Cilvēks, kas ”iekustināja Zemi”

ATSKAŅOŠANAS VALODA

Cilvēks, kas ”iekustināja Zemi”

No Atmostieties! korespondenta Polijā

”Daži, kas runā tukšu, uzņemas nosodīt manu darbu, lai gan viņi neko nejēdz no matemātikas; ja, bezkaunīgi izkropļojot dažu Svēto Rakstu fragmentu jēgu atbilstoši saviem nolūkiem, viņi uzdrīkstas pelt manu darbu un tam uzbrukt, viņi mani uztrauc tik maz, ka es viņu spriedumus ar nicinājumu saucu par neprātīgiem.”

ŠOS vārdus Nikolajs Koperniks rakstīja pāvestam Pāvilam III un iekļāva sava 1543. gadā izdotā revolucionārā darba Par debess sfēru griešanos ievadā. Jezuītu priesteris Kristofs Klāvijs 16. gadsimtā par šajā darbā paustajiem uzskatiem rakstīja: ”Kopernika teorijā ir daudz absurdu un kļūdainu apgalvojumu.” Vācu teologs Mārtiņš Luters dusmojās: ”Šis muļķis grib apgriezt kājām gaisā visu astronomijas zinātni.”

Kas bija Nikolajs Koperniks? Kāpēc viņa uzskatus tik ļoti nopēla? Kā viņš ir ietekmējis mūsdienu pasaules uzskatu?

Jauneklis, kas alkst pēc zināšanām

Nikolajs Koperniks ir dzimis 1473. gada 19. februārī Polijas pilsētā Toruņā. Viņa poļu vārds bija Mikolajs, un tikai vēlāk, kad viņš sāka rakstīt zinātniskus darbus, viņš sāka lietot latīnisko formu Nikolajs. Kopernika tēvs bija tirgotājs, kura ģimenē piedzima četri bērni, no kuriem Nikolajs bija jaunākais. Kad Nikolajam bija 11 gadi, tēvs nomira. Nikolaju un pārējos bērnus savā aizgādībā paņēma viņu tēvocis Lukašs Vačenrode. Viņš palīdzēja Nikolajam iegūt labu izglītību un skubināja to kļūt par priesteri.

Sākumā Nikolajs gāja skolā savā dzimtajā pilsētā, bet pēc tam turpināja skoloties netālajā Helmno pilsētā, kur viņš iemācījās latīņu valodu un studēja antīko autoru darbus. Astoņpadsmit gadu vecumā viņš pārcēlās uz toreizējo Polijas galvaspilsētu Krakovu, kur iestājās universitātē un aizrāvās ar astronomiju. Kad Nikolajs bija pabeidzis studijas, viņa tēvocis Vačenrode, kas jau bija kļuvis par Varmijas bīskapu, mudināja viņu pārcelties uz Fromborku, pilsētu pie Baltijas jūras, un ieņemt tur katedrāles kanoniķa amatu.

Taču 23 gadus vecā Nikolaja alkas pēc zināšanām vēl nebija remdētas, un viņš lūdza tēvoci, lai viņam ļautu studēt kanoniskās tiesības, medicīnu un matemātiku Itālijas universitātēs — Boloņā un Padujā. Tur viņš iepazinās ar astronomu Domeniko Mariju Novāru un filozofu Pjetro Pomponaci. Vēsturnieks Staņislavs Bžostkevičs rakstīja, ka Pomponaci idejas atbrīvoja ”jaunā astronoma prātu no viduslaiku ideoloģijas valgiem”.

Savā brīvajā laikā Koperniks iedziļinājās antīko astronomu darbos, un tie viņu aizrāva tik ļoti, ka tad, kad viņam vairs nepietika ar latīņu tulkojumiem, viņš iemācījās sengrieķu valodu, lai varētu lasīt oriģinālus. Nikolajs kļuva par kanonisko tiesību doktoru, matemātiķi un ārstu. Viņš labi prata arī sengrieķu valodu — faktiski viņš bija pirmais, kas varēja tulkot poļu valodā tieši no sengrieķu valodas.

Tiek lolota revolucionāra teorija

Kad Koperniks atgriezās Polijā, viņa tēvocis bīskaps viņu iecēla par savu sekretāru, padomnieku un ārstu — tas bija cienījams amats. Nākamo gadu desmitu laikā Nikolajs Koperniks ieņēma dažādus administratīvus amatus gan baznīcā, gan laicīgajā pārvaldē. Kaut arī viņam bija daudz darba, viņš turpināja zvaigžņu un planētu pētījumus un savāca aizvien vairāk pierādījumu revolucionārai teorijai, ka Zeme nav nekustīgs pasaules centrs, bet ka tā patiesībā riņķo ap Sauli.

Šī teorija bija pretrunā ar tolaik augstu cienītā filozofa Aristoteļa mācībām un nesaskanēja ar sengrieķu matemātiķa Ptolemaja izveidoto pasaules sistēmu. Turklāt Kopernika teorija noliedza acīmredzamo ”faktu”, ka Saule lec austrumos, dienas laikā pārvietojas pa debesjumu un noriet rietumos, bet Zeme paliek savā vietā.

Koperniks nebija pirmais cilvēks vēsturē, kas secināja, ka Zeme riņķo ap Sauli. Sengrieķu astronoms Aristarhs no Samas bija izvirzījis šādu teoriju jau 3. gadsimtā p.m.ē. Pitagorieši bija mācījuši, ka gan Zeme, gan Saule kustas ap centrā esošu uguni. Taču Ptolemajs bija rakstījis, ka tādā gadījumā, ja Zeme kustētos, ”dzīvnieki un citi smagumi paliktu karājamies gaisā un Zeme drīz vien nokristu no debesīm”. Viņš bija piebildis: ”Jau iedomāties vien kaut ko tādu ir smieklīgi.”

Ptolemajs atbalstīja Aristoteļa priekšstatu, ka Visuma centrā atrodas nekustīga Zeme un ka to iekļauj daudzas koncentriskas caurspīdīgas sfēras, pie kurām ir piestiprinātas Saule, planētas un zvaigznes. Viņš pieņēma, ka planētu un zvaigžņu kustību izraisa šo caurspīdīgo sfēru griešanās. Ptolemajs izstrādāja matemātiskas formulas, kas diezgan precīzi izskaidroja planētu kustību pie naksnīgās debess.

Ptolemaja sistēmas trūkumi pamudināja Koperniku meklēt citu izskaidrojumu planētu savādajai kustībai. Lai rastu pierādījumus savai teorijai, Koperniks rekonstruēja antīko astronomu izmantotos instrumentus. No mūsdienu viedokļa šie instrumenti bija vienkārši, bet tie viņam ļāva aprēķināt relatīvos attālumus starp planētām un Sauli. Viņš veltīja daudzus gadus tam, lai noskaidrotu precīzus datumus, kādos zinātnieki senatnē ir izdarījuši vairākus svarīgus astronomiskus novērojumus. Ieguvis šos svarīgos datus, Koperniks sāka strādāt pie sava lielā traktāta, kas atņēma cilvēkam Visuma centra statusu.

Dažādie viedokļi par manuskriptu

Visus savas dzīves pēdējos gadus Koperniks veltīja tam, lai meklētu jaunus argumentus un precizētu matemātiskās formulas, kas atbalstīja viņa teoriju. Viņa darba beidzamajā variantā vairāk nekā 95 procentus aizņem aprēķini, kas pierāda viņa izdarītos secinājumus. Rokraksta oriģināls ir saglabājies līdz pat mūsu dienām, un tas atrodas Krakovā, Jagellonu universitātē. Darbs ir bez nosaukuma. Astronoms Freds Hoils rakstīja: ”Mēs patiesībā nezinām, kā Koperniks gribēja nosaukt šo grāmatu.”

Kopernika lielais darbs izraisīja interesi jau pirms tā publicēšanas. Par saviem uzskatiem viņš agrāk bija rakstījis darbā Commentariolus, un ziņas par viņa pētījumiem bija nonākušas Vācijā un Romā. Pāvests Klements VII bija dzirdējis par Kopernika teoriju jau 1533. gadā, un kardināls Šēnbergs 1536. gadā bija rakstījis Kopernikam un skubinājis viņu publicēt teoriju pilnībā. Kopernika darbs tik ļoti ieinteresēja Vācijā esošās Vitenbergas universitātes profesoru Georgu Joahimu Rētiku, ka viņš devās apciemot Koperniku un galu galā palika pie tā divus gadus. 1542. gadā Rētiks aizveda Kopernika manuskripta norakstu uz Vāciju un iedeva izdevējam Petrejam un mācītājam Andrēasam Ozianderam, lai tas sekotu, ka darbs tiek iespiests pareizi.

