Džantar Mantara — observatorija bez teleskopa

No Atmostieties! korespondenta Indijā

TŪRISTI, kas, viesodamies Indijā, ir ieradušies Ņūdeli un devušies aplūkot Džantar Mantaru, varbūt neizpratnē raugās uz šīm celtnēm un brīnās: ”Vai tā tiešām ir observatorija?” Tiem, kam šis vārds saistās ar modernu ēku, kurā atrodas daudz sarežģītu astronomisku instrumentu, lielā parkā izvietotās dīvainās mūra celtnes droši vien it nemaz neatgādina observatoriju. Tomēr Džantar Mantara, kas celta 18. gadsimta pirmajā pusē, tik tiešām ir observatorija. Interesanti, ka pat bez teleskopiem un citiem instrumentiem, kas tajā laikā aizvien plašāk tika izmantoti Eiropā, šī observatorija ļāva iegūt detalizētu un pietiekami precīzu informāciju par debess ķermeņiem.

Par Džantar Mantarām sauc trīs no piecām observatorijām, ko uzcēlis radžputu maharadža Savai Džai Singhs II. Šis nosaukums cēlies no sanskrita vārdiem yantra, kas nozīmē ”instruments”, un mantra, kas apzīmē īpašu,  atkārtošanai domātu formulu. Pateicoties paradumam pievienot atskaņu, lai panāktu uzsvaru, ir radies nosaukums Džantar Mantara.

1910. gadā pie vienas no Ņūdeli Džantar Mantaras celtnēm tika piestiprināta plāksne, kurā teikts, ka observatorija uzcelta 1710. gadā, taču vēlāk veikti pētījumi liecināja, ka, ticamāk, tā pabeigta 1724. gadā. Šo versiju apstiprina arī Džai Singha biogrāfiskie dati, par kuriem būs runa turpmāk. Bet vispirms īsi iepazīsimies ar instrumentiem, kas atrodas šajā observatorijā, kura tiek uzskatīta par senāko šāda veida observatoriju pasaulē.

Mūra celtnes instrumentu lomā

Observatorijā ir četri neparasti instrumenti, kas mūrēti no ķieģeļiem un javas. Ievērojamākais no tiem ir Samrats jeb Augstākais instruments — pamatā tas ir ekvatoriāls Saules pulkstenis, kas rāda vienāda garuma stundas. Tas bija svarīgākais no Džai Singha izstrādātajiem instrumentiem. Samratu veido milzīgs mūra trīsstūris, kura augstums ir 21,3 metri un pamata garums — 34,6 metri. Mūra biezums ir 3,2 metri. Trīsstūra 39 metrus garā hipotenūza ir paralēla Zemes asij, un tā ir pavērsta pret debess ziemeļpolu. Katrā pusē trīsstūrim — Saules pulksteņa gnomonam — ir uzbūvēts mūra ceturtdaļriņķis ar iedaļām, kas norāda stundas, minūtes un sekundes. Vienkārši Saules pulksteņi bija pazīstami jau gadsimtiem ilgi, taču Džai Singhs šo laika mērīšanas ierīci pārvērta par precīzu instrumentu, ko varēja izmantot, lai mērītu deklināciju un citas debess ķermeņu ekvatoriālās koordinātas.

Pārējās trīs observatorijas būves jeb instrumenti ir Rams, Džajaprakašs un Mišra. Šīs celtnes veidotas tā, lai ar to palīdzību varētu mērīt Saules un citu spīdekļu deklināciju, augstumu un azimutu. Pēc Mišras varēja arī noteikt, kad dažādās pasaules pilsētās ir dienas vidus.

Visus šos instrumentus, izņemot Mišru, izgudrojis Džai Singhs. Tie bija daudz sarežģītāki un praktiskāki nekā visi pārējie astronomiskie instrumenti, kādi tolaik Indijā bija pieejami, un ar to palīdzību tika izveidotas precīzas astronomiskās gadagrāmatas un tabulas. Elegantās, skaistās celtnes priecēja acis un ļāva iegūt vērtīgus datus, līdz to vietā nāca teleskopi un citi jaunāki izgudrojumi. Bet kāpēc apdāvinātais un izglītotais Džai Singhs savos astronomiskajos pētījumos neizmantoja tādas Eiropā jau tolaik pazīstamas ierīces kā, piemēram, optisko teleskopu? Atbildi uz šo jautājumu palīdz atrast ieskats maharadžas biogrāfijā un viņa laika vēsturiskajā situācijā.

