Lietus ūdens vākšana — darbs, kura vērtība nav zudusi

NO ATMOSTIETIES! KORESPONDENTA INDIJĀ

JAU tūkstošiem gadu ūdens tvaika veidā no zemes un jūras ceļas augšup, veido mākoņus un nokrišņu veidā atkal atgriežas uz zemes. Šī ekonomiskā sistēma, ko sauc par ūdens riņķojumu, ikvienu zemeslodes iedzīvotāju spēj nodrošināt ar vairāk nekā pietiekamu ūdens daudzumu. Bet kāpēc tad ir vietas, kur cilvēkiem trūkst ūdens? Kādi ir iespējamie risinājumi? Lai atbildētu uz šiem jautājumiem, pievērsīsim uzmanību situācijai, kāda ar ūdens resursiem ir izveidojusies Indijā.

 Šajā valstī, kurā dzīvo vairāk nekā miljards iedzīvotāju, ūdens resursi ir sarukuši līdz kritiskai robežai. Kas veido Indijas ūdens krājumus? Pašos valsts ziemeļos upes pavasarī ūdeņus saņem no Himalaju kalnos kūstošajiem sniegiem un ledājiem. Taču lielākajā Indijas subkontinenta daļā ikgadējie musonu lieti ir tie, kas veldzē zemi, piepilda akas un ezerus un paaugstina ūdens līmeni lielajās upēs, kuras šķērso valsti. Musonu lieti Indijā ir ļoti nepastāvīgi, tie pat ir nosaukti par ”vienu no kaprīzākajām parādībām”, kuru ”par spīti visiem modernās tehnoloģijas sasniegumiem, sākot ar satelītu un beidzot ar visjaudīgākajiem datoriem, ..ir ārkārtīgi grūti prognozēt”.

Parasti musonu sezona ilgst no trim līdz četriem mēnešiem. Optimāli būtu, ja visu šo laiku zeme saņemtu mērenu nokrišņu daudzumu, taču tā nenotiek. Visbiežāk lietus līst īsiem periodiem spēcīgu lietusgāžu veidā, tāpēc ūdens līmenis mākslīgajās ūdenskrātuvēs tik strauji paaugstinās, ka ir jāatver aizsprosti, un upes iziet no krastiem, applūdinot laukus un mājas. Tā kā, vēršoties plašumā industrializācijas un urbanizācijas procesam, daudzviet tiek nesaudzīgi izcirsti meži, trūkst koku, kas vērtīgo ūdeni saglabātu savās saknēs un ļautu tam iesūkties zemē pakāpeniski. Tāpēc spēcīgie lieti aizskalo projām augsnes virskārtu, un sanesas uzkrājas ezeros un dīķos, padarot tos seklus. Līdz ar to liela daļa dārgā ūdens tiek zaudēta.

Tad musonu sezona beidzas, un visos pārējos mēnešos ir saulains un ļoti karsts laiks. Zeme ātri izžūst, lauki izkalst, un augsne saplaisā. Mutuļojošās upes pārvēršas mazās straumītēs, kas plūst pa plašajām, smilšainajām gultnēm. Ūdenskritumi pazūd. Lai sasniegtu pazemes ūdeņu horizontus, artēziskās akas ir jāurbj arvien dziļāk, un gruntsūdens līmenis krītas. Sausuma dēļ aiziet bojā raža un mājlopi un lauku iedzīvotāji pārceļas uz pilsētu, vēl vairāk saasinādami pilsētu ūdens resursu problēmas.

Bet tāda situācija Indijā nav pastāvējusi vienmēr. Iepriekšējās paaudzes saprata, ka nav droši būt pilnībā atkarīgiem no ūdens, kas uzkrājas upēs un ezeros, jo, beidzoties musonu sezonai, tie mēdz izsīkt. Viņi iemācījās musonu laikā savākt lietus ūdeni un izmantoja to gan tūlīt, gan vēlāk, kad lietus sezona bija beigusies.

Nepieciešamība atdzīvināt senās prasmes

Kāds varētu domāt, ka mūsdienās, kad ir iespējams izmantot modernas tehnoloģijas, plašas mākslīgās ūdenskrātuves, aizsprostus un apūdeņošanas kanālus — un to visu Indijā ir ļoti daudz —, diez vai kādu spēs ieinteresēt senās lietus ūdens vākšanas metodes. Lielākā daļa no tām nogrima aizmirstībā, kad cilvēki varēja iegūt ūdeni, vienkārši atgriežot krānu. Taču patlaban ir izveidojusies situācija, kas vieš bažas. Pēdējo vairāk nekā 50 gadu laikā īstenotie ūdensapgādes projekti nespēj apmierināt skaitliski strauji augošās Indijas sabiedrības vajadzības, turklāt Indija no agrāras valsts gandrīz pilnībā ir pārtapusi par industriālu. Valstī nav pietiekamu ūdens krājumu.

