Brazīlijas gaučo

No Atmostieties! korespondenta Brazīlijā

GAUČO, šie Dienvidamerikas kovboji, galvenokārt dzīvo Argentīnā, tomēr viņus var sastapt arī Argentīnas kaimiņvalstī Urugvajā, un, ja jūs apciemosiet Riugrandi du Sulu, Brazīlijas galējo dienvidu štatu, jūs redzēsiet, ka gaučo mājo arī tur. Bet, vienalga, vai gaučo valkā tradicionālās platās bikses bombachas un kopj lopus kādā rančo vai nodarbojas ar ko citu, mūsdienu Brazīlijas gaučo vairs nav gluži tādi paši kā sendienās. Kas ir zināms par viņu saknēm?

Gaučo kultūra ir veidojusies kolonizācijas gaitā. 19. un 20. gadsimtā Brazīlijas dienvidos ieplūda imigranti no Eiropas, meklējot vietu, kur dzīvot un strādāt. Jaunajā dzīvesvietā viņi ieviesa daudzus no saviem tradicionālajiem amatniecības un dārzkopības paņēmieniem. Liela daļa imigrantu uzsāka gaučo dzīvesveidu  un izveidoja savu īpatnēju kultūru. Viņu pēcteči ir saglabājuši daudzas gaučo tradīcijas — raksturīgos ēdienus, apģērbu, atpūtas un izklaides veidus un darba tikumu. Vispirms pievērsīsim uzmanību kaut kam tādam, kas interesē visus, proti, ēdienam.

Ne tikai šurasko un mate

Neceriet, ka gaučo vidū atradīsiet daudz veģetāriešu. Galveno vietu gaučo virtuvē neapšaubāmi ieņem šurasko — uz oglēm cepta jēra vai liellopa gaļa. Savulaik tas bija pamatēdiens ganiem, kas pampās ganīja lopus. Ja vien jūs neesat veģetārietis un jūsu holesterīna līmenis nav pārāk augsts, kādā gaučo stila restorānā vai steiku namā varat pamēģināt arī tradicionālo rodizio — dažnedažādus grilētas gaļas veidus, ko pasniedz citu pēc cita. Ja pasūtīsiet café colonial, jūsu rīcībā būs galds, kas vai lūst no īpašiem gardumiem un dažādiem dzērieniem, starp kuriem ir gan vīns, gan kafija, gan tēja. Visiecienītākais dzēriens noteikti ir chimarrão jeb mate — no sasmalcinātām Paragvajas ileksa lapām pagatavota tēja. Lai gan tējas garša ir rūgta, gaučo to labprāt malko gandrīz vai jebkurā diennakts stundā, bet jo īpaši pēc maltītēm.

Varbūt mates rūgtums jums neliksies pievilcīgs, taču nevienu nevar atstāt vienaldzīgu rāmā, draudzīgā gaisotne, kāda veidojas, patīkamā draugu sabiedrībā nesteidzīgi baudot mati un mielojoties ar šurasko.

Gaučo tērps un mūzika

Gaučo tradicionālais ietērps, kurā ietilpst platas bikses, pončo, zābaki, plata josta, cepure un  kaklauts, ir cēlies tajā laikā, kad gaučo lielu daļu savas dzīves aizvadīja pampās — plašajos Dienvidamerikas zālājos. Izdevumā Insight Guides — Brazil paskaidrots: ”Unikālā gaučo kultūra ir tā īpašā pazīšanas zīme, kas raksturo Riugrandi du Sulu, kur dienvidu pampās klejo melnīgsnēji kovboji ar savām plakanajām cepurēm, ko satur aukliņa zem zoda, platajām biksēm, sarkanajiem kakla lakatiem un ādas zābakiem.” Svētku reizēs šī reģiona sievietes tērpjas glītās, krāsainās kleitās. Kā pašiem gaučo, tā arī viņu viesiem lielu prieku sagādā tradicionālās gaučo dejas un tērpi. Gan tādās jomās kā ēdieni un drēbes, gan arī mūzikā un dejā Brazīlijas gaučo tradīcijas ir veidojušās, saplūstot dažādu zemju kultūrām, un tajās savu artavu ir ieguldījuši iebraucēji ne tikai no Itālijas, Portugāles, Spānijas un Vācijas, bet arī no Grieķijas, Japānas, Krievijas, Libānas, Polijas, Sīrijas, Ukrainas un Āfrikas valstīm.

Kā intervijā Atmostieties! stāstīja Žuzē Klaudiu Paišans Kortess, kas piecus gadu desmitus ir pētījis gaučo tērpus un dejas, vientulīgais dzīvesveids ir veicinājis gaučo mīlestību uz mūziku. Nav brīnums, ka gaučo, kura vienīgais biedrs bieži bija viņa zirgs, labprāt dziedāja un muzicēja. Tādiem strinkšķināmajiem stīgu instrumentiem kā bandžo un ģitārai vēlāk pievienojās arī akordeons. Atšķirībā no citu zemju jauniešiem daudzi jaunie gaučo joprojām dod priekšroku vietējai tautas mūzikai, nevis modernajiem populārās mūzikas stiliem.

