Kādreiz — greznība, tagad — nepieciešamība. Ziepju vēsture

ZIEPES ir viens no pazīstamākajiem un noderīgākajiem produktiem, ko mēs lietojam ikdienā no bērna kājas līdz sirmam vecumam. Kopš tās neatminamās pagātnes, kad sākās ziepju izgatavošana, tās no luksusa priekšmeta pamazām ir pārtapušas par vienu no pirmās nepieciešamības precēm.

Kāds 19. gadsimta ķīmiķis pat ir izteicies, ka ziepju daudzums, ko patērē nācija, ir precīzs tās bagātības un kultūras līmeņa rādītājs. Mūsdienās ziepes tiek uzskatītas par neatņemamu higiēnas un labas veselības priekšnoteikumu. Kā šis svarīgais izstrādājums ir kļuvis par cilvēku ikdienas dzīves sastāvdaļu?

Senie laiki

Nav tikpat kā nekādu pierādījumu, ka pirms mūsu ēras personīgajai higiēnai būtu lietotas ziepes. Tiesa, Bībelē, Jeremijas grāmatas 2. nodaļas 22. pantā, ir rakstīts: ”Jebšu tu mazgātos ar sārmu un lietotu ziepju vai cik daudz, tavs noziegums tomēr kā netīruma traips paliks.” Tomēr ir pamats apšaubīt, ka šīs ”ziepes” bija tādas ziepes, kādas mēs pazīstam šodien — vienalga, gabalos, skaidiņās vai kādā citā formā. Visticamāk, tas bija sārmains mazgājamais līdzeklis, kas ļoti atšķīrās no mūsdienu ziepēm.

Senie grieķi un pēc tam arī romieši ķermeņa tīrīšanai parasti izmantoja smaržīgas eļļas. Ziepju vārīšanas mākslu viņi, iespējams, iemācījās no ķeltiem. Pirmā gadsimta romiešu rakstnieks Plīnijs Vecākais savā darbā Dabas vēsture ir lietojis gallu vārdu saipo, kurš, kā uzskata zinātnieki, ir pamatā arī mūsu vārdam ”ziepes”.

Turpmākajos gadsimtos par ziepju lietošanu ir maz ziņu, kaut arī viduslaikos Itālijā, Spānijā un Francijā attīstījās ziepju vārīšana. Par spīti centieniem ražot ziepes masveidā, šķiet, Eiropā tās tika lietotas ļoti maz. Vēl 1672. gadā kāds vācietis, sūtīdams augstdzimušai dāmai sainīti ar itāliešu ziepēm, uzskatīja par nepieciešamu pievienot dāvanai sīkus norādījumus, kā lietojams šis noslēpumainais produkts.

Agrīnā ziepju ražošana

Viens no pirmajiem detalizētajiem ziepju vārīšanas aprakstiem ir atrodams kādā 12. gadsimta tekstu krājumā, kur apkopoti amatnieku darba noslēpumi. Ķīmiskie procesi, kas tiek izmantoti šajā procesā, gadu gaitā pamatos ir palikuši vieni un tie paši. Dažādas izcelsmes eļļas un taukus vārot kopā ar kodīgu sārmu, notiek reakcija, kuras gaitā rodas neattīrītas ziepes. Šo reakciju sauc par pārziepjošanu.

Ziepju kvalitāte, protams, lielā mērā ir atkarīga no izejvielām. Savā laikā ziepes mēdza vārīt no koku pelniem un dzīvnieku taukiem. Piemēram, agrīnie Amerikas kolonisti no šīm vielām mājās vārīja brūnas, mīkstas ziepes savām ikdienas vajadzībām. Tolaik kausēti liellopu  un aitu tauki bija galvenās izejvielas gan ziepēm, gan svecēm, tāpēc bieži vien tie paši amatnieki, kas lēja sveces, arī vārīja un pārdeva ziepes. Vārīšanas beigās masai pievienojot sāli, varēja iegūt cietas, viegli transportējamas ziepes, kuras tika aromatizētas ar lavandas, gaultērijas, ķimeņu vai citu smaržīgu augu eļļu.

Eiropas dienvidos ziepes tradicionāli izgatavoja no olīveļļas, bet vēsākajos apgabalos šim nolūkam turpināja izmantot dzīvnieku taukus. Daži pat sāka vārīt ziepes no zivju taukvielām. Veļu ar tām varēja mazgāt gluži labi, bet par tualetes ziepēm gan tās nederēja. Tomēr tauki un eļļas ir tikai daļa no ziepju vēstures.

Ziepju ražošana kļūst rūpnieciska

Gadsimtiem ilgi ziepju vārīšanai vajadzīgo sārmu ieguva no dažādu augu, arī jūraszāļu, pelniem. Spānijā, dedzinot sālszāli, ieguva sārmainus pelnus, ko dēvēja par barilla. No šiem pelniem un vietējās olīveļļas tika vārītas augstas kvalitātes baltas ziepes, sauktas par Kastīlijas ziepēm.

18. gadsimtā auga starptautiskais pieprasījums pēc potašas * un citiem sārmu metālu savienojumiem ziepju, stikla un šaujampulvera ražošanai. Ap 1790. gadu franču ķirurgs un ķīmiķis Nikolā Leblāns izgudroja paņēmienu, kā no vārāmās sāls ražot sodu (nātrija karbonātu). Vēlāk ķīmiķi atklāja jaunu metodi, kā iegūt kaustisko sodu (nātrija hidroksīdu) no koncentrēta sāls šķīduma. Šie atklājumi sagatavoja ceļu ziepju rūpnieciskas ražošanas attīstībai.