Pēdējā laikā vides aizsardzības aktīvisti un amatpersonas, kurus šis jautājums uztrauc, mudina Indijas iedzīvotājus pašiem rūpēties par ūdens saglabāšanu. Cilvēki tiek aicināti vākt lietus ūdeni mājās, rūpnīcās, skolās un  jebkurā citā vietā, kur būtu praktiski izveidot nelielus ūdens krājumus. Daudzās pilsētās un štatos ir pat izvirzīta prasība, būvējot jaunu ēku, izveidot arī lietus ūdens savākšanas un glabāšanas sistēmu.

Miljoniem litru ūdens nolīst vietās, kur nav izrakti kanāli ūdens ieplūdināšanai rezervuāros, tāpēc tas vienkārši iztvaiko vai ietek jūrā. Bet, vācot lietus ūdeni, katrs pats var sekmēt ūdens resursu taupīšanu. Turklāt par ūdeni, kas nāk no mākslīgajām ūdenstilpnēm un kanāliem, tiek prasīta maksa, kas no trūcīgo iedzīvotāju viedokļa ir visai augsta, bet pašu vāktais ūdens ir pieejams par brīvu.

Paraugs, kam vērts sekot

Daudzi Indijas iedzīvotāji, kas apzinās reālo situāciju, ir iesaistījušies lietus ūdens vākšanā, un daži ar savu darbību ir pat izpelnījušies starptautisku atzinību. Viens no viņiem ir Radžendra Singhs, kurš 2001. gadā saņēma prestižo Magsaisai godalgu par ieguldījumu sabiedrības labklājības veicināšanā. Darbodamies kopā ar paša dibināto nevalstisko organizāciju, R. Singhs palīdzēja atdzimt gandrīz pilnībā izsīkušajai Aravari upei Radžastānas štatā. Tas ir liels ieguvums štatam, kurā dzīvo astoņi procenti Indijas iedzīvotāju, bet kurā no valsts kopējiem ūdens krājumiem ir tikai viens procents. Ievērojami uzlabodams vietējo ciematu iedzīvotāju dzīvi, 15 gadu laikā R. Singhs un viņa grupa ir iestādījuši neskaitāmus kokus un uzbūvējuši 3500 džohadus — rezervuārus lietus ūdens savākšanai. Par citiem, kas nodarbojas ar lietus ūdens vākšanu, lielākā daļa sabiedrības varbūt nezina, bet viņi var izjust gandarījumu, apzinoties sava darba noderīgumu.

Rūpnīcu vadītāji ir pārliecinājušies, ka lietus ūdens vākšana ievērojami samazina nepieciešamību izmantot pilsētas ūdens resursus. Kādā rūpnīcā, kas atrodas Indijas dienvidos, Bengaloras nomalē, ir uzstādīta vienkārša un lēta lietus ūdens savākšanas iekārta, un lietus ūdens, kas kādreiz no jumta pa notekcaurulēm aizplūda uz ceļa un gāja zudumā, tagad tiek ievadīts 42 000 litru lielā ūdenstvertnē. Musonu sezonas laikā katru dienu tiek attīrīti 6000 litri savāktā ūdens, lai to izmantotu trauku mazgāšanai un fabrikas ēdnīcas uzkopšanai. No pilsētas ūdens krājumiem šim nolūkam netiek ņemts ne litrs.

”Tas jau tikai tāds piliens jūrā,” kāds varētu teikt. Bet iedomājieties, ka jums bankā ir konts, kas tiek papildināts reizi gadā, un ikdienas tēriņiem jūs regulāri izņemat no tā naudu. Izņemtā summa pakāpeniski kļūst aizvien lielāka un galu galā pārsniedz to, kāda kontā tiek ieskaitīta. Nav šaubu, ka, šādi saimniekojot, agrāk vai vēlāk pienāks diena, kad nauda būs jāaizņemas no bankas. Bet, ja dažus mēnešus gadā jums būtu iespējams dabūt darbu, par kuru maksātu vairāk, nekā jums ikdienas vajadzībām ir nepieciešams, jūs kontu atkal varētu papildināt un segt parādus. Tas pats princips ir spēkā arī attiecībā uz ūdens saglabāšanu. Pareiziniet mazus ietaupījumus miljoniem reižu, un jūs iegūsiet pilnākas ūdenstilpnes, augstāku gruntsūdens līmeni, papildinātus pazemes ūdens krājumus un ūdens rezerves, kuras varēs izmantot, kad savāktais lietus ūdens būs beidzies. Nedrīkst aizmirst, ka ūdens resursi ir ierobežoti. Ja tie beigsies, aizņemties nebūs iespējams.

