Grūtības mani nesalauza

Pastāstījis Ivans Mikitkovs

”Ja paliksi šajā pilsētā, nokļūsi atpakaļ cietumā,” man draudēja Valsts drošības komitejas (VDK) virsnieks. Es biju iznācis brīvībā pēc 12 ieslodzījumā pavadītiem gadiem un tagad gribēju parūpēties par saviem vecākiem, kas bija nopietni slimi. Es biju nostādīts neapskaužamas izvēles priekšā.

ES PIEDZIMU 1928. gadā Caulu ciemā, kas tagad atrodas Moldovā. * Kad man bija viens gads, mans tēvs Aleksandrs Rumānijas pilsētā Jasos satika Bībeles pētniekus, kā toreiz sauca Jehovas lieciniekus. Pēc atgriešanās ciemā viņš pastāstīja par uzzināto saviem radiem un kaimiņiem, un drīz vien Caulos izveidojās neliela Bībeles pētnieku grupa.

Es biju jaunākais no četriem bērniem, kas visi bija zēni, un jau kopš mazotnes atrados garīgi noskaņotu cilvēku sabiedrībā un daudz ko varēju mācīties no citu priekšzīmes. Ar laiku es sapratu, ka tiem, kas grib kalpot Jehovam, būs jāpieredz pretestība un jāsaskaras ar grūtībām. Es joprojām spilgti atceros biežās kratīšanas, ko policija rīkoja mūsu mājās, meklējot paslēptu bībelisku literatūru. Taču pretestība mani nebiedēja. Es zināju, ka Bībelē ir stāstīts par vajāšanām, ko pieredzēja Dieva Dēls Jēzus Kristus un viņa mācekļi, un draudzes sapulcēs mums bieži tika atgādināts, ka vajāšanas būs jāpieredz arī Jēzus sekotājiem. (Jāņa 15:20.)

Stiprināti pirms vajāšanām

1934. gadā, kad man bija tikai seši gadi, mūsu ciema draudzes sapulcē tika nolasīta vēstule, kurā bija stāstīts par ciešanām, ko nacistiskajā Vācijā pieredzēja mūsu ticības biedri. Mēs tikām mudināti lūgt par viņiem. Kaut gan tolaik es biju pavisam mazs, šīs vēstules saturs dziļi iespiedās man atmiņā.

Četrus gadus vēlāk skolā es pieredzēju savu pirmo ticības pārbaudījumu. Ticības mācības stundā pareizticīgo baznīcas priesteris lika man aplikt ap kaklu krustiņu. Kad es atteicos to darīt, viņš aicināja pārējos skolēnus parādīt savus krustiņus kā pierādījumu tam, ka viņi ir labi baznīcēni. Tad viņš norādīja uz mani un jautāja: ”Vai jūs gribat, lai tāds kā viņš mācītos kopā ar jums? Kas negrib, paceliet roku.”

Skolēni baidījās no priestera, tāpēc viņi visi pacēla roku. ”Skaties,” teica priesteris, pagriezies pret mani, ”nevienam tu neesi vajadzīgs. Tūlīt pat vācies prom no šejienes.” Pēc dažām dienām pie mums uz mājām atnāca skolas direktors. Viņš parunāja ar vecākiem un tad pajautāja man, vai es gribu turpināt mācības skolā. Es atbildēju, ka gribu gan, un viņš sacīja: ”Kamēr es esmu direktors, tu iesi uz  skolu un priesteris neko tev nevarēs padarīt.” Viņš turēja savu vārdu, un, kamēr viņš bija skolas direktors, priesteris tiešām lika man mieru.

Vajāšanas vēršas plašumā

1940. gadā Besarābijas apgabals, kur atradās mūsu ciems, tika pievienots Padomju Savienībai. 1941. gada 13. un 14. jūnijā visi, kas ieņēma kādu amatu valsts pārvaldē, bija turīgi vai ievērojami cilvēki, tika izsūtīti uz Sibīriju. Kaut arī Jehovas lieciniekus šīs deportācijas neskāra, turpmāk, ejot sludināt un rīkojot sapulces, mēs ievērojām piesardzību.