Ziepes iegūst labu slavu

19. gadsimta beigas bija lielu pārmaiņu laiks, kam bija raksturīgi arī centieni izglītot sabiedrību veselības un higiēnas jomā. Tomēr tajā laikā ziepes lielākoties joprojām bija nepievilcīga, brūna masa ar sārma paliekām, kas kairināja ādu. Ziepes vēl aizvien gatavoja ar rokām un ar primitīviem paņēmieniem vārīja lielos katlos. Tās nonāca pie pircēja bez jebkādas norādes uz izgatavotāju, un tās tirgoja uz svara, nogriežot no lieliem klučiem.

Dažas ziepes gan labi putoja, bet izdalīja eļļas pilienus, kas notraipīja pirkstus, un ar laiku sasmaka. Ņemot vērā patērētāju pieprasījumu, ziepju ražotāji sāka pievienot ziepēm tādas piedevas kā citronellas eļļu, kas maskēja šķebeno smaku ar patīkamu citrona aromātu.

Drīz tika ieviesti arī citi uzlabojumi. Aizvien lielāku popularitāti iekaroja no augu eļļām vārītas ziepes, kas bija patīkamākas nekā no dzīvnieku taukiem vārītās. Straujā transporta attīstība ziepju ražotājiem padarīja pieejamus bagātus augstvērtīgu izejvielu avotus. Rietumāfrika ir eļļaspalmu dzimtene, un no šo koku augļiem iegūtā gaišā, sviestveidīgā viela kļuva par vienu no galvenajām ziepju un kosmētikas izejvielām. No Klusā okeāna salām nāca kopra  — žāvēti kokosriekstu kodoli —, no kuras ieguva kokoseļļu. Kad ziepju ražošanā plaši sāka izmantot šādus eksotiskus aizjūras produktus, ziepju reputācija sāka mainīties uz labo pusi.

Ziepju ražotāji apzinājās, ka cilvēkiem piemīt dabiska tieksme pēc tīrības. Patērētāji bija jāpārliecina, ka viņi nevar iztikt bez ziepēm. Ziepju reklāmās sāka izmantot tādus tēlus kā medus, saules gaisma un sniegs. Daži veidoja ziepju reklāmas, pārveidojot pazīstamus mākslas darbus, lai piešķirtu savām reklāmām un pašām ziepēm izsmalcinātības un augstas kultūras noskaņu. Ap 19. un 20. gadsimta miju ziepes visā pasaulē jau bija pieprasīta prece. Ziepju ražošana veicināja arī reklāmas industrijas attīstību. 1894. gadā reklāmas saukļi, kas popularizēja ziepes, parādījās pat uz Jaunzēlandes pastmarku mugurpuses. Ziepes bija ieguvušas labu slavu.

Mūsdienu ražošana

Ziepju rūpnieciskās ražošanas pirmsākumos ziepju izejvielas vārīja lielos, vaļējos katlos. Pieredzējis vārītājs kontrolēja procesu ar liekšķeres palīdzību. Pēc tā, kā ziepju masa noslīdēja no sakarsētas liekšķeres, viņš varēja noteikt, vai vārīšanas procesā un sastāvdaļu daudzumā vajadzīgas kādas izmaiņas.

Mūsdienās ziepju ražošanā ir trīs galvenie posmi. Pirmais solis ir pārziepjošana — dažādām eļļām vai taukiem reaģējot ar sārmu, tiek iegūta ziepju masa, kas satur ap 30 procentiem ūdens, un glicerīns. Reizēm ziepes joprojām tiek ražotas ar veco vārīšanas metodi, bet lielākā daļa mūsdienu ziepju fabriku izmanto datorizētas pārziepjošanas sistēmas. Pēc tam ziepju masa tiek žāvēta — ar karstuma, vakuuma un pulverizācijas palīdzību —, iegūstot ziepju granulas, kas satur vairs tikai ap 12 procentiem ūdens. Visbeidzot tiek veikta ziepju galīgā apstrāde. Ziepēm pievieno smaržvielas, krāsvielas un citas piedevas, kas piešķir ziepēm aromātu un citas raksturīgas īpašības. Ziepju masu formē, griež un presē, izveidojot ziepju gabalus. Mūsdienās, lai apmierinātu patērētāju vēlmes, ziepju ražotāji aizvien vairāk izmanto augļu aromātus un augu esences, kas rada dabiskuma un svaiguma iespaidu.

Lai gan mazgāšanas līdzekļu ķīmiskās uzbūves un iedarbības izpētē ir gūti ievērojami sasniegumi un to ražošanā ir notikušas milzīgas pārmaiņas, tradicionālās ziepes nav zaudējušas popularitāti. Mūsdienās laba veselība un higiēna nav iedomājamas bez ziepēm. Tomēr šķiet paradoksāli, ka laikmetā, kad nodrošināt fizisko tīrību ir vieglāk nekā jebkad, tik izplatīta ir kļuvusi morāla un garīga netīrība. Taču ārējai tīrībai vislielākā vērtība ir tad, ja tajā atspoguļojas mūsu iekšējā tīrība.

[Zemsvītras piezīme]

[Attēls 12. lpp.]

Ziepju vārīšana koloniālajā Amerikā

[Attēls 13. lpp.]

Sera Džona Milē glezna ”Burbuļi” tika izmantota ziepju reklāmai

[Attēls 13. lpp.]

Ziepju vārīšana pēc tradicionālās tehnoloģijas

[Norādes par attēlu autortiesībām 13. lpp.]

Augšā: Victoria & Albert Museum, London/Art Resource, NY; apakšā: © Jeff Greenberg/Index Stock Imagery