Izskatās gandrīz kā īsts!

No Atmostieties! korespondenta Japānā

JŪS raugāties uz kaut ko, kas izskatās pēc garšīga ēdiena. Jūs sajūtat vieglu izsalkumu, un jums mutē saskrien siekalas. Taču dīvainā kārtā aplūkojamam ”ēdienam” nav ne smaržas, ne garšas, ne arī kādas uzturvērtības. Tas nekad nesabojāsies, un tas nav jāglabā ledusskapī. Kas tas ir? Japānā uz šo jautājumu jums ikviens atbildētu: tas ir ēdiena plastmasas modelis. Ēdiena modelis ir no vinila gatavots restorāna ēdienkartē atrodama ēdiena atveidojums. Tā lielums, forma un krāsa precīzi atbilst oriģinālam.

Tiek veidotas visdažādāko ēdienu kopijas — sākot ar tradicionāliem japāņu ēdieniem, piemēram, suši, un beidzot ar itāliešu picām un spageti. Tiek gatavotas arī dzērienu, uzkodu un saldo ēdienu kopijas. Mākslīgo pārtikas produktu dažādība ir apbrīnojama. Kāds ražotājs piedāvā vairāk nekā 10 000 ēdienu modeļu!

Atveidotie ēdieni izskatās kā īsti. Smalkas detaļas — piemēram, sīkie izcilnīši uz ceptas  vistas ādas, sēkliņas arbūza šķēlē un maigie krokojumi salātlapas virsmā — ir veidotas ļoti prasmīgi. Taču kā ēdienu modeļi Japānas restorānos kļuva tik populāri?

19. gadsimta beigās vairāku restorānu īpašnieki mēdza izlikt apskatei ēdienu paraugus, lai iepazīstinātu japāņus ar svešzemju ēdieniem. Tas ļāva garāmgājējiem aplūkot ēdienus, vēl neieejot restorānā. Diemžēl apskatei izliktie ēdieni pievilka ne tikai cilvēkus, bet arī citas dzīvas radības, īpaši mušas. Karstajā un mitrajā gaisā ēdiens ātri bojājās, bet katru dienu gatavot jaunus paraugus bija dārgi.

Laika gaitā īstu ēdienu vietā apskatei sāka izlikt no krāsota vaska darinātus ēdienu paraugus. Taču vaskam bija kāds nopietns trūkums — karstā laikā tas kusa. Galu galā ēdienu paraugus sāka gatavot no plastmasas. Nu beidzot bija radīts izstrādājums, kas ne tikai bija izturīgs un karstā laikā nebojājās, bet arī piesaistīja pareizos klientus — cilvēkus! Bet kā šādi ēdienu modeļi tiek gatavoti?

Vispirms tiek sagatavota forma. Piemēram, gatavojot bifšteka modeli, taisnstūrveida traukā ievieto bifšteku un ielej silikonu, līdz gaļa ir pilnībā nosegta. Kad masa ir sacietējusi, trauku apgriež otrādi un gaļas gabalu izņem. Atstātajā nospiedumā ielej krāsainu vinilu un karsē 82 grādu temperatūrā. Kad masa ir atdzisusi, mākslīgo bifšteku izņem no formas. Tagad tas ir gatavs krāsošanai.

Veidojot sendviča modeli, katra tā sastāvdaļa — maize, gaļa, siers un salātlapa — tiek veidota atsevišķi. Tālākais darbs līdzinās īsta sendviča pagatavošanai: starp maizes šķēlēm cita virs citas tiek saliktas pārējās tā sastāvdaļas. Taču atšķirībā no īsta sendviča, mākslīgā sendviča sastāvdaļas kopā satur līme.

Ēdiena modeļu veidošana savā ziņā ir māksla. ”Lai ēdiena plastmasas kopija izskatītos dabiska, pirms tās gatavošanas ir rūpīgi jāaplūko īstais ēdiens,” saka Kacudzi Kanejama, kas ar ēdiena modeļu gatavošanu nodarbojas aptuveni 23 gadus. ”Parasti cilvēkiem ēdiens ir tikai ēdiens, bet mēs uz to raugāmies kā uz kaut ko tādu, kas jāatdarina.”

Tuvāk pavērojot trauku ar tikko pagatavotiem japāņu rīsiem, var pamanīt, ka rīsi ir irdeni, nevis salipuši. Iebērti bļodiņā, tie ”trauka vidū veido nelielu kaudzīti”, skaidro K. Kanejama. Lai modelī panāktu šādu efektu, katrs grauds jāveido atsevišķi. Pēc tam izveidotos graudus nevis vienkārši saber traukā, jo tad tie sagultu līdzeni, bet gan katru graudu ar līmi uzmanīgi nostiprina tā, lai veidotos neliela kaudzīte kā īstā rīsu porcijā. Šādas reālistiskas detaļas ēdiena kopiju uzmanīga vērotāja acīs padara pievilcīgāku.

Lai kļūtu par prasmīgu ēdienu modeļu veidotāju, ir nepieciešama gadiem ilga pieredze. Pirmajos mācību gados mācekļi parasti apgūst pamatiemaņas, sākot ar vienkāršāku priekšmetu, piemēram, sēņu, veidošanu. Lai iemācītos pagatavot reālistisku svaigas zivs modeli ar tā sarežģīto virsmas faktūru un krāsu pārejām, ir nepieciešami aptuveni desmit mācību gadi. Pirms kādu cilvēku sāk uzskatīt par speciālistu šajā nozarē, var paiet piecpadsmit gadi.

Ja jums gadās būt Japānā un iet gar restorānu, kura skatlogā ir redzami kārdinošu ēdienu modeļi, padomājiet par rūpīgo darbu, kas bija nepieciešams, lai tos izveidotu. Iespējams, jums prātā ienāks jautājums: kas gan prasa lielāku meistarību — pašu ēdienu vai to kopiju pagatavošana?

[Papildmateriāls 27. lpp.]

Prožektoru gaismās

Kad jūs nākamreiz filmā, televīzijas pārraidē vai reklāmā redzēsiet kādu pārtikas produktu, pavērojiet to rūpīgāk. Tas var nebūt īsts. Kriss Olivers, pārtikas rekvizītu speciālists no Losandželosas, izsakās, ka ēdienu modeļi lieliski noder filmēšanā, kad vienas epizodes uzņemšana var prasīt vairākas stundas. ”Tas ir daudz dārgāk, nekā pirkt īstu ēdienu, taču daudz praktiskāk,” viņš saka. Filmēšanas laukuma spožajās gaismās ēdienu modeļi lieliski aizstāj īstu ēdienu.

[Attēls 26. lpp.]

Vai varat pateikt, uz kuras paplātes ir īsts ēdiens? (Atbilde 27. lappusē.)

Atbilde: īstais ēdiens atrodas uz paplātes sievietes labajā rokā.

[Norāde par attēla autortiesībām 26. lpp.]

Attēli lappuses apakšā: Hachiman Town, Gujyo City, Gifu Prefecture, Japan