1941. gada jūnijā nacistiskā Vācija negaidīti uzbruka Padomju Savienībai, kas bija bijusi tās sabiedrotā. Drīz vien Besarābijā ienāca rumāņu karaspēks, un šis apgabals atkal tika pievienots Rumānijai.

Mēs zinājām, ka blakus ciemos dzīvojošos Jehovas lieciniekus, kas atteicās dienēt rumāņu armijā, apcietina un notiesā uz 20 gadiem spaidu darbos. Manu tēvu izsauca uz policijas iecirkni un nežēlīgi piekāva tāpēc vien, ka viņš bija Jehovas liecinieks. Bet mani skolā ar varu spieda apmeklēt baznīcu un klausīties dievkalpojumus.

Taču vēlāk Otrā pasaules kara gaitā notika pavērsiens. 1944. gada martā padomju karaspēks strauji ielauzās Besarābijas ziemeļos un līdz augustam iekaroja visu šo apgabalu. Es tajā laikā biju pusaudža vecumā.

Pēc kāda laika visus fiziski veselos vīriešus no mūsu ciema iesauca Padomju armijā, un, tā kā Jehovas liecinieki nelokāmi turējās pie kristīgās neitralitātes, viņi tika notiesāti uz desmit gadiem. 1945. gada maijā Otrais pasaules karš Eiropā beidzās ar Vācijas kapitulāciju, taču daudzi Moldovā dzīvojošie Jehovas liecinieki palika ieslodzījumā līdz pat 1949. gadam.

Pēckara grūtības

Uzreiz pēc kara Moldova pieredzēja briesmīgu sausumu. Taču padomju vara neatkāpās no savām prasībām, ka zemniekiem lielākā daļa ražas jānodod valstij. Izcēlās briesmīgs bads. Nākamo divu gadu laikā ciema ielās ne vienu reizi vien es redzēju guļam līķus. Nomira arī mans brālis Jefims, bet es nedēļām ilgi jutos tik vārgs, ka tikai ar lielām grūtībām varēju paiet. Tomēr bada gadi pagāja, un tie no mums, kas izdzīvoja, turpināja savu kristīgo darbību. Es lielākoties sludināju mūsu ciemā, bet mans brālis Vasile, kas bija septiņus gadus vecāks, devās uz tuvējiem ciemiem.

Jehovas liecinieku pieaugusī aktivitāte nepaslīdēja garām varas iestāžu uzmanībai. Tā kā padomju valdībai nepatika mūsu neatlaidīgā sludināšana, neiesaistīšanās politikā un nevēlēšanās dienēt armijā, sākās aresti un kratīšanas mūsu mājās, kur varas iestādes meklēja bībelisku literatūru. 1949. gadā daudzi Jehovas liecinieki no tuvējām draudzēm tika izsūtīti uz Sibīriju. Tiem, kas palika, bija jāievēro vislielākā piesardzība.

Tajā laikā es smagi saslimu, un mans veselības stāvoklis arvien pasliktinājās. Vēlāk ārsti man diagnosticēja kaulu tuberkulozi, un 1950. gadā manu labo kāju ielika ģipsī.

Izsūtījums uz Sibīriju

1951. gada 1. aprīlī, kamēr mana kāja joprojām bija ieģipsēta, mūsu ģimeni apcietināja un kopā ar citiem Jehovas lieciniekiem deportēja uz Sibīriju. * Laika, lai sagatavotos ceļam, bija ļoti maz, un mēs paguvām paņemt līdzi tikai nedaudz pārtikas, kas drīz vien izbeidzās.

Pēc divu nedēļu brauciena ar vilcienu mēs ieradāmies Tomskas apgabalā, Asino pilsētā, kur mūs kā lopus izdzina no vagoniem. Ārā bija spēcīgs sals, taču mēs priecājāmies par iespēju elpot svaigu gaisu. Maijā, kad upes kļuva brīvas no ledus, mūs ar kuģi aizveda uz 100 kilometru attālo Torbu, kur Sibīrijas taigā bija izveidota mežstrādnieku nometne.  Šajā izsūtījuma vietā, kā mums teica, mums būšot jāpavada viss turpmākais mūžs.