”Nodevies matemātikas studijām”

Džai Singhs ir dzimis 1688. gadā Indijā, tagadējās Radžastānas teritorijā. Viņa tēvs, radžputu kačavahas klana galvaspilsētas Amberas maharadža, bija pakļauts Lielo Mogolu dinastijas valdniekiem, kuru rezidence bija  Deli. Jaunais princis apguva tādas valodas kā hindi un sanskrits, kā arī persiešu un arābu valodu. Viņš studēja arī matemātiku, astronomiju un karamākslu. Taču viena disciplīna prinča sirdij bija sevišķi tuva. Kādā avotā par viņu rakstīts: ”Kopš pirmā brīža, kad sāka rosīties viņa prāts, un visā turpmākajā ceļā uz intelektuālu briedumu Savai Džai Singhs bija pilnībā nodevies matemātikas (astronomijas) studijām.”

1700. gadā 11 gadu vecumā Džai Singhs pēc tēva nāves kāpa Amberas tronī. Drīz Mogolu impērijas valdnieks atsauca Džai Singhu uz savu galmu Indijas dienvidos, un tur jaunais maharadža sastapa izglītotu matemātiķi un astronomu, vārdā Džagannātha. Šis vīrs vēlāk kļuva par Džai Singha galveno palīgu. Maharadžas politiskais stāvoklis bija svārstīgs līdz pat 1719. gadam, kad pie varas nāca Muhammeds Šāhs un Džai Singhs tika ataicināts uz galvaspilsētu Deli, lai tiktos ar jauno Mogolu valdnieku. Tikšanās notika 1720. gada novembrī, un acīmredzot tieši šajā reizē Džai Singhs izteica priekšlikumu būvēt observatoriju, kas, pēc visa spriežot, tika pabeigta 1724. gadā.

Kāpēc maharadža vēlējās celt observatoriju? Džai Singhs apzinājās, ka Indijā pieejamās astronomiskās gadagrāmatas un tabulas ir visai neprecīzas un astronomija šajā zemē attīstās ļoti lēni. Viņš nolēma izveidot jaunas tabulas, kas atbilstu reālajiem debess ķermeņiem. Turklāt viņš gribēja izgatavot astronomiskus instrumentus, ko varētu izmantot jebkurš, kas interesējas par astronomiskiem pētījumiem. Lai īstenotu šīs ieceres, Džai Singhs iegādājās lielu daudzumu grāmatu, kas tika atvestas no Francijas, Anglijas, Portugāles un Vācijas. Savā galmā viņš ar prieku uzņēma indiešu un eiropiešu astronomus, kā arī musulmaņu astronomijas skolu zinātniekus. Viņš pat nosūtīja uz Eiropu pirmo zinātnisko delegāciju no austrumiem, kuras uzdevums bija vākt informāciju par astronomiju un iegādāties grāmatas un instrumentus.

Austrumi un rietumi nesatiekas

Kāpēc Džai Singhs būvēja mūra celtnes, ja viņa laikā Eiropā jau tika lietoti teleskopi, mikrometri un vernjeri? Un kāpēc viņam, šķiet, nebija zināmi Kopernika un Galileja atklājumi, kas apstiprināja heliocentrisko teoriju?

