Iepazīstieties — lidvāvere
Iepazīstieties — lidvāvere
NO ATMOSTIETIES! KORESPONDENTA SOMIJĀ
VĀVERVEIDĪGIE grauzēji ir sastopami gandrīz visā pasaulē. Taču reti kurš ir tik savdabīgs kā lidvāvere. * Kas tas ir par dzīvnieku? Vai lidvāvere patiešām lido, un kāpēc to tik reti izdodas ieraudzīt?
Kā tā lido?
Daudzi ir redzējuši, cik virtuozi vāvere lēkā no koka uz koku, taču lidvāvere šajā ziņā ir un paliek nepārspēta. Viņas ”lēciens” var būt pat 80 metru garš!
Tik lielu attālumu lidvāvere spēj pārvarēt tāpēc, ka tai ir aerodinamiska membrāna jeb lidplēve, kas pelna jebkura aviokonstruktora apbrīnu. Membrānas ”priekšējo daļu balsta garš skrimslis, kas sākas no plaukstas locītavas”, teikts grāmatā The World of the Animals (Dzīvnieku pasaule). ”Kaut arī membrāna izskatās tā, it kā to veidotu tikai divas ādas sloksnes, to starpā ir plāna muskuļu kārta, kas lidvāverei ļauj mainīt planēšanas virsmas izliekumu, lai koriģētu tās aerodinamiskās īpašības.”
Lidvāvere, kas planējumā atgādina lidojošu taisnstūri ar asti, pārvietodamās pa koku, mēdz izskatīties tā, it kā valkātu pelēku kažoku, kas tai ir vismaz pāris izmēru par lielu.
Bet kā lidvāverei planējot izdodas izvairīties no šķēršļiem, kas iznirst tās ceļā? Lidvāvere meistarīgi manevrē, stūrējot ar asti. Tieši pirms piezemēšanās kokā viņa atver savu ”bremzēšanas izpletni”, proti, ieņem vertikālu stāvokli. Gadījumi, kad lidvāvere kļūdās savos aprēķinos un nokrīt zemē, ir ļoti reti.
Sava nozīme ir arī tam, ka šis pūkainais ”lidonis” ir ļoti viegls. Pieaugušas lidvāveres svars ir tikai aptuveni 150 grami, un tās garums, neieskaitot asti, sasniedz apmēram 20 centimetru. Ausis lidvāverei ir mazas un bez spalvu pušķīšiem galos, tāpēc tās ”lidojumu” nebremzē.
Nakts pilots
Lidvāverei ir lielas, melnas acis, kas atgādina mirdzošas pērles. Atšķirībā no vāverēm, lidvāvere ir nakts dzīvnieks, tāpēc tai ir nepieciešama laba redze, lai atrastu savu iecienītāko barību — lapu koku spurdzes un lapas un skuju koku pumpurus. Tā kā ziemā barību atrast ir grūti, lidvāvere rudenī veido nelielus barības krājumus un paslēpj tos koku zaros vai dobumos.
Dažkārt pavasarī lidvāveres ar tādu aizrautību nododas rotaļām, ka pat aizmirst par pēcpusdienas snaudu. Taču līdztekus rotaļām lidvāveru prātu šajā gadalaikā aizņem vēl kas cits — pārošanās. Ja uz lidvāveru mātīti viņas kavaliera ”parauglidojumi” ir atstājuši vēlamo iespaidu, viņa ķeras pie ligzdas veidošanas. Jaunais miteklis parasti tiek iekārtots vai nu kādā putnu būrī, ja tāds ir pieejams, vai koka dobumā. Visbiežāk lidvāverei ir vairākas ligzdas. Dažas tā izmanto par barības krātuvēm, citas — par rezerves apmešanās vietām. Ir redzēts, ka lidvāvere izveido sev ligzdu pat šķūnī, taču atšķirībā no vāverēm tā nav ar mieru dzīvot pilsētā.
Pavasara beigās vai vasaras sākumā lidvāveru māte laiž pasaulē divus vai trīs mazuļus. Lai nodrošinātu mazuļus ar barību, lidvāverei ir daudz darāmā ne tikai naktī, bet arī dienā. Lidvāverēni piedzimst ne lielāki par pirksta galu, bet, kad rudens tuvojas beigām, viņi jau ir gatavi laisties savā pirmajā ”lidojumā”.
Kāpēc lidvāveri tik reti var sastapt?
Lidvāveri neizdodas tik viegli ieraudzīt tāpēc, ka šis mazais nakts dzīvnieks pa lapu vainagu pārvietojas klusi un nemanāmi. Turklāt lidvāvere vislabprātāk dzīvo ziemeļu jauktajos mežos, kas stiepjas no Baltijas jūras cauri Krievijai līdz pat Klusajam okeānam.
Sibīrijas taiga ir tik plaša, ka par parastās lidvāveres izdzīvošanu, šķiet, nav jābaidās, tomēr nesaudzīgās mežu izciršanas dēļ arī šai sugai — tāpat kā daudzām citām, kas mitinās koku dobumos, — piemērotu dzīves vietu ir kļuvis mazāk. Somijā, lidvāveres izplatības areāla rietumos, šī dzīvnieka aizsardzība ir noteikta ar Eiropas Savienības dekrētu. Pietiek tikai celtniecības vietā kādam ieraudzīt koku lapotnē pazibam lidvāveri vai zemē atrast tās spiras, lai būvdarbi tiktu apturēti vai pat pilnībā pārtraukti.
Protams, lidvāverēm nav ne jausmas par to, kādas sekas var būt viņu atstātajām kaudzītēm, — tām pietiek citu lietu, par ko domāt. Tiklīdz ziemeļu mežos iestājas krēsla, no koku dobumiem parādās tūkstošiem mazu purniņu ar garām, jutīgām ūsām, liegi nošūpojas koku zari, un lidvāveres atkal dodas savās nakts gaitās.
[Zemsvītras piezīme]
^ 3. rk. Parastās lidvāveres, par kurām būs runāts šajā rakstā, ir tikai viena no vairāk nekā 30 lidvāveru sugām. Daudzi lidvāveru dzimtas pārstāvji, tostarp arī milzu lidvāveres, kas ir aptuveni kaķa lielumā, mīt Dienvidaustrumāzijas mežos. Lidvāverēm ļoti līdzīgi ir Āfrikā dzīvojošie Anomaluridae dzimtas grauzēji, taču tie parasti netiek pieskaitīti pie lidvāverēm. Šo dzīvnieku raksturīgākā pazīme ir aste, kurai vilna ir tikai pie pamatnes un pašā galā.
[Attēls 23. lpp.]
Spurdzes, ko lidvāveres ēd ar sevišķu patiku
[Attēls 24. lpp.]
Parastās lidvāveres mazulis
[Norāde par attēla autortiesībām 22. lpp.]
Ilya Lyubechanskii/BCIUSA.COM
[Norāde par attēla autortiesībām 23. lpp.]
Lidvāveres: Benjam Pöntinen
[Norāde par attēla autortiesībām 24. lpp.]
Lidvāveres: Benjam Pöntinen