Kaut arī piespiedu darbs mežstrādnieku nometnē nebija tas pats, kas ieslodzījums cietumā, mēs atradāmies pastāvīgā uzraudzībā. Sākumā mūsu ģimeni izmitināja dzelzceļa vagonā, bet vasarā mēs sākām būvēt vienkāršas zemnīcas, kur pārlaist bargo ziemu.

Tā kā mana kāja joprojām bija ģipsī, mani atbrīvoja no darba cirsmā un lika taisīt naglas. Strādādams šādu darbu, es varēju slepeni piedalīties Sargtorņa un citu bībelisku publikāciju pavairošanā. Šie izdevumi pa nelegāliem kanāliem nonāca pie mums no Rietumeiropas, mērojot tūkstošiem kilometru tālu ceļu.

Apcietināts un ieslodzīts

1953. gadā ģipsi no manas kājas noņēma. Kaut gan mēs centāmies būt piesardzīgi, VDK bija nākusi uz pēdām mūsu darbībai; gaismā nāca arī mana līdzdalība bībelisku izdevumu pavairošanā. Man un citiem Jehovas lieciniekiem piesprieda 12 gadu ieslodzījumu. Tiesā mums radās iespēja liecināt par Dievu Jehovu un stāstīt par to, kādu nākotni viņš ir paredzējis cilvēkiem.

Pēc notiesāšanas mūs aizveda no Tomskas simtiem kilometru uz austrumiem, uz dažādām labošanas darbu nometnēm Irkutskas apkaimē. Šajās labošanas darbu iestādēs sodu izcieta cilvēki, kas tika uzskatīti par padomju valsts ienaidniekiem. Mani šeit ievietoja 1954. gada 8. aprīlī, un nākamo nepilnu sešu gadu laikā es pabiju kopumā 12 nometnēs. Tad mani pārcēla uz milzīgo Mordvijas ieslodzījuma vietu kompleksu, kas atradās 400 kilometru uz dienvidaustrumiem no Maskavas. Tur es satiku daudzus Jehovas lieciniekus no visas Padomju Savienības.

Ieslodzījumu vietu administrācija bija pamanījusi, ka daži ieslodzītie pēc sarunām ar Jehovas lieciniekiem arī nolemj kļūt par Jehovas lieciniekiem. Tāpēc Mordvijā, kur labošanas darbu nometņu rinda stiepās vairāk nekā 30 kilometru garumā, mūs mēģināja izolēt no pārējiem ieslodzītajiem. Vairāk nekā 400 brāļu tika ievietoti atsevišķā nometnē, un dažus kilometrus tālāk citā nometnē tika ieslodzītas aptuveni 100 māsas.

Nometnē mēs rīkojām kristiešu sapulces un pavairojām bībeliskas publikācijas, kas slepeni tika nogādātas nometnes teritorijā. Acīmredzot par manu līdzdalību šajā darbā bija uzzinājusi nometnes administrācija, jo 1961. gada augustā man piesprieda vienu gadu cietumsoda bēdīgi slavenajā, vēl cara laikā būvētajā Vladimiras cietumā. Starp citu, šajā cietumā līdz 1962. gada februārim bija ieslodzīts ASV lidotājs Frensiss Gerijs Pauerss, kura izlūklidmašīna 1960. gada 1. maijā tika notriekta virs Krievijas.

Vladimiras cietumā es tiku turēts pusbadā. Tā kā jaunībā es jau biju pārcietis badu, tā nebija vislielākā problēma — daudz lielākā mērā mani apdraudēja aukstā 1961./1962. gada ziema. Kad sala dēļ pārplīsa apkures caurules, gaisa temperatūra manā kamerā noslīdēja krietni zem nulles. Par laimi, pēc  cietuma ārsta rīkojuma mani uz laiku, kamēr nemitējās briesmīgais sals, pārcēla uz citu, mazliet siltāku kameru.