Ozianders nosauca Kopernika traktātu De revolutionibus orbium coelestium (Par debess sfēru griešanos). Iekļaujot vārdus ”debess sfēras”, Ozianders gribēja radīt iespaidu, ka šajā darbā ir atspoguļotas Aristoteļa idejas. Tāpat Ozianders uzrakstīja ievadu (nenorādot savu vārdu), kurā paziņoja, ka šajā darbā ir tikai izvirzītas hipotēzes, nevis izklāstītas ticības apliecības un fakti. Izdoto grāmatu ar visiem bez Kopernika ziņas izdarītajiem labojumiem un piebildēm autors pats saņēma tikai dažas stundas pirms savas nāves 1543. gadā.

Par griešanos — revolucionārs darbs

Oziandera ieviestās izmaiņas sākotnēji pasargāja grāmatu no kritikas. Itāliešu astronoms un fiziķis G. Galilejs vēlāk rakstīja: ”Kad šī grāmata bija iespiesta, to atzina svētā Baznīca, un visi to lasīja un pētīja bez mazākajiem iebildumiem pret tajā izklāstītajām tēzēm. Bet tagad, kad pieredze un pierādījumi ir apliecinājuši, ka šīs tēzes ir pamatotas, atrodas cilvēki, kas ir gatavi nomelnot autoru, pat neieskatījušies viņa grāmatā.”

Luterāņi bija pirmie, kas nosauca grāmatu par ”absurdu”. Katoļu baznīca, kaut sākotnēji vilcinājās izteikt spriedumu, beigās izlēma, ka tā ir pretrunā ar baznīcas oficiālajām mācībām, un 1616. gadā to iekļāva aizliegto grāmatu sarakstā. Kopernika darbu no šī saraksta svītroja tikai 1828. gadā. Čārlzs Glens Voliss Kopernika grāmatas angļu valodas izdevuma ievadā rakstīja: ”Katoļu un protestantu savstarpējo nesaskaņu dēļ abas sektas baidījās no jebkāda skandāla, kas varētu mazināt cieņu pret Baznīcu, kura lieto Bībeli, un tāpēc tās sāka pārāk burtiski skaidrot Svētos Rakstus un nosodīja jebkuru apgalvojumu, kas varētu likties pretrunā ar kāda Bībeles panta burtisku skaidrojumu.” * Galilejs par šķietamo konfliktu starp Kopernika teoriju un Bībeles mācībām izteicās: ”[Koperniks] neignorēja Bībeli. Viņš ļoti labi zināja: ja viņa mācība ir pierādīta, tā nevar būt pretrunā ar pareizi saprastiem Bībeles pantiem.”

Tagad daudzi Koperniku uzskata par mūsdienu astronomijas pamatlicēju. Tiesa, Kopernika izveidoto Visuma modeli vēlāk precizēja tādi zinātnieki kā Galilejs, Keplers un Ņūtons. Taču astrofiziķis Ouens Gingerihs uzsvēra: ”Tieši Koperniks bija tas, kas ar savu darbu pierādīja, cik nestabili var izrādīties kopš seniem laikiem par pareiziem uzskatīti zinātniski priekšstati.” Ar saviem pētījumiem, novērojumiem un aprēķiniem Koperniks atspēkoja dziļi iesakņojušos aplamus uzskatus reliģijā un zinātnē. No cilvēku viedokļa viņš bija tas, kas ”apturēja Sauli un iekustināja Zemi”.

[Zemsvītras piezīme]

^ 23. rk. Piemēram, balstoties uz Jozuas grāmatas 10. nodaļas 13. pantu, kur rakstīts, ka ”saule palika mierā”, baznīcas apgalvoja, ka kustas nevis Zeme, bet Saule.

[Rāmītis /Attēls 17. lpp.]

Par debess sfēru griešanos

Koperniks savu darbu bija sadalījis sešās daļās. Lūk, dažas no viņa galvenajām tēzēm:

● Mūsu planēta ir viena no daudzajām ”ceļotājām”, kuru kustību nosaka ”Saule, kas sēž karaļa tronī”.

● Planētas riņķo ap Sauli vienā un tajā pašā virzienā. Zeme ir viena no šīm planētām, un tā diennakts laikā apgriežas ap savu asi, bet gada laikā apriņķo Sauli.

● Vistuvāk Saulei atrodas Merkurs, tam seko Venēra, tad Zeme ar savu pavadoni Mēnesi, Marss, Jupiters un visbeidzot — Saturns.