No scenārija līdz ekrānam

PĒDĒJOS gadu desmitos Holivuda ir kļuvusi par avotu, no kura bagātīgā straumē plūst kases grāvēji, un Holivudas kinoprodukcijas ietekme ir jūtama visā pasaulē, jo daudzas amerikāņu filmas iznāk uz citu valstu kinoekrāniem jau dažas nedēļas vai tikai dienas pēc to pirmizrādes ASV. Reizēm filmas pirmizrāde visā pasaulē tiek rīkota vienā un tajā pašā datumā. ”Starptautiskais tirgus strauji aug un attīstās,” sacīja Warner Brothers Pictures izplatīšanas nodaļas vadītājs Dens Felmens, ”tāpēc, veidojot filmas, mēs tās uzlūkojam par globālu iespēju.” Šobrīd Holivudas kinoprocesa tendences tik lielā mērā kā vēl nekad ietekmē izklaides industriju visā pasaulē. *

Taču panākt, lai filma nestu peļņu, nav nemaz tik viegli. Daudzām filmām ražošanas un mārketinga izmaksas ievērojami pārsniedz 100 miljonus dolāru, bet filmas komerciālie panākumi pilnībā ir atkarīgi no neprognozējamās publikas. ”Nekad nevar zināt, kas kurā brīdī skatītājiem liksies aizraujošs vai sensacionāls,” saka Emorija universitātes kinozinātnes profesors Deivids Kuks. Ko filmu veidotāji dara, lai vairotu izredzes uz panākumiem? Lai noskaidrotu atbildi uz šo jautājumu, vispirms īsi iepazīsimies ar filmas tapšanas procesu. *

Projekta attīstīšanas un sagatavošanās posms

Visi darbi, kas tiek veikti līdz tam brīdim, kad sākas pati filmēšana, bieži vien ir ilgākais filmas veidošanas posms, un tam ir ļoti liela nozīme. Kā jebkura liela projekta gadījumā, laba sagatavošanās ir visa pamats. Ja viss norit, kā cerēts, priekšdarbiem iztērētā nauda ļauj ietaupīt nesalīdzināmi vairāk, kad rit filmēšana.

Filmas tapšana sākas ar scenārija ideju, kuras pamatā var būt kā reāli, tā izdomāti notikumi. Balstoties uz šo ideju, scenārists uzraksta filmas scenāriju. Pēc tam scenārijs parasti vēl daudzreiz tiek pārstrādāts, līdz tiek izveidota tā galīgā versija, uz kuras pamata tiek  izstrādāts režisora scenārijs. Režisora scenārijā ietilpst filmas varoņu teksts un īss darbības apraksts, un tajā ir doti arī tehniski norādījumi, piemēram, par attēla mērogu, kameru kustību un skata punktiem un pārejām starp kadriem.

Taču parasti scenārijs vēl ir tikai tapšanas stadijā, kad to jau piedāvā kinoproducentam. * Kāds scenārijs producentu varētu ieinteresēt? Tā kā tipisks grāvējs visbiežāk ir adresēts pusaudžiem un jauniešiem jeb, runājot kāda kinokritiķa vārdiem, ”popkorna publikai”, producentu visdrīzāk piesaistīs sižets, kas, viņaprāt, varētu likties aizraujošs gados jauniem skatītājiem.

Vēl labāk, ja iecerētā filma varētu iepatikties dažādām vecuma grupām. Piemēram, filma par kāda komiksu supervaroņa piedzīvojumiem noteikti pievilks bērnus, kas jau labi pazīst šo varoni. Nav šaubu, ka arī daudzi vecāki atnāks uz kino kopā ar saviem bērniem. Bet kā piesaistīt pusaudžus un jauniešus? Panākumu atslēga ir pikants saturs, laikrakstā The Washington Post Magazine raksta Laiza Mandija. Drošākais veids, kā garantēt maksimālu peļņu, neatstājot nevienu potenciālo skatītāju grupu slaistāmies uz ielas, ir papildināt filmu ar rupjībām, nežēlīgām vardarbības ainām un bagātīgu seksa devu.