Galīgs atrisinājums

Mūsu planēta ir izveidota tā, lai tās iemītniekiem nekā netrūktu. Taču cilvēki ar savu alkatību un nevēlēšanos domāt par nākotni gadsimtu gaitā ir radījuši situāciju, ka miljoniem zemeslodes iedzīvotāju ir jādzīvo ļoti grūtos apstākļos. Lai gan atsevišķi cilvēki no sirds cenšas kaut ko darīt lietas labā, pilnībā atrisināt vides problēmas nav cilvēku spēkos. Tomēr ir mierinoši apzināties, ka zemes Radītājs ir apsolījis iznīcināt ”tos, kas zemi samaitā,” un atjaunot nevainojamu ūdens riņķojumu, tā ka ”ūdens izvirdīs tuksnesī un strauti izkaltušā klajumā”. Tad ”kvēlošā smilts taps par ezeru un izkaltušā zeme par ūdens avotu”. Tas būs laiks, kad nevienam vairs netrūks ūdens. (Atklāsmes 11:18; Jesajas 35:6, 7.)

 [Papildmateriāls/Attēli 21. lpp.]

Senas, bet joprojām praktiskas lietus ūdens vākšanas metodes

ŪDENS NOVADĪŠANA NO JUMTA. Vienkārša un lēta metode. Nama slīpais jumts ūdenim ļauj saplūst notekās, kas ir savienotas ar īpaši ierīkotām tvertnēm. Ūdens tiek attīrīts ar stiepļu sietu, smilšu, grants un kokogļu palīdzību un pēc tam tiek novadīts uz pazemes vai virszemes rezervuāriem. Lai rezervuāros neiekļūtu gaiss, saules gaisma un organiskas vielas, tos tur cieši noslēgtus. Pievienojot ūdenim alumīnija sulfātu, samazinās ūdens duļķainums, bet hlorkaļķi iznīcina baktērijas. Šādu ūdeni var izmantot dārza laistīšanai, klozetpoda skalošanai, drēbju mazgāšanai un tamlīdzīgiem mērķiem. Ja ūdeni pakļauj turpmākai apstrādei, to var arī dzert. Situācijās, kad savāktā ūdens ir vairāk nekā tūlītējām vajadzībām nepieciešams, to var uzkrāt akās vai ļaut tam iesūkties zemē, tādā veidā paaugstinot pazemes ūdens līmeni. No pilsētās izmantotajām lietus ūdens vākšanas metodēm šī ir vispopulārākā.

NAULAS. Par naulām sauc akmens sienas, kas uzbūvētas šķērsām pāri upei vai strautam, lai to aizsprostotu. Malās sastādītie koki ar savu lapotni rada ēnu, kas samazina ūdens iztvaikošanu, bet aizsprostu izveidotajās ūdenstilpnēs iemestie ārstniecības augi ūdeni attīra.

RAPATI. Tās ir nelielas ūdenskrātuves lietus ūdens uzglabāšanai, kas izraktas smilšainā vai akmeņainā vietā. Daļu ūdens izmanto uzreiz, bet atlikumam ļauj iesūkties augsnē. Tādā veidā papildinās pazemes ūdens krājumi un kļūst pilnākas akas.

BANDARAS. Bandaras ir pazemes rezervuāri, kuros ūdens saplūst no strautiem un pēc tam tiek novadīts uz ūdens uzglabāšanas tvertnēm pilsētas vajadzībām.

KANATI. Par kanatiem tiek sauktas vertikālas šahtas, kas izraktas kalnainos apvidos lietus ūdens savākšanai. Ūdens nonāk pazemes kanālos un gravitācijas ietekmē plūst pa tiem līdz rezervuāriem.

SAVIENOTIE BASEINI. Šie baseini palīdz saglabāt lietus ūdeni, kas plūst pa notekām. Sākumā tas piepilda baseinus, kas atrodas augstāk, un, kad tie pārplūst, ūdens nonāk zemākos baseinos.

[Norāde par autortiesībām]

Courtesy: S. Vishwanath, Rainwater Club, Bangalore, India

[Norāde par attēla autortiesībām 19. lpp.]

UN/DPI Photo by Evan Schneider

[Norāde par attēla autortiesībām 20. lpp.]

UN/DPI Photo by Evan Schneider