļuvis par iedvesmas avotu daudziem māksliniekiem.

Iecienītas atpūtas vietas gan tūristu, gan vietējo iedzīvotāju vidū ir Sv. Marka laukuma kafejnīcas, kur, sēžot svaigā gaisā, var apēst saldējumu vai kaut ko iedzert un paklausīties klasisko mūziku salonorķestru izpildījumā. Mierīgā aina, ko veido garāmgājēji un laukuma lieliskā arhitektūra un ko netraucē neviena automašīna, patiešām rada iespaidu, it kā laiks šeit būtu apstājies kādā no iepriekšējiem gadsimtiem.

Mākslas mīļotāju acīs Venēcijai piemīt īpaša pievilcība, jo šīs pilsētas pilīs, muzejos un baznīcās var redzēt daudzu slavenu mākslinieku darbus. Citiem ir prieks tāpat vien paklaiņot pa šaurajām ieliņām un aplūkot šo neparasto pilsētu. Neskaitāmie veikali tūristiem piedāvā preces, ar kurām Venēcija ir slavena, — Burāno salā tapušās mežģīnes un izšuvumus, kā arī izsmalcinātos kristāla un stikla izstrādājumus, kas tiek darināti Murāno salā. Dodoties īsā ekskursijā ar vaporetto, satiksmes motorlaivu, ir ne tikai iespējams izbaudīt patīkamu braucienu, bet arī pabūt uz šīm salām un pašiem pavērot, kā šie izstrādājumi tiek gatavoti.

 Iespaidīgās pilis ar šaurajām smailloka arkām liek domāt par Austrumu arhitektūras ietekmi. Slavenais Rialto tilts, kas ved pāri Lielajam kanālam — pilsētas galvenajai ”maģistrālei” —, ar melnajām, elegantajām gondolām, kas klusi zem tā slīd, ir viena no pilsētas slavenākajām apskates vietām.

Cīņa par izdzīvošanu turpinās

Venēcija, kas savu kādreizējo varenību zaudēja jau pirms divsimt gadiem, joprojām cīnās par izdzīvošanu, taču tagad tās ir cita rakstura cīņas. Tā kā pilsētas vēsturiskajā centrā īpašumu cenas ir ārkārtīgi augstas, darbu atrast ir grūti un ir maz modernu ēku, iedzīvotāju skaits no 175 tūkstošiem 1951. gadā ir samazinājies līdz 64 tūkstošiem 2003. gadā. Ir arī jārisina vesela rinda sociālu un ekonomisku problēmu, piemēram, kā atjaunot šo seno, uz sabrukšanas sliekšņa nonākušo pilsētu un vai vispār to darīt.

Pagājušā gadsimta divdesmitajos gados lagūnas krastā tika izveidots jauns rūpniecības rajons cerībā, ka ar tā palīdzību izdosies stiprināt vietējo ekonomiku, un pāri lagūnai tika izrakts dziļš kanāls, lai tankkuģi pa to varētu nokļūt līdz naftas pārstrādes uzņēmumiem. Rūpniecības uzņēmumi iedzīvotājiem sagādāja jaunas darbavietas, taču arī izpelnījās pārmetumus par to, ka palielinājās piesārņojums un postošie paisuma viļņi, ko sauc par acqua alta (burtiski ”augsts ūdens”), pilsētas vēsturisko centru sāka applūdināt arvien biežāk.

Tas, ka savdabīgā vide, kādā atrodas pilsēta, un plūdmaiņas, kādām tā ir pakļauta, rada apstākļus, kas apdraud pilsētas eksistenci, nav nekas jauns. Jau 1324. gadā venēcieši uzsāka grandiozus inženiertehniskus darbus, lai novirzītu upju ietekas ārpus lagūnas un pasargātu lagūnu no aizsērēšanas ar upju sanesām. Savukārt 18. gadsimtā viņi uzbūvēja dambjus, lai aizsargātu lagūnu no Adrijas jūras ūdeņu postošā spēka.

Tomēr šķiet, ka patlaban situācija ir tik kritiska kā vēl nekad agrāk. Grunts grimšana, ko izraisīja pastiprināta pazemes ūdeņu izsūknēšana rūpnieciskām vajadzībām, cerams, beidzot ir apturēta, taču jūras līmenis visā pasaulē turpina celties. Turklāt, nosusinot arvien jaunas teritorijas lagūnas reģionā, ir izjaukts vides dabiskais līdzsvars. Paisumi vienmēr ir apdraudējuši lagūnā uzbūvēto pilsētu, bet nekad tik lielā mērā kā mūsdienās. 20. gadsimta sākumā Sv. Marka laukums applūda piecas līdz septiņas reizes gadā, bet tagad viena gada laikā tas mēdz nonākt zem ūdens apmēram 80 reizes.

Venēcija ar savu unikālo vēstures un kultūras mantojumu un problēmām, ar kādām tā patlaban cīnās, ir piesaistījusi starptautisku uzmanību. Ir izdoti īpaši likumi, kuru mērķis ir aizsargāt pilsētu no plūdiem un panākt uzlabojumus vides aizsardzības jomā tā, lai nekaitētu ostas darbībai un pilsētas iedzīvotāju labklājībai. Kā tos vislabākajā veidā īstenot dzīvē, joprojām ir neatrisināts jautājums.

Patlaban intensīvi tiek paaugstināti kanālu krasti, nostiprinātas bruģētās platības, lai tām nesūktos cauri pazemes ūdeņi, un veidotas sistēmas, kas paisuma laikā neļautu atplūst kanalizācijas ūdeņiem. Daudz tiek debatēts par plānu uzbūvēt paceļamas barjeras, kas paisumu laikā nosegtu ieejas lagūnā.

Uzdevums glābt ”teiksmaino pilsētu jūrā” nav no vieglajiem. Venēcijai ir bagāta un interesanta pagātne, bet, kā daži apgalvo, pastāv risks, ka tā no dzīvas pilsētas varētu pārvērsties par ”tūristu iecienītu muzeju, kas pastāv uz vietējo iedzīvotāju labklājības rēķina vai pat vispār bez viņiem”. Šai pilsētai ilgu laiku ir bijis jācīnās ar sarežģītiem vides apstākļiem, bet tagad ”ar fizisku aizsardzību vien ir par maz. Ir jāpalīdz tai atgūties sociālā un ekonomiskā ziņā, lai tajā atgrieztos rosme un vitalitāte.”

[Karte 16. lpp.]

(Pilnībā noformētu tekstu skatīt publikācijā)

Venēcija

[Attēls 16. lpp.]

Rialto tilts pāri Lielajam kanālam

[Attēls 16., 17. lpp.]

Baznīca ”San Giorgio Maggiore”

[Attēls 17. lpp.]

Baznīca ”Santa Maria della Salute”

[Attēls 18. lpp.]

Lielā kanāla restorāni

[Attēls 19. lpp.]

Applūdušais Sv. Marka laukums

[Norāde par autortiesībām]

Lepetit Christophe/ GAMMA

[Norādes par attēlu autortiesībām 16. lpp.]

Karte: Mountain High Maps® Copyright © 1997 Digital Wisdom, Inc.; fotoattēls fonā: © Medioimages