Iet uz pamatdaļu

Iet uz saturu

Kapoeira — deja, sports vai cīņas māksla?

Kapoeira — deja, sports vai cīņas māksla?

Kapoeira — deja, sports vai cīņas māksla?

No Atmostieties! korespondenta Brazīlijā

”Akrobātikas līdzsvars un lokanība, dejas grācija un spars, tuvcīņas ātrums un izveicība un mūzikas ritmiskums.”

ŠĀDIEM vārdiem kāds autors raksturoja to, kas ir brazīliešu kapoeira. Kā atzīmēts kādā publikācijā, mūsdienās kapoeira ir izplatījusies pa visu pasauli.

Horeogrāfs Edvards Luna kapoeiru sauc par ”unikālu dejas, cīņas, spēles un rituāla elementu apvienojumu”. Jaunajā britu enciklopēdijā kapoeira ir nosaukta par tautas deju. Kā šī ”tautas deja” tiek izpildīta? Kapoeiras izpildītāji un skatītāji izveido apli, kura vidū ”divi vīrieši berimbau, lokveidīga mūzikas instrumenta, pavadījumā imitē tuvcīņas sitienus un kustības”.

Lai arī viedokļos par kapoeiras izcelsmi nav pilnīgas vienotības, lielākā daļa pētnieku ir vienisprātis, ka tās pirmsākumi meklējami afrikāņu cilšu dejās un rituālos. Pēc visa spriežot, kapoeira Brazīlijā parādījās vergu tirdzniecības laikos. Par spīti vergturu centieniem izskaust afrikāņu paražas, daudzus gadu desmitus ar kapoeiru nodarbojās vergi, kas bija atvesti uz Brazīliju.

1888. gadā verdzība Brazīlijā tika atcelta, bet, kā rakstīja kāds brazīliešu autors, ”brīvlaistie vergi neatrada vietu pastāvošajā sociāli ekonomiskajā sistēmā”. Tāpēc daudzi bijušie vergi apvienojās ielu bandās, un kapoeira kļuva par nežēlīgu tuvcīņas paveidu. Bruņojušās ar nažiem un nūjām, šīs ielu bandas iedvesa šausmas vietējos iedzīvotājos.

Žurnālā Planet Capoeira ir atzīts, ka kapoeira, kas no dejas pārvērtās par tuvcīņas veidu, bija ārkārtīgi cietsirdīga, jo ”skolotāji izņēma no tās visas graciozās kustības, no kurām nebija nekāda labuma kautiņos. Sitieni ar kāju tika tēmēti zemāk: nevis vairs galvas augstumā, bet tā, lai trāpītu pa pretinieka ķermeni. Ar rokām tika izdarītas māņu kustības un sitieni pa dažādām ķermeņa daļām, un bija pat tādas kustības, kuru mērķis bija ar pirkstiem trāpīt pretiniekam acīs. Pazuda muzikālais pavadījums, ”ritentiņi” un visas akrobātiskās figūras, izņemot tās, kas bija vajadzīgas tuvcīņai.” Lasot šādu aprakstu, var saprast, kāpēc kapoeira Brazīlijā tika aizliegta. Tas notika 1890. gadā, un šī cīņas veida praktizētājiem jeb kapoeirištām draudēja cietumsods, miesassods (līdz trīssimt sitieniem ar pletni) vai pat izsūtījums.

Pagājušā gadsimta 30. gados kapoeiras skolu izveidoja Manuels dus Reiss Mašadu, kas kapoeirištu aprindās ir pazīstams kā Mestre Bimba. Tā kā aizliegums joprojām bija spēkā, viņš, protams, centās slēpt, ka viņa izveidotajā skolā tiek mācīta kapoeira. 1937. gadā kapoeiras priekšnesumu noskatījās Brazīlijas prezidents Žetuliu Vargass, un, tā kā prezidentam kapoeira iepatikās, drīz vien tā kļuva par nacionālo sporta veidu. Mūsdienās ar kapoeiru nodarbojas kādi divarpus miljoni brazīliešu, un tā ir iekļauta pat daudzu skolu, augstskolu un militāro mācību iestāžu programmās.

Tautas deja vai cīņas veids?

Kaut arī kapoeirai ir raksturīgi dejas elementi, daudzi to joprojām klasificē kā cīņas sporta veidu. Piemēram, Augustu, kurš ir apguvis kapoeiras mākslu kopā ar savu tēvu, uzskata, ka ”tā mudina uz vardarbību un ir pretrunā ar miermīlīguma un mīlestības principiem”. Kā saka Augustu, ”kapoeiras kustības dusmu brīdī varētu viegli izmantot, lai nodarītu kādam pāri”. Kaut gan kapoeirištas cenšas izvairīties no fiziska kontakta, kļūdas kustībās var izraisīt nopietnas traumas.

Daudzi cilvēki uzskata, ka kapoeirai piemīt arī reliģiska rituāla pazīmes. Pedru Moraiss Trindade, kāds kapoeiras skolotājs no Baijas štata, norāda, ka šī māksla ir ”ķermeņa un prāta saplūsme”. Viņš uzskata, ka, ”uztverot kapoeiru tikai kā sporta veidu, tiek ignorēta tās vēsturiskā un filozofiskā būtība”. Edmilsons, kas astoņus gadus nodarbojās ar kapoeiru Niterojas pilsētā, saka: ”Daļa čulu [priekšnesuma ievaddziesmu] un kapoeiras rituālu ir nenoliedzami saistīti ar spiritismu.”

Pēc rūpīgas Bībeles principu izpētes Augustu un Edmilsons nolēma pārtraukt nodarbošanos ar kapoeiru. Viņi uzskata, ka viņu garīgums un veselība ir pārāk vērtīgi, lai ar tiem riskētu. Kaut arī Augustu un Edmilsonam patika kapoeiras ritmiskums un graciozās kustības, viņi nonāca pie secinājuma, ka nodarbošanās ar kapoeiru nav savienojama ar Bībeles aicinājumu ”nemācīties vairs kaŗot”. (Jesajas 2:4.)

[Attēls 23. lpp.]

Kapoeira tiek izpildīta brazīliešu tautas instrumentu ”berimbau” un ”atabake” pavadījumā