Gaučo ir arī lieli dejotāji. Pat ja gaučo ir pārcēlies uz dzīvi tālu projām no dzimtā štata, viņš neaizmirst savas tradicionālās dejas un tur tās godā kā dārgu mantojumu. Bez četrinieku dejām gaučo mēdz dejot arī zobenu deju un deju ar bolām. Bolas ir īpašs metamais rīks, ko veido trīs māla, akmens vai metāla lodes, kas iesietas ādas siksnās. Ganīdami lopu barus, gaučo liek lietā šo rīku, lai noķertu atsevišķu dzīvnieku, — viņi met bolas tā, lai siksnas aptītos dzīvniekam ap kājām un to apturētu.

Mīlestība pret savu zemi

Argentīnas un Urugvajas pierobežā vēl aizvien ir saglabājusies tradicionālā Brazīlijas gaučo kultūra. Kādā tūrisma ceļvedī teikts: ”Leģendārajās pampās, šajos vējainajos zālājos, joprojām var redzēt gaučo, kas, sēdēdami savos zirgos, gana liellopu un aitu barus, kuri savulaik lika pamatu Riugrandi du Sulas labklājībai.”

Protams, gaučo kultūra — tā nav tikai mate un šurasko. Lepodamies ar sava dzimtā novada skaistumu un daudzveidību, gaučo mēdz jokot, ka Dievs, radīdams zemi sešās dienās, piecas dienas ir veltījis Riugrandi du Sulai.

Arī tie gaučo, kas dzīvo un strādā pilsētā, dziļi ciena savas saknes. Gaučo ir ieceļotāju pēcteči, un šis apstāklis ir sekmējis tādu īpašību attīstību kā patstāvība, tiešums, drosme, izpalīdzība un viesmīlība.

Daudzi gaučo sapņo par vienkāršu lauku dzīvi, kādu savulaik dzīvoja viņu senči. Vienalga, vai gaučo kopš bērnības ir mācījies apieties ar govīm un zirgiem un rīkoties ar laso un bolām vai viņš nodarbojas ar zemkopību un audzē tādas kultūras kā kartupeļus, kukurūzu, kviešus, rīsus, soju un vīnogas, viņa sirdī mājo dziļa mīlestība pret savu zemi. Tiesa, gaučo ietekmē nabadzība un netaisnība un citas mūsdienu dzīves negācijas, taču daudzi gaučo, kas ir mācījušies Bībeli ar Jehovas lieciniekiem, ir ieguvuši ciešu pārliecību, ka drīz visa zeme kļūs par miera pilnu paradīzi. Šādu cerību no Bībeles var iegūt ikviens. (Lūkas 23:43; 2. Pētera 3:13; Atklāsmes 21:1—4.)

 [Papildmateriāls/Attēli 26. lpp.]

Divi tipiski gaučo ēdieni

UZ OGLĒM CEPTA LIELLOPA GAĻA

2 kilogrami liellopa gaļas, 500 grami rupjās sāls

Gaļu uzdur uz iesma un uzkaisa sāli. Liek gaļu uz grila ar trekno pusi uz leju un cep, kamēr tā apbrūnē; tad apgriež gabalu otrādi. Gaļai jābūt ar treknumu, jo kūstot tauki iesūcas gaļā un padara to garšīgāku un mīkstāku. Tāpat var cept arī cūkgaļu, jērgaļu un putna gaļu. (Porcija paredzēta četrām personām.)

CARRETEIRO RĪSI AR SĀLĪTU, SAULĒ KALTĒTU LIELLOPA GAĻU

500 grami saulē kaltētas liellopa gaļas, 200 grami sīki sagrieztu sīpolu, 60 mililitri eļļas, 600 mililitri ūdens, 500 grami rīsu, 2 sīki sakapātas ķiploka daiviņas

Nomazgā kaltēto gaļu un aptuveni astoņas stundas mērcē ūdenī. Šajā laikā ūdeni vairākas reizes apmaina. Sagriež gaļu mazos gabaliņos un apcep eļļā kopā ar ķiplokiem un sīpoliem. Pievieno nevārītus rīsus, un visu labi samaisa. Pielej ūdeni, un maisījumu uzvāra. Tad samazina karstumu un ļauj maisījumam sutināties, ik pa laikam apmaisot, lai tas sautētos vienmērīgi. Kad rīsi gatavi, uzirdina tos ar dakšiņu un pasniedz ar pupiņām. (Porcija paredzēta četrām personām.)

[Attēli 24., 25. lpp.]

Riugrandi du Sula

[Norāde par autortiesībām]

Izceltie fotoattēli: M.A. Decusati

[Attēls 26. lpp.]

Dejas tradicionālās gaučo mūzikas pavadījumā