Zādzības veikalos. Kas par to maksā?

JAPĀNĀ kāda veikala īpašnieks pieķēra zēnu, kas gribēja viņa veikalā kaut ko nozagt, un izsauca policiju. Kad policisti ieradās, zēns aizbēga, un policisti metās viņam pakaļ. Bēgot zēns gribēja pārskriet pāri dzelzceļa sliedēm, bet tur viņu sabrauca vilciens.

Šis notikums piesaistīja lielu sabiedrības uzmanību, un daļa cilvēku nosodīja veikala īpašnieku par to, ka viņš bija izsaucis policiju. Īpašnieks veikalu uz laiku slēdza, kamēr norimstas sabiedrības satraukums. Kad viņš atkal to atvēra, atsākās arī zādzības. Taču, atcerēdamies nesen pārdzīvoto, īpašnieks baidījās saukt policiju, un tā viņa veikals iemantoja viegli apzogamas vietas slavu. Nepagāja ilgs laiks, līdz viņam nācās slēgt savu veikalu pavisam.

Protams, šajā gadījumā veikala apzagšanai bija daudz bēdīgākas sekas nekā parasti, tomēr šis gadījums norāda uz nozīmīgu faktu. Zādzības veikalos izmaksā dārgi daudzējādā ziņā, un par tām jāmaksā daudziem. Kā tas izpaužas?

Kā cieš veikali

Katru gadu veikalu zagļi tirgotājiem sagādā miljardiem dolāru lielus zaudējumus. Pēc dažu cilvēku aplēsēm, ASV vien tirgotāju zaudējumi pārsniedz 40 miljardus dolāru. Cik daudzi tirdzniecības uzņēmumi var atļauties zaudēt milzu summas? Daudzi veikali netiek ar šo problēmu galā. Biežu zādzību dēļ var sabrukt uzņēmums, kurā ir ieguldīts mūža darbs.

”Mums ir jāraizējas ne tikai par konkurenci, bet arī par zagļiem. Es nezinu, cik ilgi vēl mēs spēsim noturēties,” atzina kāda Ņujorkas veikala īpašnieks Lūka. Viņš nevar atļauties elektronisku preču aizsardzības sistēmu. Lūka ir secinājis: ”Zaglis var izrādīties jebkurš, un tie var būt pat mani pastāvīgie klienti.”

Daži cilvēki domā, ka šī problēma nav nekas nopietns. Viņi spriež: ”Tirgotāji gūst milzīgu peļņu, un tas, ko es paņemu, viņiem nekādus lielos zaudējumus nesagādā.” Bet vai tiešām tirdzniecībā tiek gūta tik liela peļņa?

Daudzviet tirdzniecības uzcenojums ir 30, 40 vai 50 procenti no cenas, taču tā nav tīra peļņa. No šiem ienākumiem tirgotājiem ir jāsedz ar komercdarbību saistītie izdevumi, kuros ietilpst īres maksa, nodokļi, darbinieku algas, prēmijas un bonusi, telpu un iekārtu remonts, apdrošināšana, maksa par elektrību, ūdeni, apkuri, telefonu un drošības iekārtām. Kad tas viss ir samaksāts, komersantam bieži vien paliek tikai 2 līdz 3 procenti peļņas, un tāpēc, kad veikalā kāds kaut ko piesavinās, tirgotājs zaudē daļu savas iztikas.

Bet sīka zādzība?

Mazs zēns, ko mamma paņēmusi līdzi uz veikalu, viņu atstāj un viens pats aiziet uz saldumu nodaļu. Tur viņš atver vienu paku un iebāž kabatā konfekti. Vai tik sīka zādzība iespaido tirdzniecības uzņēmumu?

ASV Mazo uzņēmēju pārvaldes izdotā brošūrā rakstīts: ”Cilvēkam, kas vienā vietā iebāž kabatā lodīšu pildspalvu, bet citā piesavinās kabatas kalkulatoru, tā šķiet sīka zādzība, bet mazam uzņēmumam, kas cīnās par izdzīvošanu, tā ir līdzvērtīga slepkavībai.” (Curtailing Crime—Inside and Out.) Tā kā ienākumi no peļņas ir pavisam nelieli, tirgotājam, no kura veikala gadā nozog preces 1000 dolāru vērtībā, ik dienu jāpārdod papildu 900 konfekšu vai 380 zupas kārbu. Tātad uzņēmumam tiek  nodarīti lieli zaudējumi, ja daudzi mazi zēni zog konfektes. Tā arī ir problēmas sakne.

Desmitiem miljonu cilvēku, gados jaunu un vecu, bagātu un trūcīgu, visu rasu un sociālo slāņu pārstāvji, tirgos un veikalos zog preces. Kādas tam ir sekas? Piemēram, ASV, saskaņā ar Nacionālās noziedzības novēršanas padomes datiem, gandrīz trešā daļa tirdzniecības uzņēmumu, kas beidz savu darbību, ir spiesti to darīt zādzību dēļ. Nav šaubu, ka citās valstīs tirgotājiem neklājas labāk.

Maksā pircēji

Veikalu apzagšanas dēļ pieaug cenas. Dažviet pircēji ik gadu pārmaksā 300 dolāru, iegādājoties preces, kurām paaugstināta cena, lai segtu zādzību nodarītos zaudējumus. Tas nozīmē, ka cilvēks, kas dienā nopelna 60 dolāru, ik gadu vienā nedēļā nopelnīto atdod par to, ko nozaguši citi. Vai ir daudz tādu, kas var to atļauties? Pensionāriem, kas iztiek tikai no pensijas, un māmiņām, kas vienas audzina bērnus, vienas nedēļas ienākumu zaudēšana ir liels trieciens. Taču tas vēl nav viss.

