Dabas katastrofas un cilvēciskais faktors

JA AUTOMAŠĪNA tiek uzturēta labā tehniskā kārtībā, ar to var droši pārvietoties. Turpretī, ja transportlīdzekli lieto nevērīgi un atstāj novārtā, braukšana ar to var kļūt bīstama. Savā ziņā šis princips attiecas arī uz mūsu planētu.

Pēc daudzu zinātnieku domām, cilvēku izraisītas izmaiņas zemeslodes atmosfērā un okeānos dzīvi uz mūsu planētas ir padarījušas bīstamāku, vairojot dabas katastrofu skaitu un spēku. Nākotnes perspektīvas ir neskaidras. ”Ar vienīgo planētu, kas mums ir, patlaban tiek veikts milzīgs, nekontrolēts eksperiments,” bija sacīts kādā klimata izmaiņām veltītā rakstā, kas bija publicēts žurnālā Science.

Lai labāk saprastu, kā cilvēku darbība var ietekmēt dabas katastrofu biežumu un spēku, īsi aplūkosim dažus no dabiskajiem procesiem, kas ir šo katastrofu pamatā. Piemēram, kāpēc veidojas tādas varenas vētras kā orkāni?

Planētas siltummaiņi

Zemes klimata sistēmu reizēm mēdz salīdzināt ar mehānismu, kas pārveido un sadala  Saules enerģiju. Tā kā tropi saņem visvairāk Saules siltuma, atmosfēra sasilst nevienmērīgi, un tas izraisa gaisa masu kustību. * Zemes rotācijas ietekmē šajās kustīgajās, mitrajās gaisa masās rodas virpuļi, no kuriem daļa izveidojas par zema atmosfēras spiediena apgabaliem. Šajos zemā spiediena apgabalos savukārt var attīstīties vētras.

Ja pavēro, kādā virzienā parasti pārvietojas tropiskās vētras, var redzēt, ka visbiežāk tās virzās no ekvatora puses uz vēsākajiem apgabaliem — vai nu uz ziemeļiem, vai uz dienvidiem. Šādi vētras darbojas kā gigantiski siltummaiņi, kas palīdz izlīdzināt klimata galējības. Taču tad, ja temperatūra okeāna virsējā slānī, ko varētu salīdzināt ar klimata sistēmas katlumāju, pārsniedz aptuveni 27 grādus, tropiskās vētras var saņemt pietiekami daudz enerģijas, lai pāraugtu par viesuļvētrām, ko atkarībā no reģiona mēdz dēvēt par cikloniem, orkāniem vai taifūniem.

Amerikas Savienotajās Valstīs upuru skaita ziņā vissmagāko dabas katastrofu izraisīja orkāns, kas 1900. gada 8. septembrī brāzās pāri Teksasas štata pilsētai Galvestonai, kura atrodas uz salas. Vētras satrakotais okeāns laupīja dzīvību sešiem līdz astoņiem tūkstošiem cilvēku pašā pilsētā un vēl aptuveni četriem tūkstošiem tuvākajā apkaimē, kā arī sagrāva ap 3600 māju. Galvestonā neviena celtne nepalika neskarta.

Kā jau bija minēts iepriekšējā rakstā, pēdējā laikā pasaulē ir plosījušās daudzas spēcīgas vētras. Zinātnieki pētī, vai šī tendence ir saistīta ar globālo sasilšanu, kas, iespējams, rada apstākļus, kuros vētru sistēmas saņem vairāk enerģijas. Taču klimata pārmaiņas varbūt ir tikai viena no globālās sasilšanas izraisītajām parādībām. Iespējams, jau tagad ir vērojamas arī citas draudīgas šī procesa sekas.

Jūras līmenis ceļas, meži sarūk

Žurnālā Science bija teikts: ”Pēdējos 100 gados jūras līmenis ir palielinājies par 10 līdz 20 centimetriem, un tas turpinās kāpt.” Kāds tam varētu būt sakars ar globālo sasilšanu? Zinātnieki runā par diviem iespējamiem šī procesa mehānismiem. Viens no tiem ir saistīts ar ūdens daudzuma pieaugumu pasaules okeānā polāro sauszemes ledāju kušanas dēļ. Otrs faktors ir termiskā izplešanās — okeāna ūdenim sasilstot, tā tilpums palielinās.