Droši vien daļēji tajā bija vainojama vājā informācijas apmaiņa starp austrumiem un rietumiem, taču tas nebija vienīgais iemesls. Zināmā mērā šī neziņa izskaidrojama arī ar laikmeta reliģisko gaisotni. Brahmaņu kastai piederīgie zinātnieki nevēlējās braukt uz Eiropu, jo, šķērsojot okeānu, viņi varētu zaudēt savu kastu. Eiropiešu zinātnieki, kas Džai Singham palīdzēja vākt informāciju, lielākoties bija jezuīti. Kā raksta Džai Singha biogrāfijas autors V. N. Šārma, jezuītiem tāpat kā pārējiem katoļiem, piedraudot ar inkvizīciju, bija aizliegts atbalstīt Galileja un citu zinātnieku popularizēto uzskatu, ka Zeme griežas ap Sauli. Baznīca to bija pasludinājusi par ķecerību un ateismu. Nav brīnums, ka zinātnieki, kas Džai Singha uzdevumā bija devušies uz Eiropu, savā iepirkumu sarakstā neiekļāva ne Kopernika un Galileja darbus, ne jaunos instrumentus, ar kuru palīdzību tika gūti pierādījumi par labu heliocentriskajai teorijai.

Nebeidzamais izziņas ceļš

Džai Singhs dzīvoja laikmetā, ko aptumšoja reliģiska neiecietība un fanātisms. Par spīti viņa izcilajiem sasniegumiem un lielajam darbam, ko viņš bija ieguldījis debess ķermeņu izpētē, turpmākajos gadu desmitos Indijā šajā nozarē tika gūti niecīgi panākumi. Tomēr Džantar Mantaras observatorija spilgti liecina par tās cēlāja zināšanu alkām.

Arī garajos gadsimtos pirms Džai Singha, kas aizrautīgi interesējās par debess ķermeņiem, daudzi citi domājoši cilvēki ir raudzījušies debesīs, mēģinādami izprast izplatījuma noslēpumus. Nav šaubu, ka slāpes pēc zināšanām vienmēr mudinās cilvēkus ”pacelt savas acis uz debesīm”, lai aizvien labāk un labāk saprastu Dieva roku darbu. (Jesajas 40:26; Psalms 19:2.)

[Attēls 18. lpp.]

(Pilnībā noformētu tekstu skatīt publikācijā)

Samrats bija precīzs Saules pulkstenis. Lielā trīsstūra ēna krita uz mūra kvadrantiem (skat. baltajā aplī izcelto vietu), kas bija sadalīti iedaļās

[Shēma/Attēls 18. lpp.]

(Pilnībā noformētu tekstu skatīt publikācijā)

Džajaprakašu veido dobas puslodes, uz kuru ieliektās virsmas ir dažādas atzīmes. Tām pāri krusteniski tika novilktas stieples, kuru gali tika nostiprināti uz pusložu malām

No Rama iekšpuses varēja vērot zvaigznes, novietojoties tā, lai zvaigzne atrastos vienā līnijā ar noteiktām atzīmēm vai nišas malu

[Shēma/Attēls 18. lpp.]

(Pilnībā noformētu tekstu skatīt publikācijā)

Mišra norādīja, kad dažādās pilsētās ir dienas vidus

[Attēls 19. lpp.]

(Pilnībā noformētu tekstu skatīt publikācijā)

Vizuālie novērojumi pa tiešās redzamības līniju ir viena no senākajām astronomisko novērojumu metodēm, un Džai Singhs to padarīja par ļoti precīzu paņēmienu

Lai atrastu zvaigzni, ir jāzina tās augstums virs horizonta un azimuts (leņķiskais attālums no dienvidu [vai ziemeļu] punkta pulksteņa rādītāja virzienā)

Bija vajadzīgi divi cilvēki, lai ar Samrata palīdzību noteiktu zvaigznes atrašanās vietu un reģistrētu tās stāvokli

[Norāde par autortiesībām]

Apakšā: pārpublicēts no grāmatas SAWAI JAI SINGH AND HIS ASTRONOMY, published by Motilal Banarsidass Publishers (P) Ltd., Jawahar Nagar Delhi, India

[Karte 19. lpp.]

(Pilnībā noformētu tekstu skatīt publikācijā)

Džai Singhs Indijā uzbūvēja piecas observatorijas; viena no tām atrodas tagadējā Ņūdeli — Deli jaunajā daļā

INDIJA

Deli

Matura

Džaipūra

Varanasi

Udžaina

[Norāde par attēla autortiesībām 18. lpp.]

Portrets: Courtesy Roop Kishore Goyal