Kas mani stiprināja pārbaudījumos

Drūmas domas, kas uzmācas pēc daudziem cietumā pavadītiem mēnešiem, var pakāpeniski salauzt cilvēka gribu — uz to arī cerēja cietuma administrācija. Man palīdzēja izturēt tas, ka es pastāvīgi runāju ar Jehovu lūgšanās un viņš mani stiprināja ar savu svēto garu, kā arī tas, ka es pārdomāju tās Rakstu vietas, ko varēju atsaukt atmiņā.

Atrazdamies ieslodzījumā Vladimiras cietumā, es skaidrāk nekā jebkad agrāk izjutu, cik patiesi ir apustuļa Pāvila vārdi: ”Mēs visur topam spaidīti, bet tomēr neesam nomākti; esam bez padoma, un tomēr neesam izmisuši.” (2. Korintiešiem 4:8—10.) Pēc gada es atgriezos Mordvijas nometnēs, un 1966. gada 8. aprīlī es biju izcietis savu sodu. Nometnes administrācija mani raksturoja kā ”nelabojamu”; tas bija kā oficiāls apstiprinājums tam, ka esmu palicis uzticīgs Jehovam.

Man bieži ir jautājuši, kā mēs, kas bijām ieslodzīti cietumos un nometnēs, par spīti visstingrākajiem aizliegumiem, saņēmām un pavairojām bībelisku literatūru. Tas ir noslēpums, ko zina tikai nedaudzi. Kāda politiski ieslodzītā no Latvijas, kura četrus gadus bija pavadījusi sieviešu nometnē Potmā, savos memuāros stāstīja, ka Jehovas liecinieku literatūra ”pienāca diezgan labi un lielos vairumos”. ”Liekas, naktīs eņģelis lidinās virs nometnes un literatūru nomet no debesīm,” pēc savas iznākšanas brīvībā 1966. gadā rakstīja šī sieviete. Kaut kas tāds varēja notikt tikai ar Dieva atbalstu.

Nosacītas brīvības periods

Neilgi pēc manas atbrīvošanas kristieši, kam bija uzticēta vadība, palūdza mani pārcelties uz Rietumukrainu un palīdzēt tur dzīvojošajiem moldāvu brāļiem. Bet, tā kā manām gaitām uzmanīgi sekoja VDK, es biju ļoti ierobežots savā darbībā. Pēc diviem Ukrainā nodzīvotiem gadiem kļuva skaidrs, ka man atkal var draudēt ieslodzījums, un es nolēmu pārcelties uz Kazahstānu, kur bija lielākas iespējas palikt nepamanītam. Taču 1969. gadā nopietni saslima mani vecāki un es atgriezos Ukrainā, lai parūpētos par viņiem. Raksta ievadā minētie notikumi — saruna ar VDK virsnieku, kas draudēja man ar cietumu, — risinājās Artjomovskā, kas atrodas netālu no Doņeckas.

Kā izrādījās, virsnieks tikai mēģināja mani iebaidīt; VDK nebija pierādījumu, uz kuru pamata man varētu izvirzīt kādu apsūdzību. Tā kā es biju apņēmies turpināt savu kristīgo kalpošanu un apzinājos, ka VDK man sekos visur, kur vien došos, es nolēmu palikt pie saviem slimajiem vecākiem. Gan tēvs, gan māte saglabāja uzticību Jehovam līdz galam — tēvs nomira 1969. gada novembrī, bet māte — 1976. gada februārī.

Ukrainā es atgriezos 40 gadu vecumā. Draudzē, kuras sapulces es apmeklēju, es iepazinos ar Mariju. Viņai bija tikai astoņi gadi, kad viņas ģimene kopā ar citiem Jehovas lieciniekiem no Moldovas tika izsūtīta uz Sibīriju. Marija teica, ka viņai patīk, kā es dziedu. Tā iesākās mūsu draudzība, un, kaut arī mēs abi bijām ļoti aizņemti kalpošanā, mēs tomēr atradām laiku, ko pavadīt kopā. 1970. gadā viņa piekrita kļūt par manu sievu.