Tādas nelielas Klusā okeāna salas kā Tuvalu varbūt jau ir sākušas izjust ūdens līmeņa celšanās sekas. Kā varēja lasīt žurnālā Smithsonian, Funafuti atolā iegūtie dati liecina, ka jūras līmenis pēdējos desmit gados tur vidēji ir cēlies par 5,6 milimetriem gadā.

Daudzās zemēs iedzīvotāju skaita pieauguma dēļ paplašinās urbanizētās teritorijas, aug pilsētu trūcīgie rajoni un aizvien vairāk tiek degradēta  vide. Šie procesi var pastiprināt dabas katastrofas. Aplūkosim dažus piemērus.

Salu valstī Haiti ir augsts iedzīvotāju blīvums, un tur jau sen plašā apjomā tiek izcirsti meži. Nesenā pagātnē kādā preses izdevumā bija sacīts, ka, lai cik nopietnas būtu Haiti ekonomiskās, politiskās un sociālās problēmas, visvairāk šo valsti apdraud tieši mežu izciršana. Šis apgalvojums guva traģisku apstiprinājumu 2004. gadā, kad lietusgāžu izraisītos noslīdeņos gāja bojā vairāki tūkstoši cilvēku.

Āzijas Time norādīts, ka globālā sasilšana, aizsprostu celtniecība, mežu izciršana un līdumu zemkopības metodes Dienvidāzijā ir saasinājušas dabas katastrofas. Turklāt līdz ar mežu izciršanu pieaug sausuma risks, jo atsegtā augsne ātrāk izžūst. Pēdējos gados Indonēzijas un Brazīlijas mežos, kas normālos apstākļos ir pārāk mitri, lai degtu, sausuma dēļ ir izcēlušies neredzēti postoši ugunsgrēki. Taču ekstremāli laikapstākļi nav vienīgie dabas katastrofu izraisītāji. Daudzas zemes cieš no katastrofām, kuru cēloņi slēpjas dziļi zemes dzīlēs.

Kad zeme zūd zem kājām

Zemes garoza sastāv no dažāda lieluma plātnēm, kas pārvietojas cita attiecībā pret citu. Kustība zemes garozā ir tik intensīva, ka ik gadus var notikt pat vairāki miljoni zemestrīču, kaut arī lielākā daļa no tām paliek nepamanītas.

Kā apgalvo zinātnieki, aptuveni 90 procenti zemestrīču notiek lūzumu zonās gar plātņu malām. Retumis ļoti spēcīgas zemestrīces notiek arī plātņu vidusdaļā. Par postošāko zemestrīci, kāda zināma cilvēces vēsturē, tiek uzskatīta 1556. gada zemestrīce, kas piemeklēja trīs Ķīnas provinces. Tiek lēsts, ka tajā gāja bojā ap 830 tūkstošiem cilvēku.

Zemestrīces dažkārt ne tikai pašas nodara postu, bet arī izraisa citas katastrofas. Piemēram, 1755. gada 1. novembrī zemestrīce sagrāva Portugāles pilsētu Lisabonu, kur tolaik dzīvoja  apmēram 275 tūkstoši cilvēku. Taču ar to briesmas vēl nebija galā. Zemestrīces dēļ Lisabonā izcēlās ugunsgrēks, un no Atlantijas okeāna pilsētā iebrāzās pazemes grūdienu izraisīts cunami, kura augstums, pēc aptuveniem aprēķiniem, sasniedza 15 metrus. Kopējais upuru skaits Lisabonā pārsniedza 60 tūkstošus.

Tomēr arī šādu katastrofu mērogu savā ziņā ietekmē cilvēciskais faktors. Upuru skaits daļēji ir atkarīgs no iedzīvotāju blīvuma paaugstināta riska zonās. ”Patlaban gandrīz puse pasaules lielo pilsētu atrodas seismiski nedrošās zonās,” rakstīts kādā dabas katastrofām veltītā grāmatā. Svarīgi ir arī tas, no kādiem materiāliem un cik kvalitatīvi ir celtas ēkas. Praksē bieži vien apstiprinās teiciens, ka cilvēkus nogalina nevis zemestrīces, bet mājas. Taču tiem, kas ir pārāk trūcīgi, lai atļautos būvēt pret pazemes grūdieniem izturīgas mājas, nav lielas izvēles.