Kad tiek slēgts veikaliņš uz stūra, cieš visi tuvākās apkaimes iedzīvotāji. Kādā Amerikas ciematā tieši biežo zādzību dēļ tika slēgta aptieka, un tagad daudziem veciem un slimiem cilvēkiem līdz tuvākajai aptiekai ir jāmēro divarpus kilometri. ”Pamēģiniet to nobraukt ratiņkrēslā,” sacīja kāda amatpersona.

Kā cieš vecāki

Brūss ir cilvēks, kas ievēro augstas morāles normas un cenšas ieaudzināt godīgumu arī savos bērnos. Kādu dienu viņa meita tika pieķerta zagšanā. Brūss teica: ”Es biju pilnīgi satriekts. Iedomājieties, jums piezvana un paziņo, ka jūsu meita ir mēģinājusi veikalā kaut ko nozagt. Mēs tik daudz gadu esam centušies izaudzināt viņu par labu cilvēku, un nu kaut kas tāds. Mums ne prātā nevarēja ienākt, ka viņa kļūs dumpīga un izpaudīs savu attieksmi šādā veidā.”

Brūsu ļoti nomāca raizes par meitu un viņas nākotni. Turklāt viņš atteicās no saviem pienākumiem draudzē, pie kuras viņš piederēja. ”Kā pēc visa tā es varēju uzrunāt draudzi? Kā es varēju draudzes locekļiem stāstīt, kā jāaudzina bērni? Es jutu, ka man nav uz to tiesību,” atzina Brūss. Viņa meita, šķiet, nemaz nebija padomājusi, kā viņas noziegums ietekmēs tēvu.

 Kā cieš paši zagļi

Agrākos laikos, ja tirgotājs noķēra zagli, viņš to bargi brīdināja un tad palaida vaļā. Tagad tirgotāji bieži vien liek arestēt pat tos, kas piesavinās kādu preci pirmo reizi. Tad zagļi saprot, ka viņu nodarījumam ir smagas sekas. To saprata arī kāda jauna sieviete, vārdā Natālija.

Viņa stāstīja: ”Jo vairāk es zagu, jo pašpārliecinātāka es kļuvu. Man likās, ka pat tad, ja mani pieķertu, man būtu lētāk nolīgt advokātu un segt tiesas izdevumus nekā maksāt par visām stilīgajām drēbēm.” Natālija maldījās.

Viņu pieķēra, kad viņa gribēja nozagt kleitu, un policisti viņu, saslēgtu roku dzelžos, aizveda uz iecirkni. Iecirknī Natālijai paņēma pirkstu nospiedumus un viņu ieslodzīja kamerā kopā ar citām likumpārkāpējām. Tur viņa stundām ilgi gaidīja, līdz vecāki samaksāja par viņu galvojumu un viņa tika brīvībā.

Domādama par tiem, kas kāro kaut ko nozagt, Natālija teica: ”Paklausiet, ko es jums saku: nopērciet to muļķīgo kleitu vai džinsus.” Ja kādam tomēr liekas, ka labāk ir nozagt, pēc Natālijas vārdiem, ”viņam tas būs jānožēlo ļoti ilgi”.

Viena lieta, kas vēlāk ir jānožēlo, ir iegūtā sodāmība. Sev par lielu sarūgtinājumu, sodu saņēmušie veikalu zagļi vēlāk atklāj, ka viņu noziegums nenogrimst aizmirstībā un ka tas, līdzīgi traipam uz drēbēm, nāk gaismā atkal un atkal. Ja viņi vēlas iestāties augstskolā, iespējams, viņiem jāsniedz ziņas par to, vai viņi nav bijuši sodīti. Varbūt viņi nevar strādāt dažās profesijās, piemēram, par ārstu, zobārstu vai arhitektu. Firmas vilcinās pieņemt viņus darbā. Turklāt šīs problēmas var rasties arī tad, ja persona jau sen ir izcietusi tiesas piespriesto sodu un ir pārstājusi zagt.

Zagšana var dārgi maksāt arī tad, ja zaglis netiek notiesāts. To izjuta otrajā rakstā minētais Pēteris. ”Es vienmēr tiku cauri sveikā,” viņš teica, ”mani nekad nepieķēra.” Taču arī viņam bija jāizjūt savas rīcības sliktās sekas. Pēteris secināja: ”Es domāju, ka jauniešiem ir jāsaprot viena lieta: ko tu sēsi, to arī pļausi. Pat ja policisti tevi nepieķer, sekas noteikti būs.”

Zādzības veikalos nav noziegums bez upuriem, un visam, kas tiek nozagts, ir sava cena. Tiem, kas ir paraduši piesavināties preces, ir jāatbrīvojas no šī paraduma pilnīgi un galīgi. Bet kur cilvēks var gūt spēku, lai izbeigtu zagt? Vai šāda veida noziegumiem kādreiz pienāks gals?

[Attēls 7. lpp.]

Zādzību dēļ tiek slēgti veikali

[Attēls 7. lpp.]

Par zādzībām veikalos maksā visi

[Attēli 8. lpp.]

Zādzība iespaido cilvēka nākotni

[Norāde par autortiesībām]

Attēls ar pirkstu nospiedumiem: © Morocco Flowers/Index Stock Imagery