Pēc mūsu meitiņas Lidijas piedzimšanas, es gandrīz desmit gadu kalpoju par ceļojošo pārraugu un apmeklēju draudzes Ukrainas austrumos, bet 1983. gadā, kad Lidijai bija 10 gadi, kāds bijušais Jehovas liecinieks mani nodeva VDK. Varas iestādēm, kurām ļoti nepatika mūsu kristīgā darbība, izdevās pierunāt cilvēkus sniegt nepatiesas liecības, un mani notiesāja uz pieciem gadiem.

Cietumā mani centās izolēt no citiem Jehovas lieciniekiem. Vairākus gadus es biju nošķirts no ticības biedriem, taču nekas nevarēja mani šķirt no Jehovas, kas vienmēr mani stiprināja. Turklāt es atradu iespējas sludināt citiem ieslodzītajiem. Pēc četriem gadiem mani atbrīvoja,  un es varēju atgriezties pie sievas un meitas, kas joprojām uzticīgi kalpoja Jehovam.

Atgriešanās Moldovā

Gadu pēc manas iznākšanas no cietuma mēs pārcēlāmies no Ukrainas uz Moldovu, kur bija vajadzīga nobriedušu, pieredzējušu brāļu palīdzība. Ap to laiku padomju valdība pieļāva lielāku pārvietošanās brīvību, un mēs pārbraucām uz Bautiem, kur Marija bija dzīvojusi pirms izsūtīšanas uz Sibīriju. 1988. gadā Bautos, Moldovas otrajā lielākajā pilsētā, bija 375 Jehovas liecinieki, bet tagad viņu tur ir krietni vairāk nekā pusotrs tūkstotis. Arī pēc pārcelšanās uz Moldovu es turpināju kalpot par ceļojošo pārraugu Ukrainā.

1991. gada martā Jehovas liecinieku darbība Padomju Savienībā tika oficiāli atzīta. Tas bija laiks, kad daudziem cilvēkiem bija zudusi ticība komunisma ideāliem un viņi bija apjukuši, zaudējuši jebkādu cerību uz nākotni. Kad Moldova kļuva par neatkarīgu valsti, daudzi cilvēki — pat mūsu kādreizējie vajātāji — ar interesi uzklausīja Bībeles vēsti. Pēc 1951. gada deportācijām Moldovā bija palicis ļoti maz Jehovas liecinieku, bet tagad šajā valstī, kuru apdzīvo 4,2 miljoni iedzīvotāju, mūsu ir vairāk nekā 18 tūkstoši. Vērojot šīs pārmaiņas, mēs izjutām tādu prieku, kas atsvēra visas pagātnē pieredzētās ciešanas.

90. gadu vidū mans veselības stāvoklis pasliktinājās tiktāl, ka es vairs nevarēju kalpot par ceļojošo pārraugu. Veselības dēļ dažkārt es jūtos nomākts, bet es esmu pārliecinājies, ka Jehova labi zina, kā mūs var uzmundrināt. Viņa sniegtais mierinājums vienmēr ir bijis īstajā laikā. Vai es izvēlētos citu dzīves ceļu, ja man būtu iespēja sākt visu no gala? Noteikti nē! Es vienalga kalpotu Dievam, turklāt ar vēl lielāku drosmi, apņēmību un degsmi.

Es esmu izjutis Jehovas svētības un pārliecinājies, ka viņa kalpi var būt laimīgi jebkuros apstākļos. Mums taču ir reāla cerība, dzīva ticība un pārliecība, ka Jehovas apsolītajā jaunajā pasaulē visiem cilvēkiem būs nevainojama veselība.

[Zemsvītras piezīmes]

[Attēls 20., 21. lpp.]

Zemnīca, kurā mēs dzīvojām Torbā; 1953. gads. Tēvs un māte (pa kreisi), mans brālis Vasile un viņa dēls

[Attēls 21. lpp.]

Soda nometnē; 1955. gads

[Attēls 23. lpp.]

Marija (apakšējā rindā no kreisās), kurai tolaik bija ap 20 gadiem, kopā ar citām māsām Sibīrijā

[Attēls 23. lpp.]

Ar mūsu meitu Lidiju

[Attēls 23. lpp.]

Mūsu kāzas; 1970. gads

[Attēls 23. lpp.]

Kopā ar Mariju tagad