Vulkāni — cēlēji un grāvēji

”Kamēr jūs lasāt šos vārdus, pasaulē notiek varbūt ap 20 vulkānu izvirdumu,” teikts kādā Smitsona institūta (ASV) ziņojumā. Runājot vispārīgos vilcienos, pēc plātņu tektonikas teorijas zemestrīces un vulkānu izvirdumi notiek apmēram vienos un tajos pašos reģionos — lūzumu zonās (īpaši okeānā); vietās, kur magma no mantijas ceļas uz augšu pa plaisām zemes garozā; subdukcijas zonās, kur viena plātne slīd zem otras.

Ja vērtē pēc novēroto izvirdumu skaita un tuvuma apdzīvotām vietām, vislielākos draudus cilvēkiem rada subdukcijas zonu vulkāni. Ģeosinklinālajā joslā, kas ieskauj Kluso okeānu, tā dēvētajā Klusā okeāna Uguns lokā, ir simtiem šādu vulkānu. Nedaudz vulkānu atrodas arī ”karstajos punktos” ārpus joslām, kur robežojas tektoniskās plātnes. Tādi arhipelāgi kā Havaju salas, Azoru salas, Galapagu salas un Biedrības salas, šķiet, ir šādu vulkānu darbības rezultāts.

Vulkāniem kopš neatminamiem laikiem ir bijusi milzīga nozīme zemeslodes virsmas reljefa veidošanā. Kādas universitātes interneta vietnē teikts, ka ”90% no visiem kontinentiem un okeānu baseiniem ir vulkānisma rezultāts”. Bet kāpēc dažiem izvirdumiem ir katastrofāls spēks?

Izvirdumi sākas ar magmas celšanos augšup no zemes karstajām dzīlēm. No dažiem vulkāniem lava izplūst lēnā straumē, kas parasti nav tik ātra, lai pārsteigtu cilvēkus nesagatavotus. Turpretī citi vulkāni eksplodē ar lielāku spēku nekā atombumba. Izvirduma raksturs ir atkarīgs no tādiem faktoriem kā izkusušās iežu masas sastāvs un stīgrība, kā arī no tā, cik daudz tajā ir izšķīdušu gāzu un pārkarsēta ūdens. Kad magma tuvojas virspusei, tajā esošais ūdens un gāzes strauji izplešas. Ja magmas sastāvs ir atbilstošs, rodas līdzīgs efekts kā tad, kad gāzēts dzēriens burbuļodams izšaujas no atvērtas pudeles.

 Par laimi, daudzos gadījumos vulkāni pirms izvirduma dod brīdinājuma signālus. Brīdinošas parādības bija vērojamas arī pirms Monpelē izvirduma Martinikas salā 1902. gadā. Taču Senpjēras pilsētā, kas atradās netālu no vulkāna, tuvojās vēlēšanas un politiķi mudināja iedzīvotājus palikt pilsētā par spīti smacējošajiem pelnu mākoņiem un bailēm, kas aizvien pieņēmās spēkā. Lielākā daļa veikalu bija slēgti jau vairākas dienas.

8. maijs bija Debesbraukšanas diena, un daudzi cilvēki devās uz katoļu katedrāli, lai lūgtu Dievu paglābt viņus no vulkāna. Tajā rītā īsi pirms astoņiem Monpelē izvirda, izsviezdams gaisā nokaitētu pelnu, obsidiāna, pumeka un pārkarsētu gāzu masu, kuras temperatūra sasniedza 200 līdz 500 grādus. Tumšs, nāvējošs mākonis vēlās lejā no kalna un iebrāzās pilsētā, nogalinot gandrīz 30 tūkstošus cilvēku, izkausējot baznīcas zvanu un aizdedzinot kuģus ostā. Upuru skaita ziņā tas bija briesmīgākais vulkāna izvirdums 20. gadsimtā. Tomēr bojāgājušo varēja būt daudz mazāk, ja vien cilvēki būtu ņēmuši vērā brīdinājuma signālus.

Vai nākotnē dabas katastrofas pieaugs?

Starptautiskā Sarkanā Krusta un Sarkanā Pusmēness federācija savā 2004. gada ziņojumā par katastrofām pasaulē norādīja, ka pagājušajā gadu desmitā ģeofizikālās un ar laikapstākļiem saistītās dabas katastrofas ir pieaugušas vairāk nekā par 60 procentiem. ”Tas atspoguļo ilgtermiņa tendences,” bija teikts šajā ziņojumā, kas tika publicēts pirms 26. decembra katastrofiskā cunami Indijas okeānā. Ja iedzīvotāju skaits apdraudētajos rajonos turpinās augt un mežu platības joprojām saruks, ir pamats nopietni raizēties par nākotni.