Ja producents nospriež, ka piedāvātais scenārijs ir perspektīvs, viņš to nopērk un mēģina noslēgt līgumu ar kādu pazīstamu režisoru un slavenu aktieri vai aktrisi. Kad filma iznāks uz ekrāniem, slavena režisora un kinozvaigznes vārds vairos tās komerciālos panākumus. Taču jau agrīnā filmas tapšanas posmā slavenību līdzdalībai ir liela nozīme, jo pazīstami vārdi var ieinteresēt investorus, kas būtu gatavi finansēt filmu.

Sagatavošanas posmā tiek zīmēts kadrējums — skiču sērija, kurā secīgi attēlotas filmas epizodes, īpaši tās, kurās notiek galvenā darbība. Kinooperators izmanto šīs skices par plānu, pēc kura viņš vadās savā darbā, un tās palīdz ietaupīt daudz laika, kad rit filmas uzņemšana. Režisors un scenārists Frenks Darabonts saka: ”Nav nekā ļaunāka kā izšķiest filmēšanas dienu, grozoties pa uzņemšanas laukumu un mēģinot izdomāt, kur jāatrodas kamerai.”

Pirms sākas filmēšana, ir jāatrisina vēl daudz citu jautājumu. Piemēram, ir jāizraugās filmēšanas vietas un jānoskaidro, vai būs nepieciešams filmēt ārzemēs. Vai iekšskati būs jāfilmē interjerā vai paviljonā? Kādiem jābūt tērpiem? Kas rūpēsies par apgaismojumu, grimu un frizūrām? Un kā būs ar skaņu, speciālajiem efektiem un kaskadieriem? Tie ir tikai daži no neskaitāmajiem aspektiem, kas filmu veidotājiem ir jāizsver, iekams tiek uzņemti pirmie kadri. Ja pievērš uzmanību lielbudžeta filmas beigu titriem, var redzēt, ka tās veidošanā ir piedalījušies vairāki simti cilvēku. ”Lai uzņemtu vienu spēlfilmu, pie tās strādā gandrīz vai vesela pilsēta,” sacīja kāds kinodarbinieks, kas ir piedalījies daudzu filmu uzņemšanā.

Filmēšana — galvenais posms

Filmas uzņemšana bieži ir ilgs, nogurdinošs un dārgs process. Viena vienīga velti izšķiesta  minūte var maksāt tūkstošiem dolāru. Reizēm visai uzņemšanas grupai ar visu aparatūru ir jādodas uz kādu tālu pasaules nostūri. Lai kur notiktu filmēšana, katrai filmēšanas dienai ir jāiztērē ievērojama summa no filmas budžeta.

Vieni no pirmajiem, kas ierodas uzņemšanas laukumā, ir gaismotāji, frizieri un grimētāji. Katru dienu galveno lomu izpildītāji tiek frizēti un grimēti varbūt pat vairākas stundas, līdz tie ir gatavi nostāties kameras priekšā. Kad šis darbs ir paveikts, garā filmēšanas diena var sākties.

Režisors rūpīgi pārrauga katras epizodes uzņemšanu. Pat samērā vienkāršas epizodes filmēšana var prasīt veselu dienu. Tā kā daudzas epizodes filmē ar vienu kameru, tās jāatkārto atkal un atkal, lai nofilmētu no dažādiem rakursiem. Turklāt kadri, iespējams, ir jāuzņem atkārtoti, lai panāktu vislabāko aktieru spēli vai labotu kādu tehnisku kļūmi. Katru atsevišķo viena un tā paša kinokadra uzņēmumu sauc par dubli, un, filmējot plašākas epizodes, reizēm varbūt kopsummā tiek uzņemti vairāk nekā 50 dubļi. Vēlāk — visbiežāk katras dienas beigās — režisors tos visus noskatās un izlemj, kurus no tiem saglabāt. Viss filmēšanas process parasti ilgst daudzas nedēļas vai mēnešus.

Pēcfilmēšanas posms

Kad filmēšana ir pabeigta, sākas filmas montāža un ieskaņošana. Uzņemtais kinomateriāls režisora vadībā tiek atlasīts un montēts, izveidojot filmas darba variantu — tā dēvēto ”melno montāžu”.

 Šajā posmā filma tiek papildināta arī ar skaņas un vizuālajiem efektiem. Specefektiem, kas ir viens no sarežģītākajiem filmas veidošanas elementiem, mūsdienās bieži izmanto datorgrafiku, kas ļauj panākt izteiksmīgus skatus, kuri rada spilgtu realitātes iespaidu.

Modernajā kinomākslā ir pieaugusi arī filmas muzikālā noformējuma nozīme. ”Kinoindustrija tagad pieprasa tik daudz oriģinālmūzikas kā vēl nekad — filmai vairs nepietiek ar 20 minūtēm mūzikas un pāris taktīm dramatiskajiem momentiem, nu jau filmas skaņu celiņam bieži vien vajag vairāk nekā stundu oriģinālmūzikas,” pirms dažiem gadiem periodiskajā izdevumā Film Score Monthly rakstīja Edvins Bleks.

Dažkārt jaunā filma vispirms tiek parādīta īpaši izraudzītam skatītāju lokam, piemēram, režisora draugiem un kolēģiem, kas nav piedalījušies tās veidošanā. Ņemot vērā viņu reakciju, režisors varbūt pārfilmē atsevišķas epizodes vai izgriež no filmas kādus kadrus. Ir bijuši gadījumi, kad režisors ir pilnīgi izmainījis filmas finālu, jo sākotnējais variants nav paticis šai ”ekspertu publikai”.

Galu galā gatavo filmu sāk izrādīt kinoteātros. Tikai tad beidzot noskaidrosies, vai tas būs kases grāvējs vai izgāšanās, vai varbūt kaut kas pa vidu. Turklāt uz spēles ir likta ne tikai nauda, jo neveiksmju virkne var sabojāt aktiera turpmāko karjeru un sagraut režisora reputāciju. ”Esmu bijis liecinieks tam, kā dažs labs no maniem laikabiedriem pēc pāris neveiksmēm ir bijis spiests izstāties no spēles,” atceroties savus agrīnos darba gadus, raksta režisors Džons Bormens. ”Ja tu nepelni naudu saviem saimniekiem, tevi padzen — tāda ir kinobiznesa skarbā realitāte.”

Protams, stāvēdami pie kinoafišām, potenciālie skatītāji parasti neprāto par kinobiznesa aizkulisēm. Viņus vairāk nodarbina citi jautājumi: ”Vai man patiks šī filma? Vai tā būs iztērētās naudas vērta? Vai tajā nebūs kas nepatīkami šokējošs vai aizskarošs? Vai tā ir piemērota maniem bērniem?” Kā atrast atbildes uz šiem jautājumiem, pirms jūs izlemjat, vai skatīties kādu filmu vai ne?

[Zemsvītras piezīmes]

[Izceltais teksts 6. lpp.]

”Nekad nevar zināt, kas kurā brīdī skatītājiem liksies aizraujošs vai sensacionāls.” (Deivids Kuks, kinozinātnes profesors)

[Papildmateriāls/Attēli 6., 7. lpp.]

DAŽI MĀRKETINGA PAŅĒMIENI

Filma ir pabeigta, un ražotāji ir gatavi to piedāvāt daudzajiem skatītāju miljoniem. Vai tā gūs panākumus? Pievērsīsim uzmanību dažiem paņēmieniem, ko kinoindustrija izmanto, lai veiksmīgi pārdotu savu produkciju un padarītu filmu par grāvēju.

▪ AŽIOTĀŽA. Viens no iedarbīgākajiem veidiem, kā sakāpināt interesi par gaidāmo filmu, ir panākt, lai par to daudz runātu. Reizēm valodas sāk klīst jau daudzus mēnešus pirms filmas iznākšanas uz ekrāniem. Varbūt tiek paziņots, ka drīzumā gaidāms kādas populāras filmas turpinājums. Publika sāk spriest: vai tajā piedalīsies iepriekšējie aktieri? Vai otrā daļa būs tikpat laba — vai varbūt slikta — kā pirmā?

Dažkārt ažiotāža tiek sacelta kādas strīdīgas epizodes dēļ, piemēram, filmā varbūt ir iekļautas tik klajas seksa ainas, kādas parasti nemēdz rādīt plašai publikai domātās filmās. Atkal ir iemesls valodām: vai skandalozā aina tiešām ir tik šokējoša, kā daudzi runā? Vai filmas veidotāji šoreiz tiešām ir aizgājuši par tālu? Publiskas debates starp pretējo viedokļu piekritējiem sagādā filmas veidotājiem bezmaksas reklāmu. Nereti karstie strīdi, kas izcēlušies jaunās filmas dēļ, pirmizrādē garantē lielu publikas pieplūdumu.

▪ PLAŠSAZIŅAS LĪDZEKĻI. Filmu reklamēšanai plaši izmanto arī tradicionālus paņēmienus: kinoafišas, reklāmas presē un televīzijā, reklāmkadrus, ko demonstrē kinoteātros pirms citu filmu seansiem, kā arī intervijas ar kinozvaigznēm, kas aicina noskatīties jaunāko filmu ar viņu piedalīšanos. Tagad filmas bieži tiek reklamētas arī internetā. Atliek tikai pāris reižu noklikšķināt datora peli, lai atvērtu kādu no daudzajām filmu lapām, kur var izlasīt tenkas par kinozvaigznēm, noskatīties jaunāko filmu reklāmkadrus un atrast informāciju par biļešu cenām un filmu seansiem.

▪ REKLĀMPRECES. Pastiprinātu uzmanību jaunajai filmai palīdz pievērst ar filmu saistītu reklāmas preču izplatīšana. Piemēram, kad tika uzņemta kāda filma par populāru komiksu varoni, pārdošanā parādījās tādas preces ar filmas varoņu attēliem kā ēdiena kārbas, krūzes, rotaslietas, drēbes, atslēgu piekariņi, pulksteņi, lampas, galda spēle un vēl daudzas citas. ”Tipiskā gadījumā 40 procenti no filmas reklāmprecēm tiek pārdotas, pirms filma vispār ir iznākusi uz ekrāna,” kādā Amerikas juristu apvienības izdotā izklaides žurnālā rakstīja Džo Sisto.

▪ MĀJAS VIDEO. Ja kinoteātros filma cieš finansiālu neveiksmi, iespējams, situāciju var labot filmas videoversija. Brūss Nešs, kurš ir pētījis kinofilmu finansiālos panākumus, atzīmē, ka ”40 līdz 50 procenti no filmas ieņēmumiem tiek gūti no filmas izplatīšanas video formātā”.

▪ VECUMA IEROBEŽOJUMI. Filmu ražotāji ir iemācījušies izmantot vecuma ierobežojumu sistēmu savās interesēs. Piemēram, filmā varbūt tīšuprāt tiek iekļauti tādi kadri, lai filmai tiktu noteikti stingrāki skatītāju vecuma ierobežojumi un tā tiktu uztverta kā ”filma pieaugušajiem”. Savukārt citos gadījumos tiek izdarīti daži nelieli īsinājumi, lai filmu atzītu par pieņemamu pusaudžiem. Kā periodiskajā izdevumā The Washington Post Magazine raksta Laiza Mandija, filmas iedalīšana to filmu kategorijā, kuras ieteicams skatīties tikai no pusaudžu vecuma, ir kļuvusi par sava veida reklāmu: kinostudijas to izmanto, lai pavēstītu pusaudžiem un tāpat arī mazākiem bērniem, kas ilgojas būt pusaudži, ka filmā būs kaut kas tāds, ko viņi labprāt redzētu. Kā izsakās Laiza Mandija, skatītāju vecuma ierobežojumi rada zināmu pretrunu starp paaudzēm — ”tie brīdina vecākus, bet vienlaikus kārdina bērnus”.

 [Attēli 8., 9. lpp.]

KĀ TOP FILMA

SCENĀRIJS

KADRĒJUMS

ĀRSKATA FILMĒŠANA

TĒRPI

GRIMS

 MONTĀŽA

KOMBINĒTĀ FILMĒŠANA

MŪZIKAS IERAKSTS

SKAŅAS MIKSĒŠANA

DATORANIMĀCIJA