Turklāt daudzas industriāli attīstītas valstis turpina piesārņot atmosfēru ar siltumnīcas efektu izraisošajām gāzēm. Žurnālā Science teikts, ka novilcināt šo gāzu emisijas samazināšanu ir tas pats, kas ”atteikt slimniekam zāles, kad viņam sākusi attīstīties infekcija: vēlāk cena, ko par to nāksies maksāt, neizbēgami būs vēl lielāka”. Runājot par šo cenu, kādā Kanādas ziņojumā par katastrofu ierobežošanu bija rakstīts: ”Klimata maiņu var uzskatīt par visplašāko vides problēmu ar vistālejošākajām sekām, kādu jebkad ir nācies risināt starptautiskajai sabiedrībai.”

Taču pagaidām starptautiskā sabiedrība nespēj pat nonākt pie vienota viedokļa jautājumā, vai cilvēku darbība veicina globālo sasilšanu vai ne, nemaz nerunājot par to, ar kādām metodēm šo problēmu risināt. Šī situācija sauc atmiņā Bībeles vārdus: ”Savā dzīvē vīrs nevar pats droši noteikt savu ceļu.” (Jeremijas 10:23.) Tomēr, kā būs aplūkots nākamajā rakstā, stāvoklis nav bezcerīgs. Nelaimes, kas šobrīd vērojamas pasaulē, arī satraucošie notikumi cilvēku sabiedrībā, īstenībā liecina, ka drīzumā ir gaidāmas pozitīvas pārmaiņas.

[Zemsvītras piezīme]

[Papildmateriāls/Attēls 6. lpp.]

KAD LAUKĀ IZAUGA KAUT KAS LIELĀKS PAR KUKURŪZU

REIZ 1943. gadā kāds Meksikas zemnieks pieredzēja, kā viņa kukurūzas laukā izaug kaut kas negaidīts. Strādādams laukā, viņš ievēroja, ka zemē sāk parādīties plaisas. Otrā dienā plaisas bija pārtapušas par mazu vulkāniņu. Nedēļas laikā vulkāna konuss jau bija izaudzis līdz 150 metru augstumam, un pēc gada tas jau bija 360 metru augsts. Galu galā šis vulkāns, kas atrodas 2775 metrus virs jūras līmeņa, sasniedza 430 metru augstumu. Jauno vulkānu nosauca par Parikutinu. 1952. gadā izvirdumi pēkšņi mitējās, un kopš tā laika vulkāns klusē.

[Norāde par autortiesībām]

U. S. Geological Survey/Photo by R. E. Wilcox

[Papildmateriāls/Attēls 8. lpp.]

KĀ DIEVS GLĀBA TAUTAS NO POSTA

BADS ir vienas no dabas katastrofu sekām. Viens no senākajiem bada gadījumiem, par kuriem saglabājušās rakstiskas liecības, ir bads, kas izcēlās Ēģiptē Jēkaba (saukta arī par Izraēlu) dēla Jāzepa laikā. Bads ilga septiņus gadus, un no tā cieta Ēģipte, Kanaāna un citas zemes. Tomēr tas neizraisīja masveida izmiršanu, jo Dievs Jehova jau septiņus gadus iepriekš brīdināja par neražas gadu tuvošanos. Viņš arī darīja zināmu, ka laikposms, kas atlicis līdz bada gadiem, Ēģiptē būs pārpilnības laiks. Dievbijīgā Jāzepa vadībā, kurš ar Dieva ziņu bija iecelts par Ēģiptes pārvaldnieku un pārtikas krājumu pārzini, ēģiptieši pārpilnības gados sakrāja tik daudz labības, ka ”nevarēja to vairs mērīt”. Ar Ēģiptes krājumiem pietika, lai paēdinātu ne tikai pašus ēģiptiešus, bet arī ”visus zemes iedzīvotājus”, ieskaitot Jāzepa tuviniekus. (1. Mozus 41:49, 57; 47:11, 12.)

[Attēli 7. lpp.]

HAITI, 2004. gads. Pa applūdušajām ielām zēni nes dzeramo ūdeni. Intensīva mežu izciršana veicina plašus noslīdeņus

[Norādes par autortiesībām]

Fons: Sophia Pris/EPA/Sipa Press; centrā: Carl Juste/Miami Herald/Sipa Press

[Attēls 9. lpp.]

Daudzas valstis turpina piesārņot atmosfēru ar siltumnīcas efekta gāzēm

[Norāde par autortiesībām]

© Mark Henley/